ALEKSANDRS PUŠKINS - PĪĶA DĀMA

Hermanis izvilka no kabatas bankas zīmi un pa­sniedza Čekalinskim, kas, uzmetis tai acis, nolika to uz Hermaņa kārts.

Viņš izmeta kārtis. Pa labi krita deviņš, pa kreisi trijnieks.

— Laimējusi! — sacīja Hermanis, parādīdams savu kārti.

Spēlmaņi sačukstējās. Čekalinskis sadrūma, bet viņa sejā tūdaļ atgriezās smīns.

— Vai vēlaties saņemt? — viņš jautāja Hermanim.

— Esiet tik laipns.

Čekalinskis izvilka no kabatas dažas bankas zīmes un tūdaļ nolīdzinājās. Hermanis pievāca savu naudu un atgāja no galda. Narumovs nevarēja atģisties. Hermanis izdzēra glāzi limonādes un devās mājās.

Otras dienas vakarā viņš atkal ieradās pie Čeka- linska. Namatēvs turēja banku. Hermanis piegāja pie galda; spēlmaņi tūlīt deva viņam vietu. Čekalinskis laipni palocījās.

Hermanis nogaidīja jaunu taille, saņēma kārti un

nolika uz tās savus četrdesmit septiņus tūkstošus un vakarējo laimestu.

Čekalinskis izmeta kārtis. Pa labi parādījās kalps, pa kreisi septiņš.

Hermanis atklāja septiņu.

Visi novaidējās. Čekalinskis redzami apjuka. Viņš noskaitīja deviņdesmit četrus tūkstošus un pasniedza Hermanim. Hermanis aukstasinīgi paņēma tos un tai pašā brīdī aizgāja.

Nākamajā vakarā Hermanis atkal ieradās pie galda. Visi gaidīja viņu. Ģenerāļi un slepenpadom- nieki pameta savu vistu, lai redzētu tik neparastu spēli. Jaunie virsnieki uzlēca no dīvāniem; visi ofici­anti sanāca viesistabā. Visi apstāja Hermani. Pārējie spēlmaņi spēlē nepiedalījās, ar nepacietību gaidī­dami, kā viņš beigs. Hermanis stāvēja pie galda, taisī­damies viens spēlēt pret bālo, tomēr vēl arvien smī­nošo Čekalinski. Katrs atplēsa jaunu kāršu kavu. Čekalinskis sajauca, Hermanis pārcēla un nolika savu kārti, apklādams to ar bankas zīmju žūksni. Tas likās pēc divkaujas. Apkārt valdīja dziļš klusums.

Čekalinskis meta kārtis, viņam drebēja rokas. Pa labi krita dāma, pa kreisi dūzis.

— Dūzis laimējis! — teica Hermanis un atklāja savu kārti.

— Jūsu dāma nokauta, — laipni sacīja Čekalinskis.

Hermanis nodrebēja: tiešām, viņam bija nevis dū­zis, bet pīķa dāma. Viņš neticēja savām acīm, ne­saprazdams, kā varējis tā kļūdīties.

Šai mirklī viņam likās, ka pīķa dāma piemiedz aci un iesmejas. Neparastā līdzība viņu pārsteidza …

— Vecā! — viņš šausmās iekliedzās.

Čekalinskis pievilka sev klāt pazaudēto naudu, Hermanis stāvēja nekustīgs. Kad viņš atgāja no galda, sāka skaļi dūkt balsis. — Lieliski nospēlēja! — runāja spēlmaņi. Čekalinskis no jauna sajauca kārtis: spēle turpinājās savā gaitā.

Noslēgums

Hermanis sajucis prātā. Viņš sēž Obuhovas slim­nīcas 17. numurā, neatbild ne uz vienu jautājumu un neparasti ātri ber: — Trijnieks, septiņš, dūzis! Trij­nieks, septiņš, dāma! .. .

Lizaveta Ivanovna apprecējusi ļoti patīkamu jaunu cilvēku; viņš kaut kur kalpo un ir diezgan turīgs; viņš ir vecās grāfienes bijušā pārvaldnieka dēls. Liza­veta Ivanovna audzina nabadzīgu radinieci.

Tomskis paaugstināts par rotmistru un prec kņazi Poļinu.

23 — 1687