ALEKSANDRS PUŠKINS: PĪĶA DĀMA

Atgriezusies mājās, viņa pieskrēja pie loga — virs­nieks stāvēja turpat, kur iepriekš, urbdamies viņā acīm; viņa atgāja nost, mocīdamās ziņkārē un pilnīgi jaunu jūtu satraukta.

Kopš tā laika nepagāja neviena diena, kad jaunais cilvēks zināmā stundā nebūtu ieradies zem viņu nama logiem. Starp viņiem abiem nodibinājās nenorunāti sakari. Sēdēdama savā vietā pie darba, viņa juta to tuvojamies — pacēla galvu, raudzījās viņā katru dienu ilgāk un ilgāk. Jaunais cilvēks, likās, bija par to viņai pateicīgs: ar aso jaunības skatienu viņa re­dzēja, ka straujš sārtums pārklāja viņa bālos vaigus ikreiz, kad viņu skatieni sastapās. Pēc nedēļas viņa tam uzsmaidīja …

Kad Tomskis lūdza atļauju stādīt priekšā grāfienei savu draugu, nabaga meitenei nodrebēja sirds. Taču, dabūjusi zināt, ka Narumovs nav inženieris, bet jāt- niekgvārds, viņa nožēloja, ka ar neuzmanīgo jautā­jumu izteikusi savu noslēpumu gaisīgajam Tomskim.

Hermanis, pārkrievota vācieša dēls, bija mantojis no tēva nelielu kapitālu. Stingri pārliecināts, ka ne­pieciešams nodrošināt savu neatkarību, viņš neaiztika pat procentus, dzīvoja tikai no algas, neatļāva sev ne mazākās iegribas. Bet viņš bija noslēgts un god­kārīgs, un biedriem reti radās izdevība pazoboties par viņa pārmērīgo taupību. Viņam piemita spēcīgas kaislības un ugunīga iztēle, bet rakstura nelokāmība glāba viņu no parastajiem jaunības maldiem. Tā, pie­mēram, būdams dvēselē spēlmanis, viņš nekad ne­ņēma rokā kārtis, jo apsvēra, ka viņa apstākļi neļauj tam (kā viņš teica) ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku, — un tomēr augām naktīm nosēdēja pie kāršu galdiem un drudžainās trīsās vēroja mainīgo spēles gaitu.

Anekdote par trim kārtīm stipri ietekmēja viņa iztēli un visu nakti neizgāja viņam no prāta. «Un ja nu,» viņš domāja otras dienas vakarā, klaiņādams pa Pēterburgu, «ja nu vecā grāfiene atklāj man savu noslēpumu vai pateic man šīs trīs drošās kārtis! Kā­pēc gan neizmēģināt laimi? … Stādīties viņai priekšā, iegūt viņas labvēlību, varbūt kļūt par viņas mīļāko — bet tas prasa laiku, un viņai astoņdesmit septiņi gadi — viņa var nomirt pēc nedēļas, pēc divām die­nām! … Un pati šī anekdote . .. Vai tai var ticēt? …

Nē! Apdomība, mērenība un strādība: lūk, manas trīs drošās kārtis, kas trīskāršos, septiņkāršos manu kapi­tālu, dos man mierīgu dzīvi un neatkarību!

Tā prātodams, viņš atjēdzās vienā no galvenajām Pēterburgas ielām pie senlaicīgā stilā celta nama. Iela bija pilna ekipāžām, viena kariete pēc otras pie­ripoja pie apgaismotajām durvīm. No karietēm ik mirkli izslīdēja gan jaunas skaistules slaidā kājiņa, gan dārdošs stulmzābaks, gan svītraina zeķe un dip­lomāta kurpe. Gar dižo šveicaru ņirbēja kažoki un mēteļi. Hermanis apstājās.

— Kam pieder šis nams? — viņš jautāja sargam uz stūra.

.— Grāfienei ***, — sargs atbildēja.

Hermanis nodrebēja. Apbrīnojamā anekdote atkal atausa viņa atmiņā. Viņš sāka staigāt gar namu, do­mādams par tā īpašnieci un viņas brīnišķīgo spēju. Vēlu viņš atgriezās savā vienkāršajā mītnē; ilgi ne­varēja iemigt, bet, kad miegs viņu pieveica, redzēja sapnī kārtis, zaļu galdu, asignāciju žūkšņus un zelta naudas kaudzes. Viņš lika kārti pēc kārts, droši lieca stūrus, nemitīgi laimēja un grāba riekšavām zeltu, un bāza kabatā asignācijas. Vēlu pamodies, viņš no­pūtās par savu zaudēto fantastisko bagātību, devās atkal klaiņāt pa pilsētu un atkal atģidās pie grāfie­nes *** nama. Šķita, nezināms spēks saistīja viņu pie tā. Viņš apstājās un sāka skatīties logos. Vienā viņš pamanīja melnmatainu galviņu, kas, acīm redzot, bija noliekta vai nu pār grāmatu, vai darbu. Galviņa pacēlās. Hermanis ieraudzīja spirgtu sejiņu un mel­nas acis. Šis mirklis izšķīra viņa likteni.

