Dzeks Londons: Četrdesmitās jūdzes vīri

Kad Lielais Dzims Beldens izteica šķietami nevainīgo piezīmi, ka irdenais ledus esot «diezgan jocīga padarī­šana», viņam ne prātā nenāca, pie kāda gala šie vārdi novedīs. Tāpat to nenojauta arī Lons Makfeins, apgalvo­dams, ka enkurledus, kas veidojoties upes dibena, esot vēl jocīgāks, un ne sapņos tas nerādījās Betlzam, kurš tūdaļ saka strīdēties, paziņodams, ka šāds ledus nemaz neeksistējot — tas esot tikai tāds bubulis.

— Un tu man gribi to iestāstīt, — Lons izsaucās, — kur tu tak gadu gadus esi pavadījis šitamā zemē! Un kur mēs tik daudz reižu esam ēduši no viena katla!

— Bet tas tak ir pret katru saprašanu, — Betlzs pa­lika pie sava. — Redzi, tā kā ūdens ir siltāks par ledu…

— Nu, ja tu ielūsti āliņģī, starpība liela vis nav.

— Tik un tā siltāks ir, jo nav tak sasalis. Un tu gribi iestāstīt, ka tas sasalst pie dibena?

— Ta es jau runāju tikai par enkurledu, Deivid, tikai par enkurledu. Vai ta tu nekad neesi braucis pa upi — ūdens dzidrs kā stikls, kad pēkšņi, tikpat kā kad mākulis būtu aizgājis saulei priekšā, irdenais ledus nāk augšā burbuļiem vien, līdz no krasta līdz krastam, no līkuma līdz līkumam visu upi klāj tikpat kā pirmais sniegs?

— Kā t' ne! Ne vienreiz vien, kad man gadījies aiz­snausties pie stūres aira. Bet tad ledus arvien izpeldēja no kādas pietekas, nevis nāca augšā burbuļiem vien.

— Bet tad, kad neiniegojies pie stūres, tad neesi re­dzējis?

— Nē, un tu arī neesi. Tas ir pret veselo saprātu. To tev teiks ikviens.

Betlzs uzrunāja pārējos, kas sēdēja ap pavardu, tomēr neviens neatbildēja, un ķīviņu turpināja tikai viņi ar Lonu Makfeinu divatā.

— Vai nu saprāts, vai neprāts, bet tā ir tīra patiesība, kad es tev saku. Viņgad rudens palos mēs ar Sitku Cār-

liju abi šito skatu redzējām, kad braucām lejup pa krā­cēm — tur aiz Paļāvības forta, jūs jau zināt. Bija tāds skaists rudens laiciņš — saule spīdēja pār zeltainām lap­eglēm un trīcošām apsēm, un upes burzguļi tā vien vizu­ļoja, bet talu aizmugurē no Ziemeļiem jau nāca ziema rokrokā ar zilo sala dūmaku. Tu jau pats zini, kā tas ir, kad upei gar malām sāk veidoties biezas, bārkstainas ledus joslas un gaiss šķiet it kā dzirkstījam, un tu jūti, kā tas dzirksteļo tev pa visām dzīslām, ik ar elpas vil­cienu tikpat kā jauna dzīvība nāk tev iekšā. Tādās reizēs, puis, pasaule sāk likties maza un kājas ta vien kņucl, kā gribas klaiņot apkārt.

Bet nu jau es ar aizklaiņoju sānis. Kā jau teicu, mēs abi iramies, un nekur ne miņas no ledus, tikai tas gar malām, kad indiānis pēkšņi paceļ irkli un sauc: «Lon Makfein! Paskaties uz leju! Biju gan par to dzirdējis, bet necerēju ieraudzīt!» Tu jau zini, Sitka Cārlijs, tāpat kā es, nav dzimis šajā novadā, un šis skats mums abiem bija jauns. Tā mēs ļāvām laivai slīdēt un, pārkāruši gal­vas pār malu katrs savā pusē, skatījāmies ūdenī, kas it kā kūsāja. Izskatījās nudien tāpat kā tajās dienās, ko es pavadīju pie pērļu zvejniekiem un raudzījos, kā jūras di­benā slejas koraļļu rifi — nu gluži kā zemūdens dārzi. Tur nu bija tas enkurledus, pikām vien salipis ap katru akmeni, nu tieši kā balti koraļļi.

Bet interesantākais skats bija vēl priekšā. Tikko mēs esam pāri krāces slieksnim, ūdens uzreiz kļūst balts kā piens un līmenis pārklājas ar sīkiem ripulīšiem kā pa­vasaros, kad ālatas paceļas virspusē vai kad līst smalks lietutiņš. Tur enkurledus cēlās augšā. Pa labi un pa kreisi, ciktāl vien varēja saredzēt, ūdens bija apklāts ar ledus birzumiem. Nu gluži kā ar biezputru, kas ķepējās pie mizas gar laivas sāniem un kā līme lipa pie irkļiem. Daudz reižu tiku braucis pāri šīm krācēm pirms tam un daudz reižu pēc tam, bet nekad vairs neko tamlīdzīgu ne­esmu skatījis. Šito ainu atcerēšos visu mūžu.

— Stāsti vien! — Betlzs vēsi atsaucās. — Domā, ka es ticēšu tādiem murgiem? Drīzāk jādomā, ka saules spī­dums būs apžilbinājis tev acis un svaigais gaiss apdul­linājis mēli.

