ALEKSANDRS PUŠKINS: PĪĶA DĀMA

Vecā neatbildēja ne vārda.

Hermanis piecēlās.

— Vecā ragana! — viņš iesaucās, sakodis zobus. — Nu tad es piespiedīšu tevi atbildēt…

To teicis, viņš izvilka no kabatas pistoli.

Pistoli ieraugot, grāfienes sejā otrreiz parādījās stip­ras jūtas. Viņa atmeta galvu un pacēla roku, it kā vairīdamās no šāviena … Tad pēkšņi sabruka … un palika nekustīga.

— Neesiet taču bērns, — teica Hermanis, satvēris viņas roku. — Es jautāju pēdējo reizi: vai gribat man uzticēt savas trīs kārtis? Jā vai nē?

Grāfiene neatbildēja. Hermanis redzēja, ka viņa mirusi.

7 Mai 18** Homme sans moeurs et sans religion!

Lizaveta Ivanovna sēdēja savā istabā vēl balles tērpā, dziļās domās nogrimusi. Mājās atgriezusies, viņa bija steigusies aizraidīt miegaino meiču, kas ne­gribot piedāvāja savu palīdzību, — bija sacījusi, ka noģērbsies pati, un ar trīsām iegājusi savā istabā, cerēdama tur atrast Hermani un gribēdama viņu ne­atrast. Pirmais skatiens viņu pārliecināja, ka Hermaņa nav, un viņa pateicās liktenim par šķērsli, kas liedzis viņiem tikties. Viņa apsēdās nenoģērbusies un sāka atcerēties visus apstākļus, kas tik īsā laikā bija viņu tik tālu noveduši. Nebija pagājušas ne trīs ne­dēļas kopš tā laika, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja pa logu jauno cilvēku, — un viņa jau sarakstās ar to; un tas jau panācis, ka viņa satiekas ar to nakts laikā! Viņa zināja tā vārdu tikai tāpēc, ka dažām vēstulēm bija viņa paraksts; nekad nebija runājusi ar viņu, nebija dzirdējusi viņa balsi, nebija nekā dzirdējusi par viņu .. . līdz šim pašam vakaram. Cik savādi! Šo pašu vakaru ballē Tomskis, skaizdamies uz jauno kņazi Poļinu***, kas pretēji paradumam ko­ķetēja ar kādu citu, gribēja atriebties, izrādot vienal­dzību: viņš aicināja Lizavetu Ivanovnu un dejoja ar viņu bezgalīgo mazurku. Visu laiku viņš zobojās par viņas tieksmi pēc inženieru virsniekiem, dievojās, ka zinot daudz vairāk, nekā viņa varot iedomāties, un dažas viņa zobgalības bija tik veikli tēmētas, ka Liza­veta Ivanovna vairākkārt domāja, ka viņš zina tās noslēpumu.

— No kā jūs visu to zināt? — viņa smiedamās jautāja.

— No jums zināmās personas drauga, — Tomskis atbildēja, — ļoti ievērojama cilvēka!

— Kas tad ir šis ievērojamais cilvēks?

— Viņu sauc Hermani.

Lizaveta Ivanovna neatbildēja nekā, bet viņai sa­stinga rokas un kājas .. .

— Šis Hermanis, — Tomskis turpināja, — ir īsti romantiska persona: viņam ir Napoleona profils, bet Mefistofeļa dvēsele. Es domāju, ka uz viņa sirds­apziņas vismaz trīs ļauni darbi. Kā jūs esat no- bālusi! …

— Man sāp galva … Ko tad jums teica tas Herma­nis — vai kā viņu sauc? .. .

— Hermanis ir stipri neapmierināts ar savu draugu: viņš saka, ka tā vietā rīkotos pavisam ci­tādi … Man pat šķiet, ka Hermanis pats met uz jums acis, vismaz ļoti iejūtīgi klausās sava drauga mīles­tības izpaudumos.

— Bet kur viņš mani redzējis?

— Baznīcā, varbūt pastaigā… Dievs viņu zina! Varbūt jūsu istabā, jums guļot: no viņa var …

Pienāca trīs dāmas un, jautādamas — oubli ou regret? — pārtrauca sarunu, kas Lizavetai Ivanovnai kļuva ziņkāres moku pilna.

Dāma, ko izvēlējās Tomskis, bija pati kņaze***.

Lieku loku apskrējusi un lieku reizi pagrozījusies sava krēsla priekšā, viņa paspēja ar to izskaidroties. Tomskis, atgriezdamies savā vietā, nedomāja vairs ne par Hermani, ne Lizavetu Ivanovnu. Viņa katrā ziņā gribēja atjaunot pārtraukto sarunu, bet mazurka bija galā, un drīz pēc tam vecā grāfiene brauca mājās.

Tomska vārdi bija tikai mazurkas pļāpas, bet tie dziļi iespiedās jaunās sapņotājas dvēselē. Tomska ski- cētais portrets atbilda viņas pašas radītajam attēlam, un šis jaunāko romānu ietekmē jau novazātais tēls biedēja un valdzināja viņas prātu. Viņa sēdēja, sa­krustojusi kailās rokas, noliekusi vēl arvien ziediem rotāto galvu uz atsegtajām krūtīm . .. Pēkšņi atdarī­jās durvis un ienāca Hermanis. Viņa nodrebēja …

— Kur tad jūs bijāt? — viņa vaicāja izbiedētā čukstā.

