Dzeks Londons: Četrdesmitās jūdzes vīri

Viņš devās uz priekšu ar pašapmierinātu smaidu sejā, bet Meilmuts Kids viņu apturēja.

— Lon! Vai sen jau, kopš tu mani pazīsti?

— Sen gan.

— Un tu, Betlz?

— Nākamgad jūnija palos būs pieci gadi.

— Un vai jūs kaut reizi pa visiem šiem gadiem esat piedzīvojuši, ka es butu lauzis doto vārdu? Vai dzirdē­juši ko tamlīdzīgu par mani?

Abi vīri papurināja galvu, cenzdamies izprast, kas aiz tā visa slēpjas.

— Nu, kā tad jūs domājat — vai uz manu solījumu var paļauties?

— Tikpat kā uz parādzīmi, — Betlzs atteica.

— Pavisam droši, tikpat droši, kā es ticu, ka reiz no­kļūšu debesīs, — braši apstiprināja Lons Makfeins.

— Tad klausieties! Es, Meilmuts Kids, dodu jums vārdu — un jūs zināt, ko tas nozīmē! — ka tas no jums, kurš netiks nošauts, desmit minūtes pēc dueļa karāsies virvē. — Viņš pakāpās atpakaļ ta, kā to būtu varējis darīt Pilāts pēc tam, kad bija mazgājis rokas.

Iestājās pauze, un pār Četrdesmitās Jūdzes vīriem no­gula klusums. Debesis bija noslīgušas vēl zemāk, un no tam lidinājās sala kristāliņu makulis - sīki, ģeometriski precīzi puteklīši, krāšņi, gaistoši kā elpas pūsma, un to­mēr tiem bija lemts eksistēt, līdz saule atgriezdamās būs nostaigājusi pusi sava ziemas ceļa. Abiem šiem vīriem sava laikā bija gadījies riskēt bezcerīgos gadījumos — un viņi bija riskējuši ar lāstu vai ar joku uz lūpām, bet ar nesatricināmu cerību sirdī, ka palīdzēs laimīgā gadījuma dievs. Tomēr šoreiz uz šo žēlsirdīgo dievību nebija ko gaidīt. Viņi vērīgi pētīja Meilmuta Kida seju, bet tikpat labi būtu varējuši vērties sfinksas acīs. Minūtes pagāja klusumā, un abi arvien skaudrāk juta nepieciešamību kaut ko sacīt. Pēdīgi klusumu lauza kāda vilku suņa gau­das no Četrdesmitās Jūdzes puses. Žēlabainā skaņa, pieņemdamās skaļumā, pauda visas ciešanas, kādas izjūt salauzta sirds, un tad pēdīgi noklusa ar gari stieptām elsām.

— Nudien, lai lāsts pār manu galvu! — Betlzs saslēja siltās virsjakas apkakli un bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.

— Varenu spēli tu esi uzsācis, Kid, — Lons Makfeins iesaucās. — Visas likmes tiek spēles turētājam, bet ne kripatiņas pretspēlētājam! Pats velns nevarētu izpunktie- rēt kaut ko tik bezjēdzīgu — un lai esmu nolādēts, ja es uz to ielaižos!

Krikšķinādami, apspiezdami pa piesmakušam smiekli­ņam un pamezdami cits citam zīmīgus mirkšķus, ko tikko varēja samanīt aiz sala apsarmojušām skropstām, vīri kāpa augšup pa piekrastes ledū izcirstajiem kāpieniem un devās pāri ielai uz pastu. Stieptā gaudošana tagad at­skanēja tuvāk, un taja jautās kāda jauna, draudīga pie­skaņa. Aiz pakša griezīgi iespiedzās sieviete. Kāds iebrē­cās: «Tur viņš nāk!» Tad vīru pūlī iedrāzās indiāņu zēns, kuram sekoja pusducis pārbiedētu suņu, skriedami uz dzī­vību un nāvi. Un tiem pakaļ kā pelēks zibens joņoja Dzel­tenais Ilknis ar saboztu spalvu. Visi aizmuka kur kurais, aizkavējās tikai jenkijs. Indiāņu zēns bija kaut kur aiz­ķēries un paklupis. Betlzs apstājās tieši tik ilgi, lai sa- grabtu zēnu aiz vaļīga zvērādu kamzoļa, tad metās uz saistīto pāļu aizžogojumu, kur jau bija patvērušies daži viņa biedri. Dzeltenais Ilknis, trenkdams kādu no suņiem, lēkšoja atpakaļ. Bēgošais suns, gan vēl ne traks, bet ap­dullis aiz bailēm, notrieca Betlzu no kājām un aizjoņoja pa ielu augšup. Meilmuts Kids nemērķēdams izšāva' uz Dzelteno Ilkni. Trakais suns, pa pusei apmetis gaisā kū­leni, nokrita uz muguras, tad ar vienu vienīgu lēcienu bija kājās un jau pusceļā līdz Betlzam.

Tomēr nākamais — liktenīgais lēciens tika apturēts. Lons Makfeins izdrāzās no aizžogojuma un metās zvēram pretī; viņu ķermeņi gaisā triecās viens pret otru. Kū­leņiem abi aizripoja pa zemi: Lons izstieptā rokā turēja suni aiz rīkles, aizmiedzis acis zem smirdošajām slienām, kas šļakstījās viņam sejā. Tad Betlzs, turēdams revolveri rokā un aukstasinīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, izšķīra šo cīņu.

— Tā, lūk, bija godīga spēle, Kid, —- Lons piezīmēja, piecēlies kājās, un izpurināja sniegu no piedurknēm, — un godīga likmes daļa ari man ka pretspēlētājam.

Tovakar, kamēr Lons Makfeins, kārodams atgriezties visu piedodošās baznīcas apkampienos, bija devies uz tēva Rubo būdu, Meilmuts Kids izrunājās plaši un gari, tomēr gandrīz veltīgi.

— Bet vai tu būtu to darījis, — Makenzijs neatlaidās, — ja nu viņi tiešām būtu šāvušies?

— Vai esmu jel reizi lauzis savu vārdu?

— Nē, bet šoreiz nav runa par to. Atbildi uz jautā­jumu. Vai būtu?

Meilmuts Kids izslējās.

— Skraf, es visu laiku sev jautāju to pašu, bet…

— Nu, nu?

— Nu jā, līdz šim atbildi vēl neesmu atradis.