Vous m'ecrivez, mon ange, des lettres de quatre pages plus vite que je ne puis Ies lire.

Sarakstīšanās

Tikko Lizaveta Ivanovna bija paspējusi noņemt apmetni un cepuri, grāfiene jau sūtīja pēc viņas un lika atkal piebraukt zirgus. Viņas devās sēsties ka­rietē. Kamēr divi sulaiņi pacēla veco un iestūma pa durtiņām, Lizaveta Ivanovna pie paša riteņa ierau­dzīja savu inženieri; tas satvēra viņas roku; viņa izbailēs nekā neatskārta, un jaunais cilvēks pazuda; viņai palika rokā vēstule. Viņa paslēpa to aiz cimda un visu ceļu nekā ne dzirdēja, ne redzēja. Grāfiene bija paradusi karietē ik mirkli kaut ko jautāt: ko mēs tur satikām? Kā sauc šo tiltu? Kas tur rakstīts tai izkārtnē? Lizaveta Ivanovna šoreiz atbildēja uz labu laimi un nepareizi, saniknodama grāfieni.

— Kas tev lēcies, mīļā? Tev uznācis stulbums, vai? Vai nu tu mani nedzirdi, vai nesaproti! … Paldies dievam, es nešļupstu un vēl esmu pilnā prātā!

Lizaveta Ivanovna neklausījās viņā. Tikusi mājās, viņa ieskrēja savā istabā, izvilka no cimda vēstuli: tā nebija aizzīmogota. Lizaveta Ivanovna to izlasīja. Vēstule pauda atzīšanos mīlā; tā bija maiga, pazemīga un vārdu pa vārdam norakstīta no vācu romāna. Bet Lizaveta Ivanovna neprata vāciski un bija ļoti apmie­rināta.

Tomēr saņemtā vēstule uztrauca viņu ārkārtīgi. Pirmo reizi viņa nāca slepenos tuvos sakaros ar jaunu vīrieti. Tā pārdrošība viņu biedēja. Viņa pārmeta sev neapdomīgu rīcību un nezināja, ko darīt: nesēdēt vairs pie loga un ar nevērību atvēsināt jaunā virs­nieka patiku viņu vēl tālāk vajāt? Sūtīt viņam vēstuli atpakaļ? Atbildēt salti un noteikti? Viņai nebija kam prasīt padoma, viņai nebija ne draudzenes, ne audzi­nātājas. Lizaveta Ivanovna nolēma atbildēt.

Viņa nosēdās pie rakstāmgaldiņa, paņēma spalvu, papīru un nogrima domās. Vairākkārt viņa iesāka savu vēstuli — un saplēsa to: izteicieni šķita gan pārāk laipni, gan pārāk cietsirdīgi. Beidzot viņai iz­devās uzrakstīt dažas rindas, kas viņu apmierināja. «Es ticu,» viņa rakstīja, «ka Jums ir godīgi nolūki un ka Jūs negribējāt mani apvainot ar neapsvērtu rīcību; bet mūsu pazīšanās nedrīkstēja sākties tādā veidā. Nosūtu atpakaļ Jūsu vēstuli un ceru, ka man turpmāk nebūs iemesla sūdzēties par nepelnītu ne­cieņu.»

Otrā dienā, ieraudzīdama Hermani nākam, Lizaveta Ivanovna piecēlās no izšuvuma, izgāja zālē, atvēra vēdlodziņu un nometa vēstuli uz ielas, paļaudamās jaunā virsnieka veiklībai. Hermanis pieskrēja, pacēla to un iegāja konditorejā. Norāvis aizzīmogojumu, viņš atrada savu vēstuli un Lizavetas Ivanovnas at­bildi. To viņš arī bija gaidījis un atgriezās mājās, daudz domādams par savu intrigu.

Pēc trim dienām jauna, acīga skuķe atnesa Liza- vetai Ivanovnai zīmīti no modes veikala. Lizaveta Ivanovna atplēsa to ar bažām, paredzēdama naudas prasību, un negaidot pazina Hermaņa rokrakstu.

— Jūs, sirsniņ, esat kļūdījusies, — viņa teica, — šī zīmīte nav sūtīta man.

— Nē, taisni jums! — atbildēja drošā meiča, ne­slēpdama viltīgu smīnu. — Lasiet!

Lizaveta Ivanovna pārlaida acis zīmītei. Hermanis prasīja satikšanos.

— Nevar būt! — iesaucās Lizaveta Ivanovna, kuru biedēja gan viņa steiga, gan paņēmiens, ko viņš lietoja.

— Šī vēstule patiešām nav man sūtīta. — Un sa­plēsa vēstuli sīkos gabaliņos.

— Ja vēstule nav jums, kāpēc tad to saplēsāt? — skuķe iesaucās. — Es to atdotu tam, kas to sūtījis.

— Lūdzu, sirsniņ! — sacīja Lizaveta Ivanovna, sarkdama no viņas piezīmes. — Uz priekšu nenesiet man vairs nevienas vēstulītes. Bet tam, kas jūs sūtīja, sakiet, ka viņam būtu jākaunas …