Dzeks Londons: Vaļa zobs

Sava ceļojuma otrās dienas beigās Džons Stārhersts atpūtās Revas augštecē pie kāda ciema vadoņa, vārdā Mongondro. Otra rītā viņš kopā ar Narau gatavojās kā­jām doties uz dūmakainajiem kalniem, kas tagad tuvumā šķita zaļi un samtaini. Mongondro bija lādzīgs, tuvre­dzīgs večuks, kurš sirga ar elefantiāzi un vairs nebija noskaņots karot. Viņš uzņēma misionāru viesmīlīgi, pa­cienāja ar labumiem no sava galda un pat aprunājās ar viņu par reliģiju. Mongondro gribēja visu zināt un sagā­dāja Džonam Stārherstam lielu prieku, lūgdams pastāstīt, kā viss pastāv un kā sācies. Pabeidzis īso apskatu par pasaules radīšanu, kā tā aprakstīta pirmajā Mozus grā­matā, misionārs redzēja, ka Mongondro ir dziļi aizkusti­nāts. Kādu laiku vecais virsaitis klusēdams smēķēja. Tad viņš izņēma pīpi no mutes un skumīgi pašūpoja galvu.

— Tas nevar būt, — viņš teica. — Es, Mongondro, jaunības dienās labi strādāju ar cirvi. Un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztaisītu vienkoci — mazu vien- koci, ļoti mazu vienkoci. Un tu saki, ka visu šo zemi un ūdeni ir radījis viens cilvēks …

— Nē, to radījis dievs, vienīgais īstais dievs, — misio­nārs pārtrauca viņu.

— Tas ir viens un tas pats, — Mongondro turpinaja. — Visa zeme un viss ūdens, koki, zivis, krūmi,_ kalni, saule, mēness un zvaigznes — tas viss radīts sešās die­nās? Nē, nē! Es tev saku, jaunības dienās es biju veikls puisis, un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztai­sītu nelielu vienkoci. Ar šo pasaciņu var biedēt mazus bērnus, bet neviens vīrietis tai neticēs.

— Es esmu vīrietis, — sacīja misionārs.

— Jā, tu esi vīrietis. Bet manam tumšajam prātiņam nav lemts saprast to, kam tu tici.

— Kad es tev saku, es ticu, ka viss ir radīts sešas dienās.

— Lai nu tā būtu, lai nu tā būtu, — vecais kanibals nomurmināja mierinošā tonī.

Līdzko Džons Stārhersts un Narau bija aizgājuši pie miera, Erirola ielavījās vadoņa būdā un pēc diplomātis­kam pārrunām pasniedza Mongondro vaļa zobu.

Vecais virsaitis ilgi grozīja to rokās. Zobs bija skaists, un večuks ļoli kāroja dabūt to savā īpašumā. Taču viņš nojauta, ko viņam lūgs. «Nē, nē… Vaļa zobs ir skaists, bet…» — un, kaut gan virsaitim tecēja siekalas, viņš laipni atteicās un atdeva zobu Erirolam.

Maza gaismiņā Džons Stārhersts garos ādas zābakos jau soļoja pa taciņu cauri krūmiem, un viņam pa pēdām sekoja uzticamais Narau, bet misionārs pats gāja pa pē- dārn kailam pavadonim, ko bija iedevis Mongondro, lai parādītu ceļu līdz nākamajam ciematam, kuru viņi sa­sniedza ap pusdienas laiku. Tālāk viņus veda cits pava­donis. Kādu jūdzi aiz viņiem kājoja Erirola, pārmetis pār plecu groziņu ar vaļa zobu. Jau divas dienas viņš gāja nopakaļ misionāriem un piedāvāja zobu ciemu vadoņiem. Bet tie cits pēc cita atteicās no zoba. Šis zobs parādījās tik drīz pēc misionāra ierašanās, ka vadoņi noskārta, ko viņiem lūgs, un nepieņēma dāvanu.

Ceļinieki gāja aizvien dziļāk kalnos, bet Erirola nogrie­zās pa slepenu taku, aizsteidzās misionāram priekšā un sasniedza Buli cietoksni Gatokā. Buli nezināja, ka Džo­nam Stārherstam kuru katru brīdi jābūt klāt. Un zobs bija skaists — neparasts, reti sastopamas krāsas eksem­plārs. Zobs tika pasniegts publiski. Gatokas Buli apkārt stāvēja viņa tuvākie palīgi, bet aiz muguras trīs mušu gaiņātāji, un Buli, kas sēdēja uz savas labakās masas, labpatika saņemt no ziņneša rokām va|a zobu, ko bija sūtījis Ra Vatu un kalnos nogādājis Ra Vatu brālēns Eri­rola. Dāvana tika pieņemta, aplausiem skanot un visiem palīgiem, ziņnešiem un mušu gaiņātājiem pilnā rīklē klie­dzot:

— Ai Voi! Voi! Voi! A! Voi! Voi! Voi! A tabua Ievu! Voi! Voi! A mudua, mudua, mudua!

