Dzeks Londons: Vientuļā virsaiša slimība

Tad Vietuļais Virsaitis izlēca smiltīs, turēdams rokā kaujas vāli, un ar skaļiem kara saucieniem skrēja uz no­metni. Pašu pirmo viņš sastapa Itviliju, mukumuku vir­saiti, un Vientuļais Virsaitis gāza viņam ar vāli pa galvu, tā ka virsaitis beigts novēlās zemē. Un, baidīdamies, ka neredzēsim, kādā nāvē viņš mirs, arī mēs, simt jaunekļi, izlēcām malā un steidzāmies Vientuļajam Virsaitim līdzi uz ciematu. Bet mukumuki jau to nesaprata un domāja, ka esam atnākuši karot, tāpēc viņu loku stiegras ietrink- šķējās un starp mums sāka svilpt viņu bultas. Tālab mēs aizmirsām savu uzdevumu un uzbrukām tiem ar šķēpiem un vālēm, un, tā kā viņi nebija sagatavojušies, tad sākās liela asinsizliešana …

— Pats savām rokām es nositu viņu samani! — Vien­tuļais Virsaitis izsaucās, un viņa krunkainā seja atdzīvo­jās, sirmgalvim kavējoties atmiņās par to senseno dienu. — Pats savām rokām es viņu nositu — un viņš bija lie­lāks šamanis nekā Skolka, mūsu cilts šamanis Ikreiz, kad stāvēju aci pret aci pretī kādam vīram, es nodo­māju: «Nu nāve ir klāt,» — bet ikreiz es nogalināju šo vīru — un nāve nenāca. Dzīvība šķita dvašojam manī tik spēcīgi, ka es nespēju nomirt…

— Mēs sekojām Vientuļajam Virsaitim cauri visam cie­matam un atkal atpakaļ, — Mutsaks turpināja. — Kā vilku bars mēs viņam sekojām, uz priekšu un atpakaļ, uz vienu pusi un uz otru pusi, līdz nebija atlicis vairs ne­viens mukumuks, ar ko cīnīties. Tad mēs sadzinām kopā simt vergus — vīriešus, divreiz tik daudz sieviešu un neskaitāmus bērnus, pielaidām uguni visām viņu būdām un teltīm, nodedzinājām tās un aizgājām. Tas bija mu- kumuku cilts gals.

— Tas bija mukumuku cilts gals, — Vientuļais Virsaitis triumfēdams izsaucās. — Kad mēs nonācām savā ciematā, cilts ļaudis bija mēmi aiz brīnumiem par mūsu bagātīgo laupījumu un milzīgo vergu daudzumu, bet visvairāk viņi brīnījās par to, ka es vēl esmu dzīvs. Mans tēvs Ūdrs atnāca, trīcēdams aiz laimes par darbiem, ko biju paveicis. Jo viņš bija vecs vīrs, bet es — pēdējais no viņa dēliem. Un sanāca visi pieredzējušie karavīri, sanāca prasmīgie un gudrie, līdz bija sapulcējusies visa cilts. Un tad es piecēlos un balsī, kas dārdēja kā pērkons, pavēlēju ša- manim Skolkam pienākt klāt…

— Jā, ak, Baltais Cilvēk, — Mutsaks izsaucās, — balsī, kas dārdēja kā pērkons, tā ka ļaudīm sāka ļodzīties ceļ­gali un viņi trīcēja bailēs.

— Un, kad Skolka bija pienācis klāt, — Vientuļais Vir­saitis turpināja, — es teicu, ka nemaz nedomāju mirt. Es teicu, ka nebūtu labi sagadat vilšanos ļaunajiem gariem, kas gaida viņpus kapa, un tālab man liekas pareizi, ka Skolkas dvēsele dotos uz Nezināmo zemi, kur tā, bez šau­bām, paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajos, tumšajos mežos. Un tad es viņu nositu turpat uz vietas, visu ļaužu acu priekšā. Es pats, Vientuļais Virsaitis, ar savām paša rokām nositu šamani Skolku visu ļaužu acu priekšā. Un, kad sacēlās kurnēšana, es skaļi uzsaucu …

— Balsī, kas dārdēja kā pērkons! — pačukstēja Mut­saks.

— Jā, balsī, kas dārdēja kā pērkons, es skaļi uzsaucu: «Lieciet vērā, ak, ļaudis! Es esmu Vientuļais Virsaitis, kas nogalinājis Skolku, viltīgo samani! Es vienīgais no cilvēkiem esmu izgājis cauri Nāves vārtiem un atkal at­griezies. Manas acis ir skatījušas to, kas nav saskatāms. Manas ausis ir dzirdējušas to, kas nav izrunāts. Es esmu varenāks neka šamanis Skolka. Par visiem šamaņiem es esmu varenāks. Un es esmu varenāks virsaitis nekā mans tēvs Ūdrs. Visu savu mūžu viņš karoja ar mukumukiem, bet, raugi, es tos visus iznīcināju vienā dienā. Es tos iz­nīcināju tikpat kā ar elpas pūtienu. Tā kā mans tēvs Ūdrs ir vecs un šamanis Skolka ir miris, tad es būšu reizē vir­saitis un šamanis. Turpmāk, ak, mani cilts ļaudis, es būšu jums kā virsaitis, ta šamanis. Un, ja kāds grib ko iebilst maniem vārdiem, lai viņš nāk klāt!

Es pagaidīju, bet neviens vīrs nenāca klāt. Tad es iz­saucos: «Ho! Es esmu garšojis asinis! Tagad nesiet šurp gaļu, jo esmu izsalcis. Iztukšojiet pārtikas glabātavas, no­gāziet zivju žāvējamos zārdus, un lai tiek rīkotas lielas dzīres. Lai sākas līksmība, un lai skan dziesmas — nevis bēru, bet kāzu dziesmas. Un vispēdīgi — atvediet pie manis meiteni Kesanu. Meiteni Kesanu, kurai jākļūst par Vientuļā Virsaiša bērnu māti!»

Noklausījies šos vārdus, mans tēvs Ūdrs, tāpēc ka bija ļoti vecs, apraudājās kā sieviete un abām rokām apskāva manus ceļus. Kopš tās dienas es biju kā virsaitis, tā ša­manis. Un man tika izrādīts liels gods, un visi cilts ļau­dis man klausīja.

— Līdz kamēr uzradas tvaikonis, — Mutsaks pačuk­stēja.

— Jā, — piekrita Vientuļais Virsaitis, — līdz kamēr uz­radās tvaikonis.