ALEKSANDRS PUŠKINS - PĪĶA DĀMA

Tomēr Hermanis nelikās mierā. Lizaveta Ivanovna katru dienu saņēma no viņa vēstules gan šādā, gan tādā ceļā. Tās vairs nebija tulkotas no vācu valodas. Hermanis tās rakstīja kaisles iedvesmā un izteicās sev raksturīgos vārdos: tur izpaudās gan nevaldāma tieksme, gan neiegrožotas iztēles jūklis. Lizaveta Iva­novna vairs necentās sūtīt tās atpakaļ: viņa apreiba no tām; sāka atbildēt — un viņas zīmītes kļuva ar­vien garākas un maigākas. Beidzot viņa izsvieda tam pa lodziņu šādu vēstuli.

«Šodien ir balle pie *** jas vēstnieka. Grāfiene būs tur. Mēs paliksim apmēram līdz diviem. Nu Jums izdevība satikt mani vienu. Tiklīdz grāfiene aiz­brauks, viņas ļaudis droši vien izklīdīs, priekšiņā paliks šveicars, bet ari tas parasti ieiet savā kabūzī. Nāciet pusdivpadsmitos. Ejiet taisni augšā pa kāpnēm. Ja satiksit kādu priekšnamā, jautājiet, vai grāfiene mājās. Jums pateiks, ka ne, — un neko darīt. Jums būs jāgriežas atpakaļ. Bet cerams, ka nesatiksit ne­vienu. Meičas sēž visas kopā savā istabā. No priekš­nama ejiet pa kreisi un taisni vien līdz grāfienes guļamistabai. Guļamistabā aiz širmjiem redzēsit divas mazas durtiņas: labējās ved kabinetā, kur grāfiene ne­kad neieiet, kreisās — gaitenī, un turpat ir šauras lokveida kāpnes: tās ved uz manu istabu.»

Hermanis šaudījās kā tīģeris, gaidīdams noteikto laiku. Jau desmitos vakarā viņš stāvēja pie grāfie­nes nama. Laiks bija drausmīgs: vējš gaudoja, lielām pārslām krita mitrs sniegs; blāvi mirgoja lākturi; ielas bija tukšas. Retumis vilkās važonis ar savu vājo zirģeli, raudzīdams vēlīnu braucēju. —■ Hermanis stāvēja vienos svārkos, nejuzdams ne vēja, ne sniega. Beidzot piebrauca grāfienes karieti. Hermanis re­dzēja, ka sulaiņi iznesa, zem padusēm turēdami, sa­līkušu, caunādas kažokā ietuntuļotu veceni un kā aiz tās vienkāršā mētelītī, svaigiem ziediem matos pa­zibēja viņas audzēkne. Durtiņas aizcirtās. Kariete smagi aizlīgoja pa irdeno sniegu. Šveicars aizdarīja durvis. Logos nodzisa gaisma. Hermanis sāka staigāt gar atstāto namu: viņš piegāja pie lāktura, pavērās pulkstenī — bija divdesmit minūtes uz divpadsmi­tiem. Viņš palika zem lāktura, raudzīdamies pulk­steņa rādītājā un nogaidīdams atlikušās minūtes. Taisni pusdivpadsmitos Hermanis kāpa pa grāfienes lievenēm un iegāja spilgti apgaismotajā priekšiņā. Šveicara nebija. Hermanis uzskrēja pa kāpnēm, at­darīja durvis uz priekšistabu un ieraudzīja sulaini, kas gulēja zem lampas netīrā senlaiku atzveltnī. Viegliem un drošiem soļiem Hermanis pagāja tam garām. Zāle un viesistaba bija tumšas. Tās vāji ap­gaismoja priekšistabas lampa. Hermanis iegāja guļamistabā. Vecu svētbilžu skapja priekšā dega zelta lampada. Gar sienām, iztapsētām ar ķīniešu tapetēm, skumjā simetrijā stāvēja noplukuši mīkstie atzveltņi un dīvāni ar dūnu spilveniem, apbirzušu zeltījumu. Pie sienas karājās divi portreti, ko bija gleznojusi M-me Lebrun Parīzē. Viens no tiem attēloja sārtu un druknu, gadu četrdesmit vecu vīru gaišzaļā formas tērpā ar zvaigzni; otrs — jaunu daiļavu ar ērgļa degunu, pieglaustiem deniņiem un rozi pūderētajos matos. Visās malās rēgojās porcelāna ganiņi, slavenā Leroy galda pulksteņi, kārbiņas, ruletes, vēdekļi un dažādas dāmu rotaļlietiņas, kas izgudrotas pagājušā gadsimta beigās līdz ar Mongolfjē balonu un Mes- mera magnētismu. Hermanis devās aiz širmjiem. Tur stāvēja neliela dzelzs gulta; pa labi bija durvis uz kabinetu; pa kreisi — otras — uz gaiteni. Hermanis atdarīja tās, ieraudzīja šauras lokveida kāpnes, kas veda uz nabaga audzēknes istabu … Bet viņš griezās atpakaļ un iegāja tumšajā kabinetā.

