Dzeks Londons: Četrdesmitās jūdzes vīri

Diskusiju pārtrauca steidzīga mokasīnu čirkstoņa sniegā un skaļi kliedzieni, ko noslēdza revolvera šāviens. Tad divējās vējtvera durvis atvērās un ienāca Meiltnuts Kids ar kūpošu revolveri rokā un priecīgi mirdzošām acīm.

— Trāpīju gan. — Viņš apmainīja tukšo patronu pret pilnu un piebilda: — Tavam sunim, Skraf.

— Vai Dzeltenajam Ilknim? — Makenzijs noprasīja.

— Nē, tam ar atplēsto ausi.

— Velnos! Viņam tak nekas nekaitēja.

— Iznāc ārā un paskaties uz viņu.

— Galu galā labi vien ir. Es jau paredzēju, ka beigas vien šim būs. Dzeltenais Ilknis šorīt atgriezies izrāva vi­ņam veselu robu no sana un mani gandrīz vai padarīja par atraitni. Klupa virsū Zarinskai, bet viņa tam iecirta ar brunču stērbeli pa purnu un paguva aizsprukt, tik vien kā šis noplēsa stērbeli un viņa pamatīgi izvārtījās sniegā. Tad viņš atkal aizdiedza uz mežu. Ceru, ka atpakaļ vairs nenāks. Vai tu arī esi kādu suni zaudējis?

— Vienu, vislabāko no bara — Šukumu. Šorīt pēkšņi kļuva traks, tomēr talu aizskriet nepaguva. Iedrāzās tieši Sitkas Čārlija aizjūga, un šie tad nu viņu izkaisīja pa visu ceļu. Bet tagad divi no tiem ir patikuši vaļā un plosās trakumā; kā redzi, savu darbu manējais ir paveicis. Suņu skaits pavasarī būs gaužām niecīgs, ja mēs kaut ko neuzsāksim.

— Un cilvēku skaits arī.

— Kā tā? Kuram tad lēkusies kāda nelaime?

— Āre, Betlzs ar Lonu Makfeinu sastrīdējās un pēc da­žām minūtēm lejā pie āliņģiem nokārtos rēķinu.

Atgadījums tika izstāstīts smalki jo smalki, un Meil- rnuts Kids, pieradis, ka biedri viņam arvien pakļaujas, nolēma ņemt lietu savas rokās. Viņš ātri sagudroja dar­bības plānu, izklāstīja to, un vīri apsolījās bez ierunām padoties viņa vadībai.

— Tātad redziet, — Meilmuts Kids nobeidza, — mēs jau tieši neaizskarsim viņu tiesību cīnīties, un tomēr es neticu, ka viņi šausies, kad atskārtis, cik gudri izdomāts mūsu plāns. Dzīve ir spēle, un cilvēki ir spēlmaņi. Viņi gatavi likt uz kārts visu savu mantību, ja ir kaut viena šanse no tūkstoša. Atņemiet šo vienīgo šansi — un viņi nespēlēs.

Meilmuts Kids pagriezās pret vīru, kas pārzināja pasta ēku. — Veikalniek, nosver trīs asis [2] vislabākās puscol- līgās Manilas kaņepāju tauvas.

— Mēs iedibināsim precedentu, ar kuru Četrdesmitās Jūdzes vīri rēķināsies līdz pat visu laiku galam, — viņš pareģoņa tonī piebilda. Tad saritināja tauvas gabalu sev ap delmu un savu sekotāju priekšgalā izgāja pa durvīm — tieši laikā, lai sastaptos ar abiem vaininiekiem.

— Kāda velna pēc viņš pina klāt manu sievu? — Betlzs ieaurojās pērkona balsī par atbildi kāda biedra mēģinā­jumam viņu samierināt. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš apņēmīgi papildināja. — Nebija nekādas vajadzī­bas, — viņš atkārtoja vēl un vēlreiz, soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams Lonu Makfeinu.

Bet Lons Makfeins tobrīd ar kvēlošu seju un lunkanu mēli lielīgi bārstīja ķecerīgus vārdus tieši baznīcas pār­stāvim sejā. — Jā, tēvs, — viņš brēca, — tad es ar vieglu sirdi ietišos uguns segā un visā garumā nolikšos kvē­lošu ogļu guļvietā. Nevienam nekad nebūs sacīt, ka Lons Makleins, nosaukts par meli, ir norijis apvainojumu, ne pirkstiņa nepakustinādams! Un es neprasu nekādas pie­došanas! Lai arī mana mūža gadi bijuši trakulīgi, tomēr sirds man arvien bijusi īstajā vietā.

— Tā jau nav sirds, Lon, — tēvs Rubo iestarpināja. — Tā ir lepnība, kas tevi urda nokaut savu tuvāko.

— Ek jūs, franči! — Lons attrauca. Un, jau pagriezies uz iešanu, piebilda: — Bet vai mesu manai piemiņai jūs nolasīsiet, ja laime nebūs man labvēlīga?

