Dzeks Londons: Vaļa zobs

Daudz gadu aizritējis kopš tās dienas, kad Džons Stār- hersts Revas ciema misionāru namiņā darīja zināmu savu nodomu sprediķot visā Viti Levu, kas tulkojumā nozīmē «Lielā Zeme». Ta ir visprāvākā sala Fidži arhipelāgā, kas sastāv no daudzām prāvām salām, neskaitot simtiem sīku saliņu. Šur tur piekrastē bija apmetušies misionāri, tirgo­tāji, trepangu zvejnieki un no vaļu medību kuģiem aiz­bēgušie, kuri dzīvoja, nezinot, kas viņus sagaida rīt. Zem viņu mitekļu logiem cēlās dūmi no svētajiem pavardiem, un iedzimtie vilka uz dzīrēm nogalināto līķus.

«Lotu» pievēršana kristīgajai ticībai — virzījās uz priekšu gausi un bieži vien pat atpakaļgaitā. Vadoņiem, kuri bija pasludinājuši sevi par kristīgajiem un mīļi uz­ņemti baznīcas klēpī, piemita nožēlojams paradums reižu reizēm atkrist no ticības, lai iebaudītu kāda sevišķa nīs­tama ienaidnieka gaļu. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds bija šīs zemes likums. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds šis likums solījās pastāvēt vēl gadiem ilgi. Tādi vadoņi kā Tanoa, Tuiveikoso un Tuikilakila bija apēduši vārda tiešā nozīmē simtiem savu tuvāko. Taču visus rīmas pārspēja Ra Undreundre, kas dzīvoja Takiraki. Viņš uzskaitīja sa­vus gastronomiskos varoņdarbus. Akmeņu rinda pie viņa mājas rādīja, cik ienaidnieku viņš notiesājis. Šī rinda bija divdesmit trīsdesmit soļu gara, un tajā bija astoņi simti septiņdesmit divi akmeņi. Katrs akmens nozīmēja vienu apēsto. Akmeņu rinda būtu pastiepusies garāka, ja Ra Undreundre, sev par nelaimi, sadursmē Somo-Somo biežņā nebūtu dabūjis šķēpu krustos un nebūtu celts galdā Naungvali, kura pieticīgajā rindiņā varēja saskaitīt tikai četrdesmit astoņus akmeņus.

Smagā darba un drudža nomocītie_ misionāri ietiepīgi darīja savu, dažbrīd krizdami izmisumā un gaidīdami kādu īpašu zīmi, kādu svētā gara uzliesmojumu, kas nestu vi­ņiem bagātu dvēseļu ražu. Fidži kanibāli tomēr bija un palika stūrgalvji. Sprogainie cilvēkēdāji negribēja atteik-

(ies no saviem gaļas podiem, kamēr cilvēku miesas raža bija tik bagāta. Laiku pa laikam, pieēdusies līdz kaklam, viņi apmānīja misionārus, palaizdami baumas, ka tādā un tādā dienā sarīkos slaktiņu un cepināšanu. Misionāri tad steidza glābt nāvei nolemtos, izpērkot viņus ar taba­kas pakām, katūna gabaliem un kreļļu kvartām. Ar šādiem izdevīgiem tirdzniecības darījumiem vadoņi tika vaļā no dzīvās gaļas pārpalikuma. Turklāt viņi katrā laikā varēja iziet medībās un papildināt savus krājumus.

Tāds bija stāvoklis, kad Džons Stārhersts pasludināja, ka sprediķos Lielajā Zemē no viena krasta līdz otram un vispirms dosies kalnos uz Revas nepieejamajām iztekām. Viņa vārdi samulsināja visus.

Šejienes skolotāji klusi raudāja. Divi misionāri, Stār- hersta biedri, centās viņu atrunāt. Revas vadonis brīdi­nāja viņu, ka kalnieši noteikti «kai-kai» viņu («kai-kai» nozīmē apēst) un ka viņam, Revas vadonim, kas pakļāvies «lotu», tādā gadījumā būs jāpiesaka kalniešiem karš. Viņš labi saprata, ka neuzvarēs kalniešus. Tāpat viņš labi saprata, ka ienaidnieki nobrauks pa upi līdz Revas ciemam un izlaupīs to. Bet kas cits viņam atlika? Ja jau Džons Stārhests par katru cenu gribēja, lai viņu apēd, tas nozī­mēja, ka būs karš, kas prasīs simtiem dzīvību.

Tās pašas dienas pievakarē pie Džona Stārhersta iera­dās Revas vadoņu delegācija. Viņš pacietīgi uzklausīja vīrus un pacietīgi strīdējās ar viņiem, bet ne par mata tiesu neatkāpās no sava nodoma. Saviem biedriem viņš paziņoja, ka nealkst moku, ka viņš sadzirdējis aicinājumu sludināt dieva vārdu Viti Levu un tikai izpilda tā kunga gribu.

Tirgotājiem, kas bija atnākuši pie viņa un centās atru­nāt viņu visdedzīgāk, Džons Stārhersts teica:

— Jūsu iebildumi nav pārliecinoši. Jūs esat noraizēju­šies vienīgi par to, lai neciestu jūsu tirdzniecība. Jūs esat ieinteresēti taisīt naudu, bet es cenšos glābt dvēseles. Sīs tumsonīgās zemes pagāni ir jāglābj.