— Vecās grāfienes guļamistabā, — Hermanis at­bildēja, — es nāku tieši no viņas. Grāfiene ir mirusi.

— Mans dievs! … Ko jūs sakāt? . ..

— Un liekas, — Hermanis turpināja, — es biju viņas nāves cēlonis.

Lizaveta Ivanovna pavērās viņā, un viņas dvēselē atskanēja Tomska vārdi: šim cilvēkam vismaz trīs ļauni darbi uz sirdsapziņas! Hermanis nosēdās viņai līdzās uz palodzes un izstāstīja visu.

Lizaveta Ivanovna klausījās viņā ar šausmām. Tā­tad šīs kaislās vēstules, šīs kvēlās ilgas, šī pārdrošā, neatlaidīgā sekošana viņai — tā nav bijusi mīlestība! Nauda — lūk, ko alkusi viņa dvēsele! Ne jau viņa būtu spējusi remdēt Hermaņa alkas un darīt viņu laimīgu! Nabaga audzēkne nav bijusi nekas cits kā akls palīgs laupītājam, viņas vecās labvēles slepka- vam! … Viņa rūgti raudāja savās vēlajās, mokpilna­jās nožēlās. Hermanis klusēdams vērās viņā: arī viņa sirdi kremta, taču ne jau nabaga meitenes asaras, ne jau viņas brīnišķīgi daiļās sēras aizkustināja tā skaudro dvēseli. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetu­mus, domādams par mirušo sirmgalvi. Viņu uztrauca tikai viens: neglābjami zudušais noslēpums, kas būtu varējis darīt viņu bagātu.

— Jūs esat briesmonis! — Lizaveta Ivanovna bei­dzot iesaucās.

— Es negribēju viņas nāvi, — Hermanis at­bildēja, — manā pistolē nebija lodes.

Viņi klusēja.

Ausa rīts. Lizaveta Ivanovna nopūta izdegušo sveci: bāla gaisma ieplūda viņas istabā. Viņa izslau­cīja saraudātās acis un pacēla tās uz Hermani: viņš sēdēja uz palodzes, sakrustojis rokas un baigi sadrū- mis. Šai stāvoklī viņš ārkārtīgi atgādināja Napoleona portretu. Šī līdzība pārsteidza pat Lizavetu Ivanovnu.

— Kā jums izkļūt no mājas? — beidzot teica Liza­veta Ivanovna. — Es cerēju jūs izvest pa slepenajām kāpnēm, bet jāiet garām guļamistabai, un man bail.

— Stāstiet, kā atrast šīs slepenās kāpnes; es iziešu.

Lizaveta Ivanovna piecēlās, izņēma no kumodes at­slēgu, iedeva to Hermanim un sīki izstāstīja, kā jāiet. Hermanis paspieda viņas auksto, nejūtīgo roku, no­skūpstīja viņas noliekto galvu un aizgāja.

Viņš nokāpa pa lokveida kāpnēm un atkal iegāja grāfienes guļamistabā. Nedzīvā vecene sēdēja sa­stingusi; viņas sejā bija dziļš miers. Hermanis apstā­jās viņas priekšā, ilgi raudzījās uz viņu, it kā lai pār­liecinātos par drausmīgo patiesību; beidzot iegāja kabinetā, sataustīja aiz tapetēm durvis un, savādu jutu satraukts, sāka kāpt lejā pa tumšajām kāpnēm. Pa šīm kāpnēm, viņš domāja, varbūt priekš gadiem sešdesmit šai pašā guļamistabā, šai pašā stundā izšū­tos svārkos, sasukājies ā l'oiseau royal, spiezdams pie sirds savu trijstūraino cepuri, zagās jauns laimes luteklis, kas tagad jau sen satrūdējis kapā; bet viņa sensenās mīļākās sirds stājusies pukstēt šodien . ..

Kāpņu lejasgalā Hermanis atrada durvis, atslēdza tās ar to pašu atslēgu un nokļuva caurejamā gaitenī, kas viņu noveda uz ielas.

Šai naktī pie manis ieradās nelaiķe baronese fon v***. Viņa bija baltā tērpā un sa­cīja man: «Sveiki, padomnieka kungs!»

Svedenborgs

Trīs dienas pēc liktenīgās nakts, pulksten deviņos rītā, Hermanis devās uz *** klosteri, kur vajadzēja notikt aizlūgumam pie mirušās grāfienes šķirsta. Ne- juzdams nožēlu, viņš tomēr nevarēja pilnīgi apspiest sirdsapziņas balsi, kas gremzās: tu esi sirmgalves slep­kava! Viņam bija maz īstas ticības, bet milzums aiz­spriedumu. Viņš ticēja, ka mirušajai grāfienei var būt ļauna ietekme viņa dzīvē, un nolēma ierasties viņas bērēs, lai izlūgtos piedošanu.