Bet priesteris tikai pasmaidīja un, cilādams mokasīnos autās kājas, devās uz klusējošās upes plašo klaidu. Līdz āliņģiem veda cieši nomīdīta taka sešpadsmitcollīgo nartu slieču platumā. Tai abās pusēs slējās dziļas, irdenas sniega kupenas. Cilvēki nesarunādamies soļoja rindā cits aiz cita, bet melnā sutanā ģērbtā priestera stāvs viņu vidū piešķīra visam gajienam bēru procesijas svinīgumu. Bija silta ziemas diena — Četrdesmitās Jūdzes laika ap­stākļiem — diena, kad debesis, smaguma piesūkušās, no­slīga tuvāk pie zemes un dzīvsudraba stabiņš termometrā sakāpa līdz neparastam līmenim — divdesmit grādiem zem nulles. Tomēr nekā patīkama nebija šajā siltumā. Stratosfēras augšējos slāņos gaiss nestrāvoja, un mākoņi karājās nekustīgi, drūmi solīdami drīzu sniegputeni, bet zeme vienaldzīga un nejūtīga, samierinājusies ar visu, gulēja ziemas miegā.

Kad āliņģis bija sasniegts, Betlzs, mēmā gājienā laikā domās, acīm redzot, vēlreiz pārdzīvojis visu ķildu, izšava pēdējo reizi savu «Nebija nekādas vajadzības!», bet Lons Makfeins joprojām nīgri klusēja. Dusmas viņu žņaudza tā, ka viņš nespēja parunāt.

Tomēr sirds dziļumos, kad uz brīdi pašu raizes neguva virsroku, abi vīri nevarēja vien nobrīnīties par saviem biedriem. Viņi bija gaidījuši protestēšanu, un šī klusējošā nepretošanās viņus sāpīgi aizskāra. Viņiem šķita, ka pelnījuši lielāku atsaucību no biedru puses, jo visi taču dzīvojuši tik tuvā saskarē, un ka nu šiem tiekot nodarīts pāri; neiespējama likās pat doma vien, ka tik daudzi viņu brāļi, ne vārdiņa neiebilstot, sapulcējušies tikpat kā uz svētkiem noskatīties, kā viņi abi nošaus viens otru. Do­māt, it kā viņu vērtība sabiedrības acīs būtu kritusies. Biedru izturēšanās abus vīrus iedzina neizpratnē.

— Muguru pret muguru, Deivid. Un vai šausim no piecdesmit soļu attāluma vai no divtik liela?

— Piecdesmit, — skanēja asinskārīga atbilde, gan pikti norūkta, tomēr stingra un noteikta.

Bet te pēkšņi īra vērīgā acs pamanīja jauno Manilas šķiedras tauvu, kas gan nebija dižīgi izlikta izradīšanai, bet it kā nejauši aptīta ap Meilmuta Kida delmu, un viņu cauršalca aizdomu pilnas bažas.

— Un ko t' jūs taisaties darīt ar to virvi?

— Pasteidzieties takl — Meilmuts Kids paskatījās savā pulkstenī. — Man būdā ir iejauta maizes mīkla, un ne­gribas, ka tā sakristos. Un kājas ar sāk salt.

Arī pārējie visādos uzskatamos veidos izrādīja savu nepacietību.

— Jā, bet virve, Kid? Tā tak ir pavisam jauna, un tavi maizes klaipi gan nebūs tik smagi, ka jāvelk ārā ar virvi?

Pa to laiku Betlzs bija paskatījies apkārt. Tēvs Rubo, kam nupat bija ataususi šīs situācijas humorpilnā jēga, noslēpa smaidu aiz cimdotās rokas.

— Nē, Lon, šī virve domāta cilvēkam. — Ja vien va­jadzēja, Meilmuts Kids prata runāt ļoti izteiksmīgi.

— Kuram cilvēkam? — Arī Betlzs atģidās, ka te kaut kas varētu attiekties tieši uz viņu.

— Tam otrajam.

— Un kurš tas būtu?

— Paklau, Lon, un tu arī, Betlz! Mēs savā starpā ap­spriedām jūsu ķīviņu un nonācām pie viena secinājuma. Mēs zinām, ka mums nav tiesību aizliegt jums šauties…

— Pilnīgi pareizi, puisi

— Un mēs pat negrasāmies to darīt. Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt un arī darīsim: panāksim, lai šī būtu vienīgā divkauja Četrdesmit Jūdžu vēsturē, dosim mācību katram che-cha-qua, kas vien kādreiz brauks augšup vai lejup pa Jukonu. Tas no jums, kurš paliks dzīvs, tiks pa­kārts pie tuvākā koka. Tā, tagad ķerieties pie lietas!

Lons šaubīdamies pasmīnēja, tad viņa seja noskaid­rojās.

— Skaiti soļus, Deivid, — piecdesmit soļu, apgriezties un šaut tikmēr, kamēr viens no mums izlaiž garu. Šitie jēra dvēseles jau savu mūžu nedabūs gatavu kaut ko tādu, un liec vērā, ka ta ir tikai mānīšanās īsti jcnkiju garā.