Dzeks Londons: Vientuļā virsaiša slimība

Un, kad vecajie runāja par lielajiem zvēriem, kas man būšot jānokauj, jaunekļi novietoja guļasvietā manu stin­grāko loku un vistaisnākās bultas, manu metamo vāli, šķēpu un dunci. Bet, kad vecajie pieminēja tumsību un klusumu milzīgajos plašumos, pa kuriem manai dvēselei būšot jāstaigā, mana mate sāka vaimanāt pilnā balsī un kaisīja vēl vairāk pelnu uz galvas.

Tad teltī klusītiņām un bikli ieslīdēja Kesana, viņa no­lika mazu maisiņu uz mantām, kas bija sagatavotas ma­nam ceļojumam. Es zināju, ka mazajā maisiņā ir krams un tērauds, un labi izkaltēta posa, lai mana dvēsele va­rētu iekurt ugunskurus. Tika izmeklētas segas, kurās ietīt manu ķermeni. Tāpat tika izraudzīti vergi, kurus nogali­nās, lai manai dvēselei būtu ceļabiedri. Vergu bija sep­tiņi, jo mans tēvs bija bagāts un varens, tālab pieklājās, ka man, viņa dēlam, bēres sarīko ar lielu godu. Šos ver­gus mēs bijām ieguvuši karā ar mukumtikiem, kas dzīvo lejup pa Jukonu. Rīt šamanim Skolkam vajadzēs tos no- galinat citu pēc cita, lai viņu dvēseles varētu doties līdzi manējai meklējumos pa Nezināmo zemi. Viņiem jānes manas mantas un arī kanoe, līdz būsim nonākuši pie lie­lās upes ar straujo un neganto ūdeni. Tā kā laivā vietas nebūs un vergi savu darbu būs paveikuši, tālāk viņi līdzi nenāks, bet paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajā, tum­ša ja mežā.

Noraudzīdamies uz skaistajām, siltajām drānām, uz segām un kaujas ieročiem un domādams par septiņiem vergiem, kas tiks nonāvēti, es lepojos par savām bērēm un apzinājos, ka daudzi vīri mani apskaudīs. Visu šo laiku mans tēvs Ūdrs sēdēja sadrūmis un klusēdams. Augu dienu un nakti cilts ļaudis dziedāja man nāves dziesmu un sita bungas, līdz pēdīgi man likās, ka esmu jau tūkstoš reižu nomiris.

No rīta mans tēvs piecēlās kājās un teica runu. Kā jau cilts ļaudis labi zinot, viņš sacīja, šis esot bijis karotājs visu savu mūžu. Tāpat cilts ļaudis zinot, ka lielāks gods esot krist cīniņā kaujas laukā nekā nomirt uz mīkstām ādam pie ugunskura. Un, reiz jau man tik un tā esot jā­mirst, tad labāk būtu, ja es dotos karā pret mukumukiern un tiktu nonāvēts. Tā es gūtu godu un kļūtu virsaitis vis- pēdīgajos nāves mājokļos, līdz ar to gods tiktu arī ma­nam tēvam, Udrain. Tālab viņš pavēlēja sagatavot kara­spēka vienību braucienam lejup pa upi. Kad mēs būšot nokļuvuši pie mukumukiern, man vienam pašam esot jā­dodas projām no karaspēka, izliekoties, ka grasos uzsākt kauju, un tad mani nonāvēšot.

— Nē, tu tikai uzklausi, ak, Baltais Cilvēki — izsau­cās Mutsaks, nespēdams vairs ilgāk nociesties. — Šama- nis Skolka tonakt bija ilgi čukstējis Ūdram ausī, un tā bija viņa izdoma, ka Vientuļais Virsaitis jāsūta nāvē. Tā kā Ūdrs bija vecs un Vientuļais Virsaitis viņa pēdējais dēls, tad Skolka bija sagudrojis pats uzmesties par vir­saiti ciltī. Kad nu ļaudis bija skaļi gaudojuši un vaima­nājuši veselu dienu un nakti, bet Vientuļais Virsaitis vēl arvien dzīvs, Skolka sāka bažīties, ka viņš arī nemaz ne­nomirs. Tā ka tas bija Skolkas padoms, izteikts ar jau­kiem vārdiem par godu un dižiem darbiem, un to tagad izrunāja Ūdra mute.

— Jā, — Vientuļais Virsaitis atbildēja. — Es gan labi zināju, ka tā bija Skolkas gudrība, tomēr, būdams ļoti slims, es nepretojos. Man trūka spēka dusmoties un dūšas teikt drosmīgus vārdus, un man bija viena alga, kā tas īsti notiks, es tikai gribēju mirt, lai viss reiz ir gala. Tā nu, ak, Baltais Cilvēk, tika sagatavota karaspēka vie­nība. Tajā nebija ne pieredzējušu cīnītāju, ne prasmīgu un gudru vecajo — vienīgi simts jaunekļu, kas maz bija karojuši. Viss ciemats sapulcējās upes krastā, lai noska­tītos, kā mēs aizbraucam. Devāmies ceļā, līksmu saucienu un man par godu skandinātu slavas dziesmu pavadīti. Pat tu, ak, Baltais Cilvēk, būtu līksmojis, noskatīdamies, kā jauneklis aiziet kaujā, kaut arī viņam lemts krist.