Džons Stārhersts nebija fanātiķis. Viņš pirmais noliegtu šādu apvainojumu. Viņš bija pavisam saprātīgs un prak­tisks. Viņš ticēja, ka iecerētā misija vainagosies panāku­miem, un jau redzēja, kā Svētā gara dzirksts iedegas kalniešu dvēselēs un atdzimšana, sākusies kalnos, pār­staigā visu Lielo Zemi krustām šķērsām, no jūras līdz jū­rai un līdz salām jūras vidū. Viņa lēnīgajās, pelēkajās acīs kvēloja nevis neprala liesma, bet rāma apņēmība un nepa­šķobāma ticība augstākai varai, kas viņu vada.

Viens vienīgs cilvēks atbalstīja Džona Stārhersta no­domu, un šis cilvēks bija Ra Vatu, kas slepus nostājās viņa pusē un piedāvāja pavadoņus līdz kalnu pakājei. Džons Stārhersts savukārt bija joti apmierināts ar Ra Vatu izturēšanos. Pār šo nelabojamo pagānu, kura sirds bija tikpat melna, cik viņa darbi, sāka aust apskaidrība. Viņš pat runāja par to, ka kļūs «lotu». Tiesa, pirms trim gadiem viņš bija izteicis līdzīgu nodomu un droši vien būtu ticis uzņemts baznīcas klēpī, ja Džons Stārhersts ne­būtu iebildis pret to, ka Ra Vatu ņem līdzi arī savas čet­ras sievas. Ra Vatu bija pret monogāmiju ekonomisku un ētisku apsvērumu dēļ. Bez tam viņu bija aizvainojusi misionāra sīkumainā piesiešanās, un, lai pierādītu, ka ir brīvs cilvēks un goda vīrs, viņš bija laidis Stārherstam ar savu smago kaujas vāli. Stārhersts bija izglābies, mez­damies viņam virsū, sažņaugdams viņu un nelaizdams vaļa, kamēr nebija ieradušies palīgi. Tagad tas viss bija piedots un aizmirsts. Ra Vatu bija nolēmis pāriet kristī­gajā ticība ne vien kā atgriezts pagāns, bet arī kā at­griezts poligāmists. Viņš tikai pagaidīs, tā Ra Vatu mie­rināja Stārherstu, līdz nomirs viņa vecākā sieva, kas bija ļoti slima.

Džons Stārhersts brauca augšup pa gauso Revu vienā no RaJVatu laiviņām. Šai laiviņai vajadzēja divās dienās nogādāt viņu līdz neizbraucamām vietām un pēc tam griezties atpakaļ. Tālu priekšā pret debesīm slējās milzīgi dūmaka tīti kalni — Lielās Zemes kalnu grēda. Visu dienu Džons Stārhersts skatījās uz tiem ar nepacietību un ilgām.

Reizēm viņš klusībā lūdza dievu. Dažreiz kopā ar viņu dievu lūdza Narau, šejienes skolotājs, kurš bija pievērsies «lotu» jau septiņus gadus — kopš tās dienas, kad viņu no ugunskura paglāba doktors Džeims Ellerijs Brauns, iz­pirkšanai iztērējot nieka simts tabakas pakas, divas fla­neļa segas un lielu viskija pudeli. Pavadījis divdesmit stundas vienatnē un lūgšanās, Narau pēdējā brīdī bija iz­dzirdējis aicinājumu doties līdzi Džonam Stārherstam kalnos.

— Skolotāj, es iešu tev līdzi, — viņš bija paziņojis.

Džons Stārhersts bija apsveicis viņa lēmumu ar attu­rīgu prieku. Nudien dievs stāvēja viņam klāt, ja jau gars bija pamodies tādā mazdūšīgā radījumā kā Narau.

— Man, visvājākajam tā kunga traukam, patiešām nav gara, — sēdēdams laiviņā, Narau teica ceļojuma pirmajā dienā.

— Tev ir jātic, vēl stiprāk jātic, — misionārs iegal­voja viņam.

Tajā pašā dienā augšup pa Revu devās vēl viena lai­viņa. Bet tā brauca nopakaļ un centās palikt nemanīta. Arī šī laiviņa piederēja Ra Vatu. Tajā sēdēja Erirola, Ra Vatu brālēns un uzticams rokaspuisis, bet nelielā groziņā, kuru viņš nelaida laukā no rokām, atradās vaļa zobs. Tas bija lielisks zobs, veselas sešas collas garš, skaisti veidots, gadu gaitā kļuvis dzeltenīgi sārts. Arī šis zobs piederēja Ra Vatu, bet, kad tāds zobs sāk iet no rokas rokā, Fidži parasti notiek kaut kas ievērības cienīgs. Jo redziet, kā ir ar to vaļa zobu: tas, kurš saņēmis to kā dāvanu, ne­drīkst noraidīt lūgumu, kas tiek izteikts dāvinot vai pēc kāda laika. Lūgt var visu ko, sākot ar cilvēka dzīvību un beidzot ar cilšu savienību, un neviens fidžietis nav tik zemu kritis, lai pieņemtu zobu, bet noraidītu lūgumu. Dažreiz lūgums paliek neizpildīts vai arī tā izpilde tiek novilcināta, bet tad sekas ir bēdīgas.