Laiks vilkās gausi. Viss bija klusu. Viesistabā no­sita divpadsmit; visās istabās pulksteņi cits pēc cita noskandēja divpadsmit — un atkal viss apklusa. Her­manis stāvēja, atslējies pie aukstas krāsns. Viņš bija mierīgs; viņa sirds pukstēja vienmērīgi kā cilvēkam, kas nolēmis darīt kaut ko bīstamu, bet nepieciešamu. Pulksteņi nosita pirmo un otro rīta stundu — un viņš izdzirda tālumā rībam karieti. Neviļus viņu pārņēma

22 — 1687 337 uztraukums. Kariete piebrauca un apstājās. Viņš dzirdēja, kā ar troksni nolaida kāpsli. Mājā sacēlās kņada. Skraidīja cilvēki, skanēja balsis, un parādījās gaisma. Guļamistabā ieskrēja trīs vecas istabenes, un grāfiene, tikko turēdamās kājās, ienāca un atslīga Voltēra atzveltnī. Hermanis skatījās pa šķirbiņu: vi­ņam garām pagāja Lizaveta Ivanovna. Hermanis dzirdēja tās steidzīgos soļus uz viņas kāpnēm. Viņa sirdī notrīsēja kaut kas sirdsapziņas pārmetumam lī­dzīgs un atkal norima. Viņš sastinga.

Grāfiene sāka pie spoguļa noģērbties. Tika at­sprausta viņas rozēm greznotā cepurīte, noņemta pū­derētā parūka no viņas sirmās un īsi apcirptās galvas. Spraudītes bira ap viņu kā krusa. Dzeltenais sudrab- šūtais tērps nokrita pie viņas uztūkušajām kājām. Hermanis bija viņas riebīgo tualetes noslēpumu lieci­nieks; beidzot grāfiene palika guļamģērbā, nakts- cepurīti galvā: šai viņas vecumam piemērotākajā tērpā viņa nelikās vairs tik drausmīga un riebīga.

Kā visi veci cilvēki, grāfiene sirga ar bezmiegu. Noģērbusies viņa nosēdās pie loga Voltēra atzveltnī un atlaida istabenes. Sveces aiznesa, istabu atkal gais­moja tikai svētbilžu lampada. Grāfiene sēdēja viscaur dzeltena, ļenganās lūpas kustinādama, uz labo un kreiso pusi šūpodamās. Viņas blāvajās acīs bija pil­nīgs domu trūkums; raugoties viņā, varēja likties, ka drausmīgā vecene šūpojas nevis aiz savas gribas, bet apslēpta galvanisma dzīta.

Pēkšņi šī nedzīvā seja neizsakāmi pārvērtās. Lūpas vairs nekustējās, acis atdzīvojās; grāfienes priekšā stāvēja nepazīstams vīrietis.

— Nebīstieties, dieva dēļ, nebīstieties! — viņš sa­

cīja skaidra un klusā balsī. — Es negribu jums kai­tēt; esmu ieradies lūgt, lai jūs esat man žēlīga.

Vecā klusēdama raudzījās uz viņu un, likās, nekā nedzirdēja. Hermanim šķita, ka viņa kurla, un, no­liecies viņai pie pašas auss, viņš atkārtoja to pašu. Vecā arvien vēl klusēja.

— Jūs varat dot man dzīves laimi, — Hermanis turpināja, — un tas jums tik viegli: es zinu, ka jūs varat uzminēt trīs kārtis no vietas .. .

Hermanis apklusa. Likās — grāfiene sapratusi, ko no viņas prasa; likās — viņa meklē vārdus savai atbildei.

— Tas bija joks, — viņa beidzot teica, — es jums zvēru! Tas bija joks!

— Ar tādām lietām nejoko, — Hermanis pikti iebilda. — Atcerieties Čaplicki, kuram jūs palīdzējāt atspēlēties.

Grāfiene, acīm redzot, samulsa. Viņas vaibstos pa­vīdēja spēcīga dvēseles kustība, bet drīz vien viņa atkal iegrima agrākajā bezjūtībā.

— Vai jūs varat, — Hermanis turpināja, — pateikt man šīs trīs drošās kārtis?

Grāfiene klusēja; Hermanis runāja tālāk:

— Kam jūs glabāsit savu noslēpumu? Mazbēr­niem? Tie tāpat bagāti; viņi arī nezina naudas vēr­tību. Šķiedējam nepalīdzēs jūsu trīs kārtis. Kas neprot sargāt tēva mantojumu, tas tomēr mirs naba­dzībā, par spīti visām dēmoniskajām pūlēm. Es ne­esmu šķiedējs; es zinu naudas vērtību. Es jūsu trīs kārtis pratīšu izmantot. Nu! …

Viņš apklusa un trīcēdams gaidīja viņas atbildi. Grāfiene klusēja; Hermanis noslīga ceļos.

— Ja jūsu sirds, — viņš teica, — kādreiz pazinusi mīlestības jūtas, ja jūs atceraties tās līksmi, ja jūs kaut reizi esat pasmaidījusi, jaundzimušam puisēnam ieraudoties, ja kaut kas cilvēcisks kādreiz pukstējis jūsu krūtīs, tad lūdzu jūs laulātās draudzenes, mīļā­kās, mātes jūtu vārdā — tā visa vārdā, kas ir dzīvē svēts, — nenoraidiet manu lūgumu! Atklājiet man savu noslēpumu! Kam jums tas? … Varbūt tas sais­tās ar drausmīgu grēku, ar zaudētu mūžīgo svētlaimi, ar velna līgumu … Padomājiet: jūs esat veca; cik jums vairs dzīvot — es ņemšu jūsu grēku uz savas dvēseles. Tikai atklājiet man savu noslēpumu. Pado­mājiet, ka cilvēka laime ir jūsu rokās; ka ne tikai es, bet mani bērni, mazbērni un mazmazbērni slavēs jūsu piemiņu un godās to kā svētumu .. .