Dzeks Londons - Vientuļā virsaiša slimība

Šo stāstu man pastāstīja divi sirmgalvji. Dienai kļūstot vēsākai — un tas bija ap pusnakti —, mēs sēdējām pie moskītu atgaiņāšanai iekurtā dūmainā gruzduju uguns­kura un, kamēr risinājās stāsts, ik pa brīdim ar asinskāru tīksmi dauzījām tos spārnotos smūdžus, kas, spītēdami dūmiem, centās pamieloties pie mūsu miesas. Pa labi no mums zem divdesmit pēdu augstās, izbrukušās krasta kraujas laiski guldzēja Jukona. Pa kreisi virs zemajiem pakalniem, kuri kā rožlapu apmale iejoza apvārsni, gai­lēja miegainā saule, tonakt tā arī neaizgājusi pie miera, un vēl daudzas nākamās naktis tai nebija lemts rast atdusu.

Sirmgalvji, kas sēdēja man līdzās un dūšīgi sita moskī­tus, bija Vientuļais Virsaitis un Mutsaks — kādreiz ieroču biedri kaujās, bet tagad sarukuši večuki, senu ticējumu un nostāstu uzticami glabātāji. Viņi bija pēdējie no savas paaudzes un nebaudīja nekādu cieņu jaunās maiņas acīs, jo jaunie bija uzauguši zeltraktuvju civilizācijas vistālā­kajās nomalēs. Kam vairs bēda par senajiem ticējumiem mūsdienās, kad garus var izsaukt no melnām pudelēm, bet melnās pudeles var iemantot no laipnīgajiem balta­jiem vīriem par dažu stundu sviedrēšanos vai noplukušu zvērādu? Kāda vara vairs maskām greznoto šamaņu bai­gajiem rituāliem un mistērijām, kad ik dienas dzīvs brī­nums — tvaikonis, īsts ugunis versmojošs briesmonis, klepodams un sprauslodams pretēji visiem dabas likumiem staigā augšup un lejup pa Jukonu? Un kāda vērtība senas dzimtas dižciltībai, ja tagad visaugstāko cieņu biedru acīs izpelnās tas, kurš spēj sacirst visvairāk malkas vai vis­labāk prot izvadīt riteņtvaikonīti pa salu labirintiem?

Tik tiešām, abi sirmgalvji — Vientuļais Virsaitis un Mutsaks bija nodzīvojuši pārāk ilgi, tagad viņiem bija sākušās nebaltas dienas, un šai jaunajā kārtība viņiem vairs nebija ne vietas, ne cieņas. Tālab viņi gurdeni gaidīja nāvi, šad tad viņu sirdis pasildīja šis dīvainais bal­tais cilvēks, kas labprāt dalījās ar viņiem kvēpstoša mos­kītu gunskura mocībās un aizrautīgi klausījās veco vīru nostāstos par tiem senajiem laikiem, kad vēl nebija iera­dies tvaikonis.

— Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — bilda Vientuļais Virsaitis. Viņa spalgā un spiedzīgā balss ik pa brīdim pēkšņi aizlūza un pārmetās aizsmakušā, dre­belīgā basā, bet, tikko klausītājs bija paguvis pie tā pie­rast, atkal uzšāvās pīkstošā diskantā — izklausījās tā, it kā pārmaiņus čirkstinātu circenis un kurkstētu varde. — Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — viņš teica. — Jo mans tēvs Kasktaka, Ūdrs, dusmojās tāpēc, ka es nemetu acis uz sievietēm. Viņš bija vecs vīrs un cilts virsaitis. Es biju pēdējais no viņa dēliem, kurš palicis dzīvs, un tikai es varēju būt tas, kas pārnesīs viņa asinis uz nākamām, vēl nedzimušām paaudzēm. Bet liec vērā, ak, Baltais Cilvēk, ka es biju ļoti slims, un, ja manu sirdi nepriecēja ne medības, ne zveja, ja gaļa nesasildīja manu vēderu, — kā es būtu varējis mīlīgi raudzīties uz sievie­tēm? Vai gatavoties kāzu dzīrēm? Vai ilgoties pēc bērnu šļupstiem un kņadas?

— Jā, — Mutsaks viņu pārtrauca. — Jo vai tad Vien­tuļajam Virsaitim nebija nācies cīnīties milzīga lāča ķepu kampienos, līdz galva bija saspiesta un pa ausīm tecēja asinis?

Vientuļais Virsaitis sparīgi pamāja.

