Dzeks Londons: Sniega ceļa gudrība

Sitka Cārlijs lepojās, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klāt­būtne bija darījusi tā dzīvi bagātāku un piešķīrusi tai plašāku vērienu. Lidz šim viņš pats bija sev padomde­vējs; neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabakā, kas snauž viņa būtībā. Viens vienīgs atzinīgs dzidri vērīgo acu skatiens, viens vienīgs dzidri skanīgajā balsī teikts pateicības vārds, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudribu, un par abiem viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās saka zaudēt možumu.

Abu vīriešu un arī sievietes sejā uzplauka prieks, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs, pēc pa­raduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, ta prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes,, tikai apjautājās, kā klājoties pārē­jiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpi­nāja ceļu atpakaļ. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; lūpas sakniebis, tas gaja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kur dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārga­jiem un neveiksmīgajiem jāiet boja, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs ne­varēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, kuriem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kul­ties uz priekšu Džo — trešajam baltajam viņu grupa. Tie bija viņu pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cār­lijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un sa­prata, ka tie pēdīgi taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš ari netika pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos atpakaļ pildīt pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko indiāņi izrāva no makstīm. Nožēlo­jama aina — trīs novārguši vīri mēro savus niecīgos spē­kus ša varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Pēc divām stun­dām, vezdami zem rokam streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs soļoja aizmugurē, viņi pienāca pie ugunskura, kur pārejie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.

— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko ne­raudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes va-/ lodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums laimētos palikt dzīviem. Es jums došu likumu. Kas to pārkāps, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pār­gājuši Klusuma pakalnus un patlaban ejam pa Stjūartas augštecēm. Varbūt būs vēl viens miegs, varbūt vairāki, varbūt daudzi miegi, bet pienāks laiks, kad mēs nonāksim pie Jukonas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Tālab būtu derīgi, ja mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā pārbijušies bērni. Tiesa, viņi piemirsa, tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi aizmirsīs… — Sitka Cārlijs nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Atlikušo miltu krūzītes ir saskaitītas; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces … Vai sapratāt? Šodien bija ari vēl citi, kas aizmirsa. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst. Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms pārkāpjat to!

Lai kā pūlējās Sitka Cārlijs, nebija viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Vīri klupdami steberēja, pakritusi atpūtās un atkal slējās augšā. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, saņēmis pēdējās spēku atliekas, grī­ļodamies kumuroja uz priekšu, līdz tās bija galā, bet nezin kādā brīnumainā kārtā arvien atradās vēl pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija pār­liecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal piecelās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosal­dētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pē­dīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.

Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, nelūdza pēc nāves, sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, ik pa brīdim apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Viņiem šķita, ka ir vislielākās netaisnības upuri. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bai­les. Kālab viņiem šķiest savus spēkus šā vārguļa dēļ? To darīt nozīmēja mirt, to nedarīt… un abi indiāņi at- cerejās Sitkas Cārlija likumu un šauteni.

Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo klupa arvien bie­žāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradas viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nespēja vairs domāt ne par ko citu, un tālab nav brīnums, ka pēdīgi notika tas, kam jānotiek. Viri bija pakritusi līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledu bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru, Kā- Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to, Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīs­tamas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.

Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glasaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien lik­tenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, viņi būtu glābti. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš pa­raudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudē­juši ticību, un uz misis Epingvelu.

— Tātad, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.