ALEKSANDRS PUŠKINS: PĪĶA DĀMA

— Kā ne! Bija ļoti jauki; dejojām līdz pieciem. Cik daiļa bija Jeļecka!

— Bet mīļais! Kas tur par daiļumu? Vai tāda bija viņas vecmāmiņa, kņaziene Darja Petrovna? … Bet klau: šķiet, viņa jau krietni novecojusi, kņaziene Darja Petrovna?

— Kā, novecojusi? — Tomskis izklaidīgi atbildēja. — Viņa jau kopš gadiem septiņiem mirusi.

Jaunava pacēla galvu un deva jaunajam cilvēkam zīmi. Viņš atcerējās, ka no vecās grāfienes slēpj vi­ņas laikabiedru nāvi, un iekoda sev lūpā. Bet grā­fiene noklausījās jauno vēsti ar lielu vienaldzību.

— Mirusi! — viņa sacīja. — Bet es nemaz ne­zināju! Mūs reizē iecēla par galma dāmām, un, kad mēs stādījāmies priekšā, tad ķeizariene …

Un grāfiene simto reizi stāstīja mazdēlam savu anekdoti.

— Nu, Paul, — viņa sacīja pēc tam, — tagad pa­līdzi man piecelties. Lizaņka, kur mana tabakdoze?

Un grāfiene ar meičām devās aiz sirmjiem pabeigt savu tualeti. Tomskis palika ar jaunavu.

— Ko jūs tur gribat stādīt priekšā? — klusi jautāja Lizaveta Ivanovna.

— Narumovu. Vai jūs viņu pazīstat?

— Nē! Viņš ir karavīrs vai civilais?

— Karavīrs.

— Inženieris?

— Nē! Jātnieks. Bet kāpēc jūs domājat, ka viņš inženieris?

Jaunava iesmējās un neatbildēja ne vārda.

— Paul, — grāfiene iesaucās aiz širmjiem, — at­sūti man kādu jaunu romānu, tikai, lūdzu, ne no tagadējiem!

— Kā tā, grand'maman?

— Tas ir, tādu romānu, kur varonis negalinātu ne tēva, ne mātes un kur nebūtu noslīkušu cilvēku. Man briesmīgi bail no slīkoņiem!

— Tādu romānu tagad nav. Varbūt gribat kādu krievu romānu?

— Bet vai tad ir krievu romāni? … Atsūti, mīlīt, lūdzu, atsūti!

— Palieciet sveika, grand' maman, man jāstei­dzas… Ardievu, Lizaveta Ivanovna! Kāpēc gan jūs domājat, ka Narumovs ir inženieris?

Un Tomskis izgāja no ģērbistabas.

Lizaveta Ivanovna palika viena; viņa atstāja darbu un sāka raudzīties pa logu ārā. Drīz vien ielas otrā pusē pie stūra nama parādījās jauns virsnieks. Lizas vaigos iedegās sārtums; viņa sāka atkal strādāt un nolieca galvu pie paša izšuvuma. Šai brīdi ienāca grāfiene pilnīgi apģērbusies.

— Lizaņka, — viņa teica, — liec iejūgt karietē, mēs brauksim pavizināties.

Lizaņka piecēlās no izšuvuma un sāka novākt savu darbu.

— Ko tu, mīļā! Kurla, vai! — grāfiene iesaucās. — Liec drīzāk iejūgt karietē!

— Tūlīt! — jaunava klusi atbildēja un skrēja uz priekšnamu.

Ienāca sulainis un pasniedza grāfienei grāmatas no kņaza Pāvila Aleksandroviča.

— Labi! Pateikties, — grāfiene sacīja. — Lizaņka, Lizaņka! Kur tad tu skrej?

— Ģērbties.

— Gan jau, dārgā. Sēdies te. Atver pirmo sējumu: lasi priekšā …

Jaunava paņēma grāmatu un izlasīja dažas rindas.

— Skaļāk! — grāfiene iesaucās. — Kas tev ir, mīļā? Balss pazudusi, vai?… Pagaidi, piebīdi man soliņu tuvāk … nu!

Lizaveta Ivanovna izlasīja vēl divas lappuses. Grā­fiene nožāvājās.

— Liec nost to grāmatu, — viņa teica, — kādas blēņas! Aizsūti to kņazam Pāvilam un liec pateik­ties … Bet kas ar karieti?

— Kariete piebraukta, — sacīja Lizaveta Ivanovna, pametusi skatienu uz ielu.

— Bet kāpēc tu neesi apģērbusies? — grāfiene iesaucās. — Vienmēr vajag tevi gaidīt! Tas nav cie­šams, dārgā.

Liza skrēja uz savu istabu. Nepagāja divas minūtes, grāfiene sāka zvanīt, cik jaudas.

Trīs meičas ieskrēja pa vienām, bet kambarsulai­nis pa otrām durvīm.

— Ko jūs nevar sasaukt? — grāfiene viņiem teica. — Sakiet Lizavetai Ivanovnai, ka es viņu gaidu.

Lizaveta Ivanovna ienāca apmetnī un cepurīti galvā.

