Dzeks Londons - Sniega ceļa gudrība

Sitka Cārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt bija apguvuši ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts vis­pārinājumus darina gausi, un tam vajag daudz faktu, ku­riem daudzkārt jāatkārtojas, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, uz visiem laikiem aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gan­drīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prāto­dams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pil­nīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indi­ānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.

No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, ko viņš gan bija paradis slēpt, bet šoreiz tā tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgā­zās pār Kā-Cuktes un Gauliī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņirgušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārak radniecīgi vil­kiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Viņi nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs iz­skatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nebija; vaigu kaulus gandrīz viscaur sedza riebīgs kraupis, negantajā salā te saplaisājis, te apsaldēts, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, ne­drīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja un tāpēc pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgas, kas palikušas.

— Žigli, iekuriet ugunskuru! — viņš pavēlēja, izvilk­dams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.

Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad vīri grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, un ceļgali viņiem sitās kopā kā kastaņetes. Pēc katra gājiena abi mirklīti atpūtās, jo bija slimi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma iz­teiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.

No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķer­meņu atsegtās daļas un durstīdams sala ugunīgās ada­tiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kaulam. Talab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev ap­kārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un aug­šas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspies­ties šai patvērumā. Tad noklaja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Čukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu aple­dojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Kad bija atkausētas un novilktas tikpat nodris­kātās zvērādu zeķes, kādas valkā sivaši, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu.

Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cār­lijs pagriezās atpakaļ uz to pusi, no kurienes atnācis. Arī viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to ne- ļava.

Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik soli kājas pretojās, ik muskulis atteicās klausīt. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp le­dus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai spertu straujāku soli, jo trauslā pamatne zem kājām šūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli, bet viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.

Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Viņi grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi uz viņu muguras nesvēra vairāk ka dažas mārciņās. Sitka Čārlijs tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Talak nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie­dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sie­viete tikai viegli atspiedās pret pavadoņiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, Sitkas Cārlija seja uz mirkli atmirdzēja priekā. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltas sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epin- gvels bija ierosinājis šo pargalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīstams ceļojums caur draus­mīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zināja, ka tā būs vīru dvēseles speķu galējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva grasās tos pavadīt, viņš bez aplinkiem bija atteicies no jebkuras dalības šajā pasākumā. Bijusi ta viņa paša cilts sieviete, nekādu iebildumu nebūtu, bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās ir pārāk maigas, pārāk vārās tik pārdrošam ceļojumam.

Šāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un lie­tišķi, nemēģinādama ne lūgties, ne pierunāt, viņš uz vie­tas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lū­kojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds, taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un ramā pārlie­cība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze, un jau pēc nedaudzām dienām, kopš viņi bija ceļabiedri, indiānis zinaja, kālab šādu sie­viešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kā­lab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēj pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vē­roja — piekusušu, nomocījušos, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cār- lijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas nav tās skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilā­ties visu gurdo dienu cauri.

Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neliedza pat viszemākajam nastu nesē­jam. Kad ceļš kļuva aizvien tumšāks, viņa šķita nocieti­nāmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Cukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ar ādas aizkariem šķirtos nodalījumus, pēdīgi atzinās, ka vairs nezinot, kur atrodas, viņa bija tā, kuras balss atskanēja, lai teiktu piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. To­vakar viņa vīriem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogu­rums atslabst, un jaunu cerību pilni bija gatavi stāties pretī nākamībai. Un, kad saka trūkt pārtikas un ikvienam skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām, viņa pieprasīja un arī saņēma savu devu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.