Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Cik varēja saskatīt palsajā pusgaismā, zeme šai vietā bija neskarta. Tas sevišķi neuztrauca — droši vien vējš aizputinājis pēdas. Mitrās smiltis viegli padevās rokām, un drīz vien Robis bija ticis līdz krietnam dziļumam. Šādā bedrē varētu paslēpt vismaz divus naudas maisus. Sajutis pēkšņu nogurumu, Robis atsēdās un atslēja mu­guru pret pāli, stīvi raudzīdamies bedrē. Pāļa ēna, kas krita tieši bedrē, atgādināja milzīgu, meklējošu roku. Viņš pūlējās sev iegalvot, ka nekāda iemesla panikai nav. Jārok tikai dziļāk. Parabellums, kas visu dara pa­matīgi, šoreiz acīm redzot pārcenties. Zobus sakodis, Robis turpināja rakt, piespiezdams sevi ne par ko ne­domāt. Bet arvien neatlaidīgāk iekšēja balss skanēja: «Starp uzbrukumu bankai un Parabelluma apcietināšanu aizritēja tikai trīs stundas, viņam nemaz nebija laika urbties līdz tādam dziļumam.» Tomēr Robis mitējās tikai tad, kad rokas vairs galīgi neklausīja. Kāda nozīme sevi vēl mānīt — naudas nav un nebūs.

Visu, ko Robis darīja tālāk, nevarēja nosaukt par apzinātu rīcību. Viņš aizbēra bedri, nolika dēļus vietā. Kā jau pienākas katram Marienbādes kūrviesim, devās izpeldēties. Nokļuvis līdz trešajam sēklim, kur aukstie un stiprie viļņi izsita no smadzenēm durno apmātību, viņš atkal spēja sakarīgi domāt.

Daudz kas tagad rādījās jaunā gaismā. Parabelluma klusēšanu Robis līdz šim bija attaisnojis ar raksturu, nu tā pagalam neattaisnojama. Reiz kaut kas misējies — un par to diemžēl vairs nav šaubu, — Parabelluma pienākums bija nekavējoties ziņot.

īsu mirkli Robim iešāvās prātā Atamana izteiktās aizdomas, tomēr viņš tūdaļ atgaiņāja tās. Kaut gan paš­reizējos apstākļos iespēja, ka Parabellums nobēdzinājis naudu sev, būtu visticamākais un vienīgais loģiskais iz­skaidrojums, viņā viss saslējās pret šādu slēdzienu. Bet kāpēc tas klusēja? Sakari ar cietumu taču nebija pār­traukti, arī Dīna šorīt atsūtījusi vēstuli. Vai tiešām Para­bellums baidījās rakstīt? . .. Atlika tikai ticēt kādai mīklai. Tas tomēr vieglāk, nekā neticēt biedram, ar kuru ne vienu gadu vien esi cīnījies plecu pie pleca, kura

pašaizliedzību pierādījusi tāda varonīga epizode kā jūras brauciens no Ģentes uz Rīgu. Bet, cik garš, tik plats. Ja pastāv mīkla, tad to atrisināt var vienīgi Parabellums. Vēl viens iemesls atbrīvot viņu.

1

Saule nežēlīgi svilināja, un pilieni, kas no ūdens- vedēja mucas krita uz sakarsētajiem akmeņiem, tūdaļ ar šņākoņu iztvaikoja. Taču Robis nepalēnināja soli. Norausis sviedrus, steidzās tālāk — viņu gaidīja Fede­ratīvajā komitejā.

Tas bija kokzāģētavu rajons. Arvien biežāk pretī pa­gadījās ar dēļu grēdām piekrautas ores, kuras vilka smagie Brabantes zirgi. Kādu laiku skatu uz Sarkan- daugavu aizsedza «Provodņika» varenie korpusi, tad skatienam pavērās arī pati upe. No tālienes šķita, ka upi klāj rūsgana sega, tikai retumis starp nebeidzama­jiem plostiem pavīdēja brīvs ūdens, līdzīgi ledū cirstam āliņģim. Basu kāju nobradātajā krastmalas zālītē pus­ducis zēnu — viņus par dažām kapeikām nodarbināja Pārupa veļas mazgātava — skaloja, izgrieza un izžāva uz mauriņa palagus. Ieraudzījuši divus puikas, kuri, iz­veicīgi lēkādami no plosta uz plostu, aicināja pievieno­ties, mazie darba rūķi, no kuriem neviens neizskatījās vecāks par divpadsmit, nespēja pretoties kārdinājumam. Pēc brīža viņu draiskās balsis jau pārskanēja gateru griezīgo troksni. Kā jau parasts pēdējā laikā, spēlēja nevis «policistus un laupītājus», nevis «krievus un japā­ņus», bet knēveļi pārvērtās kaujiniekos, kas apkaroja kazakus. Rotaļu pārtrauca ass svilpiens — sardzē atstā­tais skuķēns bija pamanījis Pārupa firmas dzelteni la­koto puskarieti. Zēni, cik vien jaudas, metās atpakaļ krastā, tomēr saimnieks bija ievērojis palaidnību. Ļāvis sev atbilstoši tradīcijai noskūpstīt roku, viņš ņēmās izdalīt pļaukas pa labi un pa kreisi.

