Runādams Sitka Carlijs atkal aizsēja miltu maišeli un ar siksnu piestiprināja šo saini pie ta, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spardīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājās. Tad viņš uzbīdīja Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavīties projām.
— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši jusu kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomājiet apmānīt likumu. Esiet vīri jel pēdējo reizi un priecājieties, ka mirsiet ar pilniem vēderiem. Nāciet, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca! Žiglāk!
Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.
— Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?
— Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kura izdod dīvainas skaņas, līdzīgas baltā cilvēka valodai. Pasaki, ka es nomiru ceļa, tikai nesaki, kā.
— Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērnu?
— Man ir māsa, Koširnas faktorijas tirgotāja sieva. Vīrs viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki, lai labāk iet atpakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad —ja tu domā tāpat — labs darbs būtu viņu nosist. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.
— Vai esat mierā mirt pēc likuma?
— Esam.
— Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu siltās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.
Runadams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīga atbalss pāršķēla klusumu. Atbalss vēl nebija noklususi, kad tālumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs satrūkās. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pārlaida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ļauni pasmīnēja par sniega ceļa gudrību un steidzās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.