Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

«Tā kā mani apvaino par piederību pie «Latviešu sociālistiskās organizācijas», kā tas formulēts apsūdzībā, lūdzu še klātpielikto rakstu nosūtīt minētajai organi­zācijai, ar ko strīdīgais jautājums tad arī tiktu galīgi izšķirts.»

Lielu baudu Zibenim sagādāja otrā vēstule:

«Mani apvaino par piederību pie jūsu organizācijas. Es to noliedzu. Lai šo jautājumu taisnīgi izšķirtu, tad ar šo lūdzu paziņot ar parakstu un zīmogu, vai es pie­deru vai ne pie jūsu organizācijas.»

Apmierināti smīnēdams, Zibens pieklauvēja pie dur­vīm un caur ēdienu lūciņu nodeva savu sacerējumu dežurējošajam «gailim», kā cietumnieki dēvēja uz­raugus.

Ar tādām jokupēteriskām izdarībām Zibens pūlējās sevi uzturēt možu. Tomēr daudz vieglāk no tā nekļuva. Viņam draudēja savi divdesmit gadi, ja ne vairāk. Pa­stāvēja gan cerības, ka revolūcija atvērs cietuma vār­tus, bet Zibens apzinājās, ka šīs izredzes slēpj sevī arī lielas briesmas — pēdējā mirklī satracinātie sargi var apslaktēt visus politiskos ieslodzītos. Ek, kur labi tagad būtu atrasties kopā ar Līzi, kopā ar biedriem! Zibens domāja ne tikai par savu labumu. Lai cik izolēts bū­dams, viņš zināja, kas darās ārpasaulē, zināja, ka noti­kumi ievirzās izšķīrējā posmā. Tagad noderētu katrs piedzīvojis kaujinieks!

Vienreiz dienā viņš sev atļāva greznību raudzīties pa logu. Tā patiešām bija greznība, jo sargzaldātiem dots rīkojums šaut uz katru galvu, kas pavīd aiz restēm. Zibeni tas nebiedēja, jo viņš iemanījās novietot ķebli tā, lai, pats palikdams tikpat kā neredzams, varētu ielūko­ties pagalmā.

Aina, kas pavērās skatienam, aptvēra trīs cietuma korpusus, augsto žogu un otrpus tā kapus. Diezgan bē­dīga ainava, tomēr vesela pasaule, salīdzinot ar viennīcas šauro, nemainīgo četrstūri. Vilcienus, kuru svilpieni šad tad ielidoja kamerā, gan nevarēja saredzēt, bet ieslodzī­tais taču prot apmierināties ar mazumu. Lai cik ķecerīgi tas skanētu, izklaidēšanos sagādāja pat bēres — vismaz dabūja pavērot cilvēkus. Arī pašā pagalmā atradās, ar ko pamielot acis. Lūk, vidiņā ziedēja dažas lefkojas, do­mātas cietuma priekšnieka vāzei. Tikai pāris ziediņu, bet šeit tie likās krāšņāki par visām Arkādija parka puķēm. Lūk, arestanti aiznes uz virtuvi tukšos toverus, lūk, zal­dāti dodas nomainīt sargus.

Patlaban lejā varēja samanīt citu kustību — uzraugi veda uz attālāku korpusu sievietes. Spriežot pēc paunām, tās bija jaunpienācējas. Dažas gāja, drūmi nodūrušas acis, citas, nezaudēdamas dūšu, ziņkārīgi lūkojās apkārt. Kāda meitene grozīja galvu uz visām pusēm, it kā kaut ko meklēdama. Kad viņa atskatījās, Zibens pazina Dīnu.

3

. . . Pirkstiem laiski pieskardamies ermoņiku pogām, Ļihejevs apvaicājās:

— Vai Dīna Pūrmale novietota sieviešu korpusā? Viņš sēdēja uz gultas, kura kopš vakardienas stāvēja cietuma priekšnieka Ludviga kabinetā un galīgi izjauca rūpīgi atlasītās iekārtas harmoniju. Oto Ludviga piedā­vājumu apmesties citā istabā Ļihejevs kategoriski norai­dīja, jo nevēlējās ne uz soli attālināties no telefona, kas savienoja ar Rēgusu.

— Tieši tā! — cietuma priekšnieks runāja ar akcentu, kurā skaidri izpaudās viņa vāciskā izcelšanās. Izdienējis oficieris būdams, palkavnieks Ludvigs joprojām pieturē­jās pie militārā toņa.

— Pielieciet viņai visslīpētāko uzraudzi. Galvenais, pārķert viņas nelegālo pastu. Katru zīmīti, kas tiks at­rasta, nekavējoties atgādāt man!

Tā kā Dīna bija atstājusi banku kopā ar Parabel­lumu, Ļihejevs pielaida varbūtību, ka viņa zina, kur at­rodas nauda. Doma, ka ceturtdaļmiljons pazudis bez vēsts, varēja vai traku padarīt. Tāpēc slepenpolicijas priekšnieka palīgs bija apmeties uz dzīvi cietuma admi­nistrācijas ēkā un taisījās palikt te tik ilgi, kamēr neiz­dibinās noslēpumu.