Robis neviļus pagausināja soli — šī bērniem noda­rītā pārestība viņam īpaši smeldza. Bet, lai cik derdzīga aina sagūstīja uzmanību, Roba ievingrinātā acs tūdaļ saskatīja, ka viņš šeit nav vienīgais novērotājs. Vēl pirms brīža Robis bija redzējis svešo soļojam aizmugurē, tagad tas stāvēja tepat blakām. Roka ieslīdēja bikšu kabatā, bet tad viņš pazina kuplas, gaišas bārdas ietverto, īsti krievisko seju ar labsirdīgajiem vaibstiem un sapņotāja acīm.

— Maksim! Ko es redzu! Tu Rīgā! — Robis piestei­dzās klāt un ņēmās kratīt roku cīņas biedram, ar kuru pēdējo reizi bija ticies Pēterburgā pie Krasina.

Maksims bija viens no izcilākajiem vairumnieku frakcijas kaujiniekiem, lai arī pēc izskata viņu varēja noturēt drīzāk par svētbilžu gleznotāju.

— To noliegt būtu grūti… Jau turpat divus mēne­šus. Apjautājos par tevi, uzzināju, ka vēl neesi nolicis karoti, un nopriecājos. Vairāk no manis nedrīkst pra­sīt — darba līdz kaklam… Pēc nedēļas es jau atradīšos .citas upes krastā, — un Maksims ar melanholisku ska­tienu atvadījās no Sarkandaugavas. — Pārsviež uz Kau­kāzu. Godīgi runājot, žēl šķirties no Rīgas — labi zēni, ar tādiem nepazudīsi… Bet ko tur darīt, tāds jau pro­fesionāla revolucionāra mūžs.

— Jā, viegli nav, it īpaši mums, kaujiniekiem, — Robis caur zobiem izgrūda.

— Palīgā! Ļautiņi mīļie, palīgā! — pēkšņi atskanēja izmisīgs kliedziens un tūdaļ pārvērtās apslāpētā gār- dzienā.

Turot revolveri šaušanas gatavībā, Robis ar kāju at­stūma veikala durvis vaļā. Gaismas strēles, krizdamas caur nolaistajām žalūzijām, ļāva saskatīt iebrucējus. Viens ar labo roku spieda tirgotāja galvu pie letes, ar kreiso žņaudza tā kaklu. Otrais drudžainā steigā pārbēra kases saturu savās kabatās.

Pēc īsas cīņas kaujinieki atbruņoja pārsteigtos lau­pītājus.

— Cietumā viņus vajag bāzt, šitos nolādētos, pa­kārt! — tikko atguvis elpu, kliedza veikalnieks. — Sau­cas sociālisti, bet staigā apkārt laupīdami!

— Mēs esam anarhisti!

— Vai jums ir partijas atļauja izdarīt ekspropriā­ciju? — Robis naivi jautāja.

Viņam atbildēja ņirdzīgi smiekli.

— Ar tādiem tikai viena valoda, — un Maksims atkal pacēla ieroci. — Atdodiet naudu īpašniekam un pazūdiet!

Kad, veikalnieka svētības pavadīti, viņi devās tālāk, Robis rūgti piezīmēja:

— Tādi gadījumi visvairāk kaitē mūsu kustībai. Mēs cenšamies nevienam nedarīt pāri, nesen pat atlīdzinājām ormanim par ielas sadursmē nošautu zirgu, kaut gan — pats zini — liekas naudas mums nav. Bet tad nāk šie tipi un izjauc visu …

— Kas tiesa, tas tiesa. Revolūciju var taisīt tikai tāds, kam rokas tīras.

Federatīvā komiteja, kura bija spiesta bieži vien mai­nīt konspiratīvos dzīvokļus, šoreiz pulcējās garā, zemā ēkā, kurā kādreiz bija mitinājies «Provodņika» staļļu pārzinis. Noblēdījis prāvu summu uz lopbarības pirku­miem, viņš nodibināja savu transporta uzņēmumu. Ku­čieri un līdzbraucēji aizņēma mansardes istabiņas tepat staļļu augšā, pats īpašnieks bija pārcēlies uz lepnāku kvartālu un, kā jau kārklu vācietim pienākas, dzīvoja Forburgā, iepretī Ķeizardārzam.

Piesaulē uz lieveņa sēdēja večuks un drāza no koka riekstkodi. Nevienam nebūtu iešāvies prātā, ka viņš ap­sargā sapulci.

— Vai kungiem kas pārvadājams? — večuks apvai­cājās, neatraudamies no darba.

— Jā, uz Palīdzības ielu! — teica Robis saskaņā ar paroli.