Tā mēs devāmies ceļā, simts jaunekļu, un līdzi brauca arī Mutsaks, kas toreiz bija jauns un nepieredzējis. Mans tēvs Ūdrs pavēlēja, lai manu kanoe piesaista no abām pusēm starp Mutsaka laivu un Kanakuta laivu. Tā­lab man nevajadzēja pūlēties airējot, mani spēki neizsīka, un es, kaut biju slims, varēju braši doties nāvē. Tā nu mēs aizbraucām lejup pa upi.

Negribu tevi garlaikot, attēlodams ceļojumu, kas nebija ilgs. Netālu no mukumuku ciemata mēs uzdūrāmies diviem viņu karotājiem, kas brauca laivās un, mūs ieraudzījuši, aizbēga. Tad, pakļaujoties mana tēva pavēlei, manu kanoe atraisīja un palaida vienu pašu peldam pa straumi. Tāpat, ievērojot pavēli, abiem jaunekļiem vajadzēja noskatīties manā bojā ejā, lai atgriezušies varētu pastāstīt, kādā nāvē es nomiris. Tieši to mans tēvs Ūdrs un šamanis Skolka bija cieši piekodinājuši, par nepaklausību piedraudēdami bargi sodīt.

Es iemērcu airi ūdenī un skaļi izkliedzu apsmiekla vār­dus pakaļ bēgošajiem karavīriem. Mani zākājumi nokai­tināja bēdzējus, tie pagrieza galvas atpakaļ un ieraudzīja, ka karavīru vienība palikusi uz vietas, bet es braucu uz priekšu viens pats. Tālab, nokļuvuši drošā attālumā, abi karotāji pašķīra laivas sāniski katru uz savu pusi un gaidīja, lai es braucu tām pa vidu. Es arī iebraucu starp tām, turēdams rokā šķēpu un dziedādams savas cilts kara dziesmu. Abi cīnītāji svieda šķēpus, bet es pieliecos, un šķēpi svilpdami aizdrāzās pāri, atstājuši mani ne­skartu. Tagad, kad visas trīs laivas bija līdzās, es metu šķēpu uz pretinieku labajā pusē, smaile trāpīja viņu kaklā, un viņš atmuguriski iegāzās ūdenī.

Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, jo biju taču nonāvējis cilvēku. Pagriezos pret ienaidnieku kreisajā pusē un spē­cīgi novēzēju airi ūdenī, lai sastaptu nāvi vaigu vaigā; tomēr šā vīra otrais šķēps — viņa pēdējais — tikai viegli ievainoja manu plecu. Tad es uzbruku viņam un nevis sviedu šķēpu, bet iedūru smaili viņam krūtīs, spiezdams ar abām rokām. Kamēr es no visa spēka grūdu šķēpu, viņš ar aira lāpstiņu iesita man pa galvu — vienreiz un otr­reiz.

Viņš sita tieši taja bridi, kad šķēpa smaile iznāca ārā viņa mugurā. Man gar acīm nošķīda spoža gaisma, un es jutu, ka galvas iekšpusē kaut kas paslīd un noknakšķ — jā, tieši noknakšķ. Un smagums, kas tik ilgi bija spiedis man virs acīm, pēkšņi izzuda, un stīpa, kas cieši žņaudza pieri, šķita salūzusi. Mani pāršalca milzīgs aplaimojums, un mana sirds uzgavilēja.

Tā ir nāve, es nodomāju, un vēl man iešāvās prātā, ka mirt ir patīkami. Bet tad es ievēroju abas tukšās lai­vas un sapratu, ka esmu nevis miris, bet izveseļojies. Pre­tinieka sitieni pa galvu bija mani padarījuši veselu. At­skārtu, ka esmu nogalinajis cilvēkus, un asins garša iesvēla manī mežonību — es triecu airi Jukonas krūtīs un dzinu laivu uz mukumuku ciematu. Jaunekļi man aizmu­gurē sāka skaļi klaigāt. Atskatījies pār plecu, ieraudzīju, ka ūdens zem to airiem balti puto …

— Jā, ūdens balti putoja zem mūsu airiem, — Mutsaks iesaucās. — Jo mēs turējām prāta Ūdra un Skolkas pa­vēli, ka mums pašiem savām acīm jāredz, kādā navē mirs Vientuļais Virsaitis. Kads mukumuku jauneklis, brauk­dams apraudzīt savus lašu murdus, pamanīja tuvojamies Vientuļo Virsaiti un vēl simt vīru aiz viņa. Jauneklis taisnā ceļā drāzās ar laivu uz ciematu, lai saceltu trauk­smi un ciemats paspētu sagatavoties. Bet Vientuļais Vir­saitis traucās viņam pakaļ, un mēs traucāmies pakaļ Vien­tuļajam Virsaitim, lai noskatītos, kādā nāvē viņš mirs. Bet, kad ciemats jau bija klat un jauneklis izlēca krastā, Vientuļais Virsaitis piecēlās laivā stāvus un visa sparā svieda šķēpu. Tas ietriecās jaunekļa jostasvietā, un jau­neklis nogāzās uz mutes.