ALEKSANDRS PUŠKINS: PĪĶA DĀMA

Baznīca bija pilna. Tikai ar pūlēm Hermanis varēja izsprausties cauri ļaužu drūzmai. Šķirsts stāvēja uz grezna katafalka zem samta baldahīna. Nelaiķe gu­lēja tajā ar sakrustotām rokām, mežģīņu cepurīti galvā, baltā atlasa tērpā. Ap šķirstu stāvēja viņas mājinieki: sulaiņi melnos svārkos, ģerboņiem grezno­tām lentēm pār plecu un svecēm rokās; piederīgie dziļās sērās — bērni, mazbērni un mazmazbērni. Ne­viens neraudāja, asaras būtu une affectation. Grā­fiene bija tik veca, ka viņas nāve nevarēja nevienu pārsteigt, un piederīgie jau sen ieskatīja, ka viņa savu mūžu nodzīvojusi. Bēru runu teica jauns arhi- erejs. Vienkāršos un aizgrābīgos vārdos viņš attēloja, kā mierīgi aizgājusi mūžībā taisnīgā māsa, kuras ilgie gadi bijuši tikai klusa, svinīga sagatavošanās kristīgajai nāves stundai. — Nāves eņģelis, — sacīja orators, — atrada viņu modru svētās pārdomās un pusnakts līgavaiņa gaidās. — Dievkalpojums nobei­dzās skumjā pieklājībā. Pirmie atvadīties no nelaiķes gāja piederīgie. Tad devās arī daudzie viesi, kas bija ieradušies parādīt pēdējo godu tai, kura tik ilgi pie­dalījusies viņu pasaulīgajos priekos. Pēc tiem arī visi mājinieki. Beidzot tuvojās vecā mājas saimniece, ne­laiķes laikabiedre. Viņu veda zem rokas divas jaunas meitenes. Viņa nespēja nomesties ceļos un vienīgā noraudāja pāris asaru, noskūpstīdama savas kundzes salto roku. Pēc viņas pie šķirsta uzdrošinājās pieiet Hermanis. Viņš noslīga ceļos un dažas minūtes tā pa­lika uz aukstās, egļu zariem nokaisītās grīdas. Bei­dzot piecēlās bāls kā pati nelaiķe, pakāpās uz kata-

I

Visu dienu Hermanis bija ļoti satraukts. Pie pus­dienām nomaļā traktierī viņš pret savu paradumu stipri daudz dzēra, cerēdams pārvarēt iekšējo ne­mieru. Bet degvīns vēl vairāk karsēja viņa iztēli. Pārnācis mājās, viņš nenoģērbies iemetās gultā un cieši aizmiga.

Viņš pamodās jau naktī: istabu apgaismoja mēness. Viņš pavērās pulkstenī: bija bez ceturkšņa trīs. Miegs vairs nenāca; viņš nosēdās uz gultas un domāja par vecās grāfienes bērēm.

Šai brīdī kāds no ielas palūkojās viņa logā — un tūdaļ atgāja nost. Hermanis nepievērsa tam nekādu uzmanību. Brīdi vēlāk viņš dzirdēja, ka priekšistabā atver durvis. Hermanis domāja, ka viņa sulainis, kā parasti, pilnā atgriežas no savām nakts gaitām. Bet viņš dzirdēja nepazīstamus soļus: kāds nāca, klusi šļūkdams naktskurpēm. Atdarījās durvis, ienāca sie­viete baltā tērpā. Hermanis noturēja viņu par savu veco aukli un brīnījās, kas viņu te atvedis tik nepa­rastā laikā. Bet baltā sieviete pēkšņi atslīdēja viņa priekšā — un Hermanis pazina grāfieni!

— Es ierados pie tevis pret savu gribu, — viņa teica stingrā balsī, — bet man pavēlēts paklausīt ta­vam lūgumam. Trijnieks, septiņš un dūzis tev laimēs no vietas — bet tikai tad, ja liksi ne vairāk kā vienu kārti dienā un pēc tam vairs nekad mūžā nespēlēsi. Es piedodu tev savu nāvi, bet tev jāprec mana audzēkne Lizaveta Ivanovna …

To teikdāma, viņa klusi pagriezās, devās uz durvju pusi un pazuda, naktskurpēm šļūkdama. Hermanis dzirdēja, kā priekšiņā noklaudz durvis, un redzēja, ka atkal kāds ieskatās pa logu.

Hermanis ilgi nevarēja atjēgties. Viņš izgāja otrajā istabā. Viņa sulainis gulēja uz grīdas; Hermanis ar pūlēm viņu pamodināja. Sulainis, kā parasti, bija pilnā: no viņa nekā nevarēja izdibināt. Durvis uz priekšiņu bija aizslēgtas. Hermanis atgriezās savā istabā, aizdedza sveci un pierakstīja, ko parādība bija teikusi.

— Atānde!

— Kā jūs iedrošinājāties teikt man atānde?

— Jūsu ekselence, es teicu atānde-s!