— Pats savām acīm es to redzēju, un, ja Sitka Cārlijs bijis še, viņš ar to apliecinātu.

— Tomēr fakti ir fakti, un tos apiet nav iespējams. Tas nemaz nav lietu dabā, ka ūdens slānis, kas tālāk no gaisa, sasaltu pirmais.

— Bet es savām acīm …

— Nu ko tu tā esi uzkārsies uz vienu un to pašu! — aizrādīja Betlzs, kad Lona Makfeina straujās ķelta dus­mas saka kūsāt.

— Tātad tu man netici!

— Ja jau tu tik tālredzīgi esi uzminējis — nē, neticu; vispirmām kārtām es ticu dabai un faktiem.

— Ak tu mani sauc par meli? — Lons draudīgi ieklie­dzās. — Būtu jel pajautājis savai sievai — sivašietei. Viņa gan pateiks, ka es runāju patiesību.

Betlzs pēkšņi pārskaitās. Pats to neapzinādamies, īrs viņu bija sāpīgi aizskāris; jo Betlza sieva bija pa pusei baltā — kāda krievu zvērādu uzpircēja meita, un viņi bija laulājušies Nulatas grieķu pareizticīgo misijā — kā­dās tūkstoš jūdzes lejup pa Jukonu; līdz ar to viņa sieva bija daudz augstākas kastas nekā parasta iezemiete — sivašiete. Šī nianse ir tipiska Ziemeļzemei, un tikai Zie­meļzemes dēku meklētājs spēj to atšķirt.

— Vari uzskatīt, ka tieši tā, — Betlzs uzsvērti apstip­rināja.

Nākamajā mirklī Lons Makfeins bija nogāzis viņu uz grīdas, lokā sēdošie pielēca kājās, un kāds pusducis vīru nostājās starp abiem ķildniekiem.

Betlzs uzrausās kājās, slaucīdams no lūpām asinis.

— Nav nekas jauns — laist darbā dūri, bet nedomā vis, ka tas tev paliks neatmaksāts.

— Nekad mūžā vēl neviens mirstīgais nav mani no­saucis par meli, — skanēja pieklājīga atbilde. — Un lai lāsts pār manu galvu, ja es ar prieku nebūšu gatavs pa­līdzēt tev nokārtot rēķinu, vienalga, kādā veidā.

— Tev vēl arvien ir tā pati 38-55?

Lons palocīja galvu.

— Labāk būtu pagādājis sev kādu piemērotāku kalibru. Mans revolveris izurbs tevī caurumus valrieksta lielumā.

— Neraizējies, manas lodes gan tausta ceļu ar mīk­stiem snuķīšiem, bet, nākdamas otrā pusē ārā, tās ir iz­plētušās kā pankūkas. Un kad man būs tas prieks tikties ar tevi? Pie āliņģiem butu vispiemērotākā vieta.

— Nav slikta. Tātad pēc stundas esi tur, un ilgi tev nebūs uz mani jagaida.

Abi vīri apvilka duramus un izgāja no pasta ēkas, ne­likdamies ne dzirdam biedru protesta saucienus. Viss bija sācies ar tīro sīkumu, tomēr šādiem cilvēkiem sīkumi, ko uzkurina nesavaldīgs temperaments un stūrgalvīgs rak­sturs, drīz vien sakuplo par lielām nesaskaņām. Bez tam māksla, kā iegūt zeltu no pamatiežiem ar karsēšanas pa­ņēmienu, tobrīd vēl atradās nākamības klēpī, un Četrdes­mitās Jūdzes vīri, ko garā arktiskā ziema turēja ieslodzī­jumā, no pārēšanās un piespiedu bezdarbības bija kļuvuši augstprātīgi un viegli aizkaitināmi, gluži kā bites rudens pusē, kad stropi medus pārpilni.

Šai zemē toreiz likumu nebija. Arī jātnieku policija bija vēl nākamības perspektīva. Katrs, ko skāra kāds nodarī­jums, pats mēroja apvainojuma smagumu un pats no­teica sodu. Pēc kopīgas akcijas reti kad radās vajadzība, un visā drūmajā apmetnes vēsturē nebija gadījuma, kad būtu ticis pārkāpts astotais bauslis.

Lielais Džims Belaens tūdaļ noorganizēja improvizētu mītiņu. Skrafs Makenzijs tika iecelts par pagaidu priekš­sēdētāju un pie tēva Rubo aizsūtīts ziņnesis ar lūgumu pēc viņa laipnās palīdzības. Apmetnes iedzīvotāju stā­voklis bija paradoksāls, un viņi to apzinājās. Ar stiprākā tiesībām viņi varēja iejaukties un aizkavēt divkauju, taču šāda rīcība, kas gan pilnīgi sakrita ar vispārējo vēlēša­nos, bija pretrunā ar viņu pārliecību. Šo ļaužu primitīvā, sen novecojusī ētika atzina, ka ikvienam ir tiesība savu apkaunojumu dzēst, dodot sitienu pret sitienu, taču viņi nespeja samierināties, ar domu, ka divi tādi labi biedri kā Betlzs un Makfeins satiksies divcīņā uz dzīvību un nāvi. Valdīja uzskats, ka cilvēks, kas nepieņem izaicinā­jumu uz cīņu, ir gļēvulis, tomēr, kad nu šā uzskata parei­zība bija japārbauda dzīvē, divkauja šķita nepieļaujama.