Ludvigs īgni pamāja ar galvu. Kaut gan norādījumi tika doti pieklājīgā tonī, viņam derdzās nepārtrauktā muzicēšana. Ļihejevs savu vienmuļo meldiņu aprāva tikai tad, kad ienāca cietuma priekšnieka sieva.

— Vakariņas uz galda, — viņa teica. — Varbūt arī Ļihejeva kungs mūs pagodinās?

— Tencinu. Labprāt, — tas piekrita un piecēlās.

— Vai tad jūs varat tā pamest telefonu? — iedzēla Ludvigs.

Patiešām šai brīdi piezvanīja Rēguss.

— Izdarīts, Ivan Emerikovič, — ziņoja Ļihejevs.

— Gaitnieku nomainījām, zīmīte jau Parabelluma rokās. Es katram gadījumam pieliku, ka Robis beigts.

— Pareizi, — uzslavēja slepenpolicijas priekšnieks.

— Citādi Parabellumam vēl varētu ienākt prātā atbildēt, ka nauda atrodas norunātajā vietā. Un mēs paliktu ar garu degunu.

Nakti Ļihejevs pavadīja slikti. Sapnī viņam rādījās banknošu žūkšņi, kas kā debessmanna krita no māko­ņiem. Bet, tikko viņš mēģināja kādu satvert, nauda iz­slīdēja starp pirkstiem.

«Paldies dievam, ka tas tikai sapnis,» viņš nodomāja, pamozdamies ar pirmo gaismiņu.

Beidzot no viennīcu korpusa atnesa kāroto zīmīti.

Uztraukumā drebošiem pirkstiem Ļihejevs to atlocīja un sākumā velti pūlējās saburtot neveiklos ķerubus — Para­belluma milzīgajai kalēja rokai bija nācies grūti vadīt niecīgo grafīta gabaliņu. Galu galā izdevās izlasīt:

«IZBEIDZIET RAKSTĪŠANU. PAR NAUDU PARŪ- PESOS PATS.»

Ļihejevam dusmas iesitās galvā. Par tādu atbildi viņš varētu pats savām rokām saplosīt Parabellumu. Bet tieši to nedrīkstēja. Caur viņu taču veda vienīgais ceļš uz naudu.

Veselas piecpadsmit minūtes Ļihejevs pavadīja pie telefona, apspriezdamies ar Rēgusu. Kad viņš beidzot pakāra klausuli, bija gatavs jauns plāns. Un tam, velns parāvis, katrā ziņā jāizdodas! Cietuma priekšnieku viņš sastapa pie durvīm sarunā ar uzraugu.

— Priekšnieka kungs, divas vēstules, ko sūta četr­desmit astotās kameras iemītnieks, — uzraugs pasniedza Zibeņa sacerējumu. — Tas no septiņdesmit pirmās atkal ārdījās visu rītu. Katrā ziņā grib sūdzēties personīgi jums.

— Tā tikai vēl trūka, ka es ņemtos ar katru ares­tantu, — sašuta Ludvigs. — Izsniedziet papīru, lai grie­žas pie manis rakstiski. Un, ja vēl daudz dauzīsies, — karcerī! Man padotajā iestādē es necietīšu nekādas ne­kārtības!

— Princips jau pareizs, Ludviga kungs, — teica Ļihejevs, kad uzraugs aizgāja, — bet kādam laikam nāksies no tā atkāpties. Katru politisko, kas vēlēsies runāt ar jums, vajadzēs uzklausīt. Un, lai jūs lieki neap­grūtinātu, izdarīšu to pats.

4

… Atamans stāvēja spoguļa priekšā un neapmierināts lūkojās savā attēlā. Līze jau bija noņēmusi pārsējumu bet sakrevelējušās skrambas piešķīra sejai neparasti drūmu izskatu. «Ar tādu ģīmi taču nemaz nevaru rādīties uz ielas,» viņš īgni nodomāja un pamēģināja jokot:

— It kā man būtu uzklupis vesels ducis kaķu.

Neviens neatsaucās. Satraukuma piesātinātais klusums plosīja nervus. Pēkšņi Bračka bez jebkāda iemesla māk­sloti iesmējās:

— Brālīši, tad jau sanāk, ka tas nodevējs ir viens no mums trijiem.

Robis grasījās iebilst, bet šai mirklī pie ārdurvīm at­skanēja klauvējieni. Četri īsi piesitieni, pauze, atkal viens. Iekšā neviens nepakustējās. Tad Bračka tikko dzirdami iečukstēja:

— Vecais signāls, saproties.

Pēdējā laikā līdzās citiem piesardzības soļiem bija pārmainīta arī klauvējienu kārtība. Robis skaidri atce­rējās, ka to izziņojis visiem, kam tiesības šurp nākt. Kas tad tas tādā gadījumā varēja būt? Atvērt vai neatvērt?