Dzeks Londons: Vaļa zobs

— Tas būs slikts darbs, ja tu mani nogalināsi, — viņš teica bendem. — Es neesmu nodarījis tev nekā ļauna un arī Buli neesmu nodarījis nekā ļauna.

Misionārs bija tik stingri apķēris šā cilvēka kaklu, ka pārējie neuzdrošinājās sist viņam ar savām rungām. Viņš nelaidās vaļā un aizstāvēja savu dzīvību, cenzdamies pārliecināt tos, kuri alka viņa nāves.

— Es esmu Džons Stārhersts, — viņš mierīgi turpi­nāja, — esmu nostrādājis Fidži trīs gadus — un ne jau lai iedzīvotos. Es esmu te, starp jums, jūsu pašu labā. Kādēļ mani vajadzētu nogalināt? Ja mani nogalinās, ne­vienam no tā nebūs nekāda labuma.

Buli pablenza uz vaļa zobu. Viņam par šo slepkavību bija labi samaksāts.

Misionāru bija ielencis kailu mežoņu bars, un visi cen­tās tikt viņam klāt. Atskanēja nāves dziesma — nokai­tētas krāsns dziesma, un Stārhersta balss vairs nebija dzirdama. Bet viņš tik izmanīgi bija aptinies ar savu ķer­meni apkārt bendem, ka neviens neiedrīkstējās pacelt rungu nāvējošam sitienam. Erirola smīnēja, un Buli aiz- svilās.

— Izklīst! — Viņš uzkliedza. — Laba slava aizies līdz piekrastei, jūsu ir daudz, bet misionārs viens, bez iero­čiem, nevarīgs kā sieviete, un tomēr tiek galā ar visiem.

— Pagaidi, Buli, — Džons Stārhersts kliedza no cī­niņā mudžošā pūļa vjdus, — es pieveikšu tevi pašu! Jo mans ierocis ir taisnība — un tai pretoties nespēj neviens.

— Tad nāc man klāt, — atbildēja Buli, — jo mans iero­cis ir tikai nožēlojama nabaga runga, un ta, ka tu saki. nespēj tev pretoties!

Pūlis izklīda, un Džons Stārhersts palika stāvam aci pret aci ar Buli, kas bija atspiedies uz milzīgas zarainas rungas.

— Nāc šurp, misionār, un pieveic mani, — Buli izaici­nāja.

— Labi, es iešu un pieveikšu tevi, — Džons Stārhersts atbildēja, tad notīrīja brilles un, rūpīgi uzlicis tās, gāja tuvāk Buli.

Tas pacēla sitamo un gaidīja.

— Vispirms no manas nāves tev nebūs nekāda la­buma, — Džons Stārhersts sāka.

— Uz to lai atbild mana runga, — Buli atteica.

Tā viņš atbildēja uz katru Stārhersta argumentu, vien­laikus nenolaizdams acu no misionāra, lai neļautu viņam izvairīties no paceltās rungas. Beidzot Džons Stārhersts pirmo reizi saprata, ka nāve ir pavisam tuvu. Viņš vairs nemēģināja glābties. Ar kailu galvu viņš stāvēja saulē un skaļā balsī lūdza dievu — noslēpumainais, neatvairā­mais baltais cilvēks, kas ar bībeli, lodi vai ruma pudeli panāk izbrīnījušos mežoni visos viņa cietokšņos. Tā stā­vēja Džons Stārhersts Gatokas Buli klinšu cietoksnī.

— Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara, — misionārs lūdza. — Ak, dievs, esi žēlīgs Fidži! Apžēlojies par Fidži! Debesu tēvs, uzklausi mūs viņa — sava dēla dēļ, kuru tu mums devi, lai caur viņu visi cilvēki taptu par taviem bērniem. Tu dāvāji mums dzīvību, un mēs ticam, ka at­griezīsimies pie tevis. Šī zeme ir tumša, ak, dievs, šī zeme ir tumša. Bet tu esi visvarens un spēj to glābt. Pastiep savu roku, debesu tēvs, un glāb Fidži, nabaga cilvēkēdāju Fidži!

Buli zuda pacietība.

— Tūlīt es tev atbildēšu, — viņš nomurmināja un, ar abām rokām satvēris rungu, atvēzējās.

Narau, paslēpies starp sievietēm un mašām, izdzirdēja sitiena troksni un nodrebēja. Kad atskanēja nāves dziesma, viņš saprata, ka viņa iemīļotā skolotāja līķi velk uz krāsni.

Nes mani saudzīgi, nes mani saudzīgi,

Jo es esmu savas zemes aizstāvis.

Tenciniet! Tenciniet! Tenciniet!

Korī izdalījās viena balss, kas jautāja:

— Kur ir drosminieks?

Simtiem balsu atbildot nodārdināja:

— To nes uz krāsni, lai izceptu.

— Kur ir gļēvulis? — jautāja tā pati balss.

— Aizsteidzās pavēstīt! — simtiem balsu atbildēja. •— Aizsteidzās pavēstīt! Aizsteidzās pavēstīt!

Narau ievaidējās dvēseles mokās. Vecajai dziesmai bija taisnība. Viņš bija gļēvulis, un viņam neatlika nekas cits kā steigties un pavēstīt par notikušo.