— Taču beidzot, mīļā! — grāfiene sacīja. — Kā uzposusies! Kam tas vajadzīgs?… Kas tev jāval­dzina? Bet kāds laiks! . .. Liekas, vējš.

— Nebūt ne, jūsu gaišība! Ļoti rāms! — atteica kambarsulainis.

— Jūs vienmēr runājat bez jēgas! Atveriet vēd­lodziņu. Kā tad — vējš! Un cik auksts! Jūgt nost! Lizaņka, mēs nebrauksim; nebija ko posties.

«Un tāda ir mana dzīve!» Lizaveta Ivanovna no­domāja.

Patiesi, Lizaveta Ivanovna bija visnelaimīgākais radījums. Sveša maize rūgta, saka Dante, un pa sve­šām lievenēm grūti kāpt, bet kam gan zināt atkarības rūgtumu, ja ne dižciltīgas vecenes nabaga audzēknei? Grāfienei ***, protams, nebija ļauna sirds; bet viņa bija ietiepīga, kā jau sabiedrības izlutināta sieviete, skopa un salti patmīlīga kā visi veci cilvēki, kas no- līksmojuši savu laiku un sveši tagadējam. Viņa pie­dalījās visās augstāko aprindu izpriecās, dzinās uz ballēm, kur sēdēja stūrī nosārtota un pēc vecās mo­des ģērbta kā ērmīga un nepieciešama balles zāles rota; pie viņas, it kā noteiktu ceremoniju izdarīdami, nāca pazemīgi apsveicināties atbraukušie viesi, un pēc tam neviens vairs nelikās par viņu ne zinis. Viņa uzņēma pie sevis visu pilsētu, ievērodama stingru etiķeti un nepazīdama nevienu pēc izskata. Viņas lielā kalpotāju saime — piebrieduši miesās un nosir­mojuši viņas priekštelpās un meiču istabā — darīja, ko gribēja, un sacentās savā starpā, apzagdami veco sievu, kam jau nāve zobu galā. Lizaveta Ivanovna bija mājas mocekle. Viņa lēja pie galda tēju un sa­ņēma brāzienu par lieko cukura patēriņu; viņa lasīja priekšā romānus un bija atbildīga par visām autora kļūdām; viņa pavadīja grāfieni izbraucienos un uz­ņēmās vainu gan par laiku, gan par ielas bruģi. Viņai bija noteikta alga, ko nekad visu neizmaksāja; tomēr no viņas prasīja, lai viņa būtu apģērbta kā visas, tas ir, kā ļoti nedaudzas. Sabiedrībā viņai bija visnožēlo­jamākā loma. Viņu pazina visi un neievēroja neviens; ballēs viņa dejoja tikai tad, kad trūka vis-ā-vis, un dāmas ņēma viņu zem rokas ikreiz, kad vajadzēja iet uz dāmu istabu, lai sakārtotu tērpu. Viņa bija pat­mīlīga, asi sajuta savu stāvokli un raudzījās apkārt —• ar nepacietību gaidīdama glābēja; bet savā gaisīgajā uzpūtībā sīkmanīgie jaunekļi nepievērsa tai uzma­nību, lai gan Lizaveta Ivanovna bija simtreiz tīka­māka par nekautrīgajām un saltajām līgavām, kuras tie aplidoja. Cik reižu, paklusām atstādama garlaicīgo un grezno viesistabu, viņa devās izraudāties savā nabadzīgajā istabiņā, kur stāvēja tapetēm aplīmēti sirmji, kumode, spogulītis un krāsota gulta un kur tik tumši dega tauku svece vara svečturī!

Reiz — divas dienas pēc šā stāsta sākumā attēlotā vakara un nedēļu priekš tās ainas, pie kuras pa­likām, — reiz Lizaveta Ivanovna, sēdēdama loga tuvumā pie izšuvuma, neviļus pavērās uz ielu un ieraudzīja jaunu inženieri nekustīgi stāvam un raugā­mies viņas logā. Viņa nolieca galvu un strādāja tā­lāk; pēc piecām minūtēm pavērās atkal — jaunais virsnieks stāvēja tai pašā vietā. Nebija viņas para­dums koķetēt ar garām ejošiem virsniekiem, viņa neraudzījās vairs uz ielu un, galvu nepaceldama, šuva pāris stundu. Pusdienu galds bija klāts. Viņa piecēlās, sāka novākt izšuvumu un, neviļus pavēru­sies uz ielu, atkal ieraudzīja virsnieku. Tas viņai likās diezgan savādi. Pēc pusdienām viņa, mazliet nemiera saviļņota, atkal piegāja pie loga, bet virsnieka vairs nebija — un viņa to aizmirsa .. .

Pēc pāris dienām, iznākdama, lai kopā ar grāfieni sēstos karietē, viņa atkal to ieraudzīja. Viņš stāvēja pie pašām durvīm, aizsedzis seju ar bebrādas apkakli; zem cepures dzirkstīja viņa melnās acis. Lizaveta Ivanovna izbijās, pati nezinādama, no kā, un neizpro­tamās trīsās iesēdās karietē.