ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Pagāja nedēļa, un starp abiem jauniešiem nodibi­nājās sarakstīšanās. Pasta kantoris tika ierīkots veca ozola dobumā. Nastja slepenībā veica sakarnieces pienākumus. Uz turieni Aleksejs nesa lieliem burtiem rakstītas vēstules un turpat atrada uz vienkārša zila papīra zīmētus savas mīļotās ķeburus. Akuļina, acīm redzot, pierada pie labākas izteiksmes, un viņas prāts jūtami attīstījās un izglītojās.

Pa to laiku nesenā sapazīšanās starp Ivanu Petro­viču Berestovu un Grigoriju Ivanoviču Muromski arvien vairāk nostiprinājās un drīz vien pārgāja draudzībā, lūk, aiz kādiem iemesliem: Muromskis bieži domāja par to, ka pēc Ivana Petroviča nāves viss viņa īpašums pāries Alekseja Ivanoviča rokās; ka tādā gadījumā Aleksejs Ivanovičs šai guberņā būs viens no bagātākajiem muižniekiem un ka nav ne­kāda iemesla viņam neapprecēt Lizu. Vecais Beres­tovs savukārt, kaut arī uzskatīja kaimiņu par dažā ziņā jukušu (vai arī, pēc viņa izteiciena, par angļu dulnuma apmātu), tomēr nenoliedza, ka tam piemīt arī daudzas teicamas īpašības, piemēram: reta izda­rība; Grigorijs Ivanovičs bija rados ar grāfu Pronski, dižciltīgu un ievērojamu vīru; grāfs varēja būt no­derīgs Aleksejam, bet Muromskis (tā domāja Ivans Petrovičs), nav šaubu, būs priecīgs izdevīgi izpreci­nāt savu meitu. Vecie to visu apsvēra katrs pie sevis klusībā, kamēr beidzot apspriedās arī viens ar otru, apkampās, nosolījās lietu kārtīgi nodarīt un ņēmās pūlēties katrs no savas puses. Muromskis atdūrās pret šādu kavēkli: viņam vajadzēja savu Betsi tuvāk sa­pazīstināt ar Alekseju, kuru viņa nebija redzējusi kopš tām vērā liekamajām pusdienām. Šķita, viņi viens otram ne visai patika; vismaz Aleksejs vairs neiegriezās Prilučinā, un Liza nozuda savā istabā katru reizi, kad Ivans Grigorjevičs viņus pagodināja ar apciemojumu. Bet Grigorijs Ivanovičs domāja: ja Aleksejs mani apmeklēs katru dienu, gan jau tad Betsi viņā iemīlēsies. Tā tas mēdz būt. Laiks visu nokārtos.

Ivans Petrovičs par sava nolūka sekmēm raizējās mazāk. Tai pašā vakarā viņš ieaicināja dēlu kabinetā, iekūra pīpi un, brītiņu klusējis, teica: — Ko tacl tu, Aļoša, — nu jau kur tas laiks — vairs nemaz nerunā par karadienestu? Vai huzāru mundieris tevi vairs nevaldzina? — Nē, tētiņ, — Aleksejs goddevīgi at­bildēja, — redzu, jūs nevēlaties, ka kļūstu huzārs: mans pienākums jums paklausīt. — Labi, — Ivans Petrovičs atbildēja, — redzu, tu esi paklausīgs dēls; tas mani iepriecina; negribu tevi piespiest; nespiežu tevi iestāties . .. tūliņ .. . civildienestā; bet pagaidām esmu nodomājis tevi apprecināt.

— Ar ko tad, tētiņ? — izbrīnījies Aleksejs jautāja.

— Ar Lizavetu Grigorjevnu Muromsku, — Ivans Petrovičs atbildēja, — līgava labu labā, vai ne?

— Tētiņ, par precēšanos es vēl nedomāju.

— Tu nedomā, toties es domāju un izdomāju.

— Kā nu zināt, Liza Muromska man nepavisam nepatīk.

— Gan iepatiksies. Pieradīsi, iemīlēsi.

— Nejūtos spējīgs viņu darīt laimīgu.

— Viņas laime nav tava bēda. Ko? Ak tā tu cienī vecāku gribu? Pagaidi tu man!

-— Kā nu jums tīk, negribu precēties un nepre­cēšos.

— Precēsies gan, vai es tevi nolādēšu, bet muižu, kā dievs debesīs, pārdošu un noplītēšu un tev ne plika graša neatstāšu. Dodu tev trīs dienas laika apdo­māties, bet pagaidām neuzdrīksties rādīties man acīs.

Aleksejs zināja: ja tēvs ko ieņemsies galvā, tad to, pēc Tarasa Skotiņina izteiciena, ne ar tēšanu laukā neiztēsīsi; taču Aleksejs bija atsities tēvā, un viņu bija tikpat grūti pievārēt. Viņš iegāja savā istabā un sāka domāt par vecāku varas robežām, par Lizavetu Grigorjevnu, par tēva draudiem padarīt viņu nabagu un beidzot — par Akuļinu. Pirmo reizi viņš skaidri apjauta, ka ir kaislīgi iemīlējies; viņam iešāvās galvā romantiska doma apprecēt zemnieci un pārtikt no sava darba, un, jo vairāk viņš par šo izšķirošo soli domāja, jo lielāku jēgu tajā redzēja. Kopš kādām dienām lietainā laika dēļ tikšanās birzī bija pārtrauk­tas. Viņš uzrakstīja Akuļinai vēstuli visskaidrākajā rokrakstā un vistrakākajā izteiksmē, paziņoja par vi­ņiem draudošo bojā eju un turpat piedāvāja viņai savu roku. Tūliņ aiznesa vēstuli uz pastu dobumā un visai apmierināts ar sevi nolikās gulēt.

Nākamajā dienā Aleksejs, stingrs savos nodomos, agri no rīta devās pie Muromska, lai vaļsirdīgi ar to izrunātos. Viņš cerēja uzkūdīt tā augstsirdību un pie­dabūt viņu savā pusē. — Vai Grigorijs Ivanovičs mājā? — viņš jautāja, pieturējis savu zirgu Prilučinas pils priekšā. — Nebūt nav, — kalps atbildēja. — Gri­gorijs Ivanovičs kopš rīta aizbraucis. «Cik nepa­tīkami!» Aleksejs nodomāja. — Nu, vai vismaz Lizaveta Grigorjevna ir mājās? — Mājās gan. — Un Aleksejs nolēca no zirga, atdeva pavadu sulainim un iegāja nepieteicies.

— Aha, — Muromskis teica, — kā rādās, jūs jau paši visu esat nokārtojuši…

Lasītājs atbrīvos mani no nevajadzīgā pienākuma aprakstīt atrisinājumu.

I. P. BELKINA NOVEĻU BEIGAS.