— Drīz ieradīsies cilvēks, baltais cilvēks, — sāka Eri­rola, ieturējis pienācīgu pauzi. — Viņš ir misionārs un ieradīsies šodien. Ra Vatu ir izteicis vēlēšanos dabūt viņa zābakus. Viņš grib pasniegt tos savam labajam draugam Mongondro un katrā ziņā kopā ar kājām, jo Mongondro ir vecs un zobi viņam vairs nav nekādi stiprie. Gādā, o, Buli, ka zābaki tiek nosūtīti kopā ar kājām! Viss pārējais var palikt tepat.

Prieks par vaļa zobu Buli acīs apdzisa, un viņš neziņā paraudzījās apkārt. Taču dāvana jau bija pieņemta.

— Tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Eri­rola pateica priekšā.

— Nē, tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Buli nomierinājies piebalsoja. — Mongondro dabūs zāba­kus. Ei, jaunekļi, kādi trīs vai četri izejiet pretī misio­nāram! Tā kā jūs atnestu zābakus!

— Par vēlu, — teica Erirola. — Paklausieties! Viņš nāk.

Izlauzies no krūma biežņas, Narau pavadībā uz skatuves iznāca Džons Stārhersts. No izdaudzinātajiem zābakiem, kas, brienot pāri upei, bija piesmēlušies pilni, ik uz soļa šļācās ārā tievas ūdens strūkliņas. Stārhersts aplaida apkārt liesmojošas acis. Nesatricināmas ticības iedvesmots, brīvs no šaubām un bailēm — viņš bija sajūsmā par visu, kas atklājās skatienam. Stārhersts zināja, ka ir pirmais baltais cilvēks, kas jebkad spēris kāju Gatokas kalnu cietoksnī.

No zālēm pītās būdiņas bija pielipušas pie stāvās kalna nogāzes vai arī karājās virs mutuļojošās Revas. Abās pusēs slējās varenas kraujas. Saule šajā šaurajā aizā iespīdēja labi ja trīs stundas. Te nebija ne kokospalmu, ne banānu, kaut gan visu kā bieza sega klāja tropu augi, kuru gaisīgie zari stīgoja lejup gar kraujajām klinšu sienām un ietiecās katrā plaisā. Aizas attālākajā galā Reva ar vienu lēcienu no astoņsimt pēdu augstuma sa­sniedza zemi, un gaiss klinšu cietoksnī pulsēja līdzi ūdens­krituma ritmiskajai dārdoņai.

Džons Stārhersts redzēja, ka no Buli būdas iznāk Buli ar pavadoņiem.

— Es nesu jums labas vēstis, — misionārs sveicinot uzrunāja viņus.

— Kas tevi sūta? — klusi jautāja Buli.

— Dievs.

— Tādu vārdu Viti Levu nezina, — Buli teica pavīp­snādams. — Kādu salu ciemu vai kalnu pāreju vadonis viņš ir?

— Viņš ir visu salu, visu ciemu, visu kalnu pāreju vadonis, — Džons Stārhersts svinīgi atbildēja. — Viņš ir debesu un zemes valdnieks, un es esmu atnācis nest jums viņa vārdu.

— Vai viņš mums atsūtījis va|a zobu? — nekaunīgi jautāja Buli.

— Nē, bet vērtīgāks par vaļa zobu ir …

- Vadoņi ir paraduši sūtīt cits citam vaļa zobu, — viņu pārtrauca Buli. — Vai nu tavs vadonis ir skopulis, vai tu pats esi muļķis, dodamies kalnos tukšām rokām. Raugi, daudz devīgāks cilvēks ir aizsteidzies tev priekšā.

To teikdams, viņš parādīja no Erirolas saņemto vaļa zobu.

Narau novaidējās.

— Tas ir Ra Vatu vaļa zobs, — viņš čukstēja Stārher­stam. — Es to labi pazīstu. Nu mums ir beigas.

— Labi darīts, — teica misionārs, noglāstīdams savu garo bārdu un sakārtodams brilles. — Ra Vatu ir parū­pējies, lai mūs labi uzņem.

Bet Narau atkal novaidējās un parāvās tālāk no cil­vēka, kuram tik uzticīgi bija sekojis.

— Ra Vatu drīz kļūs «lotu», — sacīja Stārhersts, — un es esmu atnesis «lotu» arī jums.

— Man nav vajadzīgs tavs «lotu», — uzpūtīgi atteica Buli, — un es esmu nolēmis nogalināt tevi jau šodien.

Buli pameta ar roku vienam no saviem garajiem kalnie­šiem, un tas iznāca priekšā, vēzēdams rungu. Narau šā­vās uz tuvāko būdu, meklēdams glābiņu starp sievietēm un masām, bet Džons Stārhersts lēca uz priekšu un, iz­vairījies no rungas, aptvēra sava bendes kaklu. Ieguvis tādu priekšrocību, viņš ņēmās pārliecināt pagānus. Viņš to darīja, zinādams, ka cīnās par savu dzīvību, taču šī doma viņu nedz satrauca, nedz biedēja.