Divas neatlaidīgas idejas nevar sadzīvot kopā cil­vēka galvā, tāpat kā divi ķermeņi nevar ieņemt vienu un to pašu vietu fiziskajā pasaulē. Trijnieks, septiņš, dūzis — drīz vien aizplīvuroja Hermaņa prātā mirušās simgalves tēlu. Trijnieks, septiņš, dū­zis — neizgāja viņam no prāta un trīsēja uz viņa lūpām. Ieraudzīdams jaunu meiteni, viņš teica: — Cik viņa slaida!… īsts siržu trijnieks. — Viņam jau­tāja: — Cik pulkstenis? — Viņš atbildēja: — Bez piecām minūtēm septiņš. — Katrs resnvēderis viņam atgādināja dūzi. Trijnieks, septiņš, dūzis vajāja viņu sapnī, pieņemot visdažādākos veidus: trijnieks zie­dēja viņa priekšā kā krāšņa grandiflora, septiņš likās kā vārti gotu stilā, dūzis — kā milzīgs zirneklis. Visas viņa domas saplūda vienā — izlietot noslē­pumu, kas viņam tik dārgi maksājis. Viņš sāka domāt par atvaļinājumu un ceļojumu. Viņš gribēja Parīzes atklātajos spēļu namos izraut bagātību no apburtās fortūnas rokām. Gadījums nāca viņam talkā.

Maskavā bija nodibinājusies bagātu spēlmaņu sa­biedrība slavenā Čekalinska vadībā, kas bija pavadī­jis visu mūžu pie kārtīm un kādreiz iedzīvojies mil­jonos, laimēdams vekseļus un notriekdams skaidru naudu. Ilgā lietpratība iekaroja viņam biedru uz­ticību, bet visiem atvērtās nama durvis, slavenais pavārs, laipnība un jautrība ieguva apmeklētāju cieņu. Viņš ieradās Pēterburgā. Jaunatne saplūda pie viņa, aizmirsdama kāršu dēļ balles un dodama priekš­roku nevis mīlestības, bet faraona vilinājumiem. Narumovs aizveda pie viņa Hermani.

Viņi izgāja cauri greznu istabu rindai, kas bija pilnas godbijīgiem oficiantiem. Daži ģenerāļi un sle- penpadomnieki spēlēja vistu; jauni cilvēki sēdēja, atgāzušies mīkstos dīvānos, ēda saldējumu un kūpi­nāja pīpes. Viesistabā pie gara galda, ap kuru blīva pārdesmit spēlmaņu, sēdēja namatēvs un turēja banku. Tas bija gadu sešdesmit vecs, viscienījamākā izskata; viņa galvu sedza sudraba sarma; pilnīgajā un spirgtajā sejā vīdēja labsirdība; acis mirdzēja pastāvīgā spriegā smīnā. Narumovs stādīja viņam priekšā Hermani. Čekalinskis draudzīgi paspieda viņa roku, lūdza justies kā mājās un spēlēja atkal tālāk.

Taille vilkās ilgi. Galdā bija vairāk par trīsdesmit kārtīm. Čekalinskis apstājās pēc katra metiena, lai spēlētājiem būtu laiks rīkoties, pierakstīja zaudē­jumu, laipni noklausījās, cik katrs prasa, vēl laipnāk atlieca lieko stūri, ko bija ieliekusi izklaidīga roka. Beidzot taille bija izspēlēta. Čekalinskis sajauca kār­tis un taisījās sākt jaunu.

— Atļaujiet likt kārti, — sacīja Hermanis, pastiep­dams roku gar resnu kungu, kas spēlēja turpat līdzās. Čekalinskis pasmīnēja, neteica ne vārda un piekrizdams klusu ciešot pazemīgi palocījās. Naru­movs smiedamies apsveica Hermani ar ilgā gavēņa beigām un novēlēja viņam laimīgu sākumu.

— Lai iet! — sacīja Hermanis, uzrakstīdams ar krītu summu virs savas kārts.

— Cik tad? — jautāja, piemiegdams aci, bankas turētājs. — Atvainojiet, nevaru saskatīt.

— Četrdesmit septiņi tūkstoši, — Hermanis at­bildēja.

Mirklī, kad atskanēja šie vārdi, pagriezās visas galvas un visas acis ieurbās Hermani. «Viņš zaudējis prātu!» Narumovs nodomāja.

— Atļaujiet piebilst, — sacīja Čekalinskis ar savu mūžīgo smīnu, — ka jūsu spēle ir augsta: vairāk par divi simti septiņdesmit pieci sempelī vēl še neviens nav licis.

— Un tad? — iebilda Hermanis. — Vai jūs kaujat manu kārti vai ne?

Čekalinskis palocījās, joprojām izrādīdams paze­mīgu piekrišanu.

— Es tikai vēlējos darīt jums zināmu, — viņš sa­cīja, — ka, ar savu biedru uzticību apveltīts, es ne­varu spēlēt citādi kā uz skaidru naudu. Savukārt, protams, esmu pārliecināts, ka ar jūsu vārdu pilnīgi pietiek, bet spēles un norēķina kārtības labad lūdzu jūs likt naudu uz kārts.