— Mutsaks runā patiesību. Pagāja laiks, mana galva kļuva vesela, bet tā nebija vesela. Miesa gan sadzija un brūces savilkās, bet iekšā es biju slims. Kad es gāju, kājas zem manis ļodzījās, un, kad es skatījos gaismā, acis man pieplūda asarām. Kad man acis bija vaļā, pasaule ārpusē griezās riņķī un apkārt, kad man acis bija cieti, galva iekšpusē griezās riņķī un apkārt, un viss, ko vien es pasaulē biju redzējis, manā galvā griezās riņķī un apkārt. Virs acīm man ļoti sāpēja, it kā mani arvien spiestu kāds smagums vai galvu žņaugtu cieši savilkta stīpa. Un valoda man bija gausa, ikreiz es ilgi dabūju gaidīt, līdz uz mēles radās īstais vārds. Bet, ja es ilgi negaidīju, visvisādi vārdi nāca čupu čupām, un mana mēle runāja aplamības. Es biju ļoti slims, un kad mans tēvs Ūdrs atveda meiteni Kesanu …

— Tā bija jauna un spēcīga meiča, manas māsas bērns, — Mutsaks papildināja. — Ar spēcīgiem gurniem, lai viegli dzemdēt bērnus, ar taisnām kājām un žiglu gaitu — tāda bija Kesana. Viņa šuva mokasīnus labāk par visām citām meitenēm, un lūku virves, ko viņa pina, bija visstiprākās. Acis viņai smaidīja un lūpas smējās, pēc dabas viņa nebija strauja un neiebilda, ka vīri dod liku­mus, bet sievietēm arvien jāklausa.

— Kā jau teicu, es biju ļoti slims, — Vientuļais Vir­saitis turpināja. — Un, kad mans tēvs Ūdrs atveda mei­teni Kesanu pie manis, es sacīju, lai labāk viņi sapoš mani bērēm, nevis kāzām. Tad mana tēva seja dusmās pietvīka un viņš teica, ka ar mani notikšot tā, kā es vē­los, — es, kas esot vēl dzīvs, tikšot saposts nāvei, it kā es būtu jau miris …

— Tāds nav mūsu cilts paradums, ak, Baltais Cilvēk,— Mutsaks aizstāvot iestarpināja. — Liec vērā, ka tas, ko darīja ar Vientuļo Virsaiti, pēc mūsu paražas ir darāms tikai ar miroņiem. Bet Ūdrs bija briesmīgi pārskaities.

— Jā, — Vientuļais Virsaitis teica. — Mans tēvs Ūdrs bija cilvēks, kas runa īsi un rīkojas aši. Viņš pavēlēja cilts ļaudīm sapulcēties pie telts, kurā es gulēju. Un, kad tie bija sapulcējušies, viņš pavēlēja apraudāt savu dēlu, kurš esot miris …

— Telts priekšā visi dziedāja nāves dziesmu: O-o-o-o-o- o-a-haa-ha-a-ich-klu-kuk-ich-klu-kuk, — iegaudojās Mut­saks, tik veiksmīgi atdarinādams raudu dziesmu, ka man uzmetās zosāda un šermuļi pārskrēja pār muguru.

— Bet teltī, — Vientuļais Virsaitis turpināja, — mana māte notriepa seju ar sodrējiem un kaisīja pelnus uz gal­vas, apraudādama mani kā daždien mirušu, jo tēvs tā bija pavēlējis. Tāpēc Okiakuta, mana māte, skaļi vilka raudu dziesmu, dauzīja sev krūtis un plēsa matus; Hu- niaka, mana māsa, un Sīnata, manas mātes māsa, darīja tāpat. No viņu skaļajām gaudām man galva sāka bries­mīgi sāpēt, un es jutu, ka tiešām tūdaļ nomiršu.

Cilts vecajie salasījās ap manu guļas vietu un pār­sprieda par ceļu, kādu iešot mana dvēsele. Viens stāstīja par bezgalplašiem, bieziem mežiem, pa kuriem raudāda­mas klīstot pazudušās dvēseles, un varbūt arī man tur vajadzēšot klaiņot, nemūžam neatrodot malas. Cits runāja par platām upēm ar strauju un negantu ūdeni, kur ļaunie gari kaukdami snaikstot savas bezveida rokas, lai satvertu nelaimīgo dvēseli aiz matiem un ievilktu dzelmē. Visi vienojās, ka šo upju pārvarēšanai man vajadzēšot dot līdzi kanoe. Vēl cits zināja teikt par negaisiem, kad zvaigznes gāzrnām birstot no debesīm, bet zeme sašķeļoties — un atveroties plaši bezdibeņi, pa kuriem visas zemes dzīļu upes brāžoties iekšā un ārā; neviens dzīvais tādus neesot pieredzējis. To dzirdēdami, visi, kas sēdēja ap mani, pa­cēla rokas un sāka skaļi vaimanāt; ārpusē gaidošie, to izdzirduši, vaimanāja vēl jo skaļāk. Viņiem es biju gluži kā miris, un arī pašam man šķitās, ka esmu miris. Nezi­nāju, kad un kā, bet droši zināju, ka tiešām esmu miris.

Okiakuta, mana māte, nolika man blakus vāverādu parku. Tāpat viņa novietoja man līdzās arī briežādas parku un lietus apmetni no roņu zarnām, pielika arī rnuk- lukus lietus laikam, lai manai dvēselei garajā ceļa būtu silti un tā nesamirktu. Pēc tam kad vīri pieminēja stāvo kalnu, ko klājot ērkšķu krūmi un velnavālītes, viņa at­stiepa biezus mokasīnus, lai darītu ceļu vieglu manām kājām.