Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Cits kameras vientulību varbūt izjustu kā slogu. Parabellums turpretī vēl labi atcerējās katorgas tumšo baraku, kad divatā nācās gulēt uz blakšainās nāras, kur viņus naktī pieķēdēja pie netīrām, nokvēpušām sie­nām … Lūk, laukā kaut kas nožvadzēja, laikam no akas cēla ūdens spaini, bet Parabellumam pēkšņi likās, ka pārvērtusies visa apkārtne . . .

Ķēde joprojām žvadz, nevis ārā, bet tepat — tā

satur viņa kāju dzelžus. Apkārt ir tumsa. Katordznieki guļ murgu pilnā miegā — pārcilvēcisku pūliņu nomocīti, līdz nāvei noguruši darba lopi. Viņu ķēdes nešķind. Kameru piepilda tikai smaga krākšana, diloņslimo sēk- šana, neskaidra murmināšana. Ari viņa ķēde nedrīkst žvadzēt — ap baraku vientuļiem soļiem staigā sargs un dzirdīgām ausīm ieklausās nakts tumsā. Arī pašā barakā ir ļaudis, kas par dažiem atlaistiem cietuma gadiem lab­prāt nodotu viņu, tāpat kā nodeva pie pirmās bēgšanas. Un kas? Nevis kaut kāds zaglis vai profesionāls krāp­nieks, bet paša biedrs, kuram viņš bija uzticējies. Node­vējam katorgu apmainīja pret apmešanos Sahalīnā, bet viņu iekala važās. Smagās važās, no kurām jātiek vaļā. Un tiks! Visvairāk jābaidās no nodevības. Tāpēc viņš aptinis ķēdes ar lupatām, un tomēr tās pie katra vīles vilciena izdod metālisku skaņu. Ne jau skaļu, jo neviens nemostas, tomēr pašam tā šķiet kā zāģa vaids. Vīle pa­gatavota no dzelzs gabala, tā tikko grauž cieto tēraudu. Pienāk rīts — labi, ja viņš ticis uz priekšu par pusmili- metru. Un atkal nakts, atkal nervus bendējošais skud­ras darbs, atkal mūžīgās bailes no nodevības. Nolādēta ķēde! Šo metala čūsku, ko nekādi nevar apklusināt, viņš ienīst vēl vairāk par baronu Zīversu, šo necilvēku, kam parādā savas važas. Barons veikli pratis tikt vaļā no dumpīgā kalēja, kura smēdes dzirkstis draudēja aizde­dzināt visu pagastu.

Kas zin, vai Zīverss pats nav nogalinājis krodzi­nieku, kura slepkavībā tika apvainots Maksis Tē­rauds . . . Mūža katorga ir liels, milzīgs parāds, to var atlīdzināt tikai ar asinīm, ar nāvi! Viņš, apdomīgais Kalēju Maksis, tiesas dienā pie savām važām zvērēja no­nāvēt baronu. Nožņaugt ar savām katordznieka rokām. Tāpēc viņš vīlē šīs nolādētās važas, kas atdala no at­maksas. Nakti pēc nakts, milimetru pēc milimetra . . . Nožvadz nedēļas, nožvadz mēneši. Paies vēl daudzas naktis, bet kādu dienu, ja vien viņa bēgšanas nodomu neatklās, viņš tomēr būs brīvs! Un tad barons Zīverss varēs noskaitīt savu pēdējo lūgšanu .. .

Un, lūk, viņš jau guļ uz vagona jumta, sastindzis no sala, nespējīgs pakustēties. Nolādētie riteņi klaudz, klaudz bez rimas, bez apstājas, bet rokas, kājas ir brīvas! Viņš guļ augšā, viņu nedrīkst redzēt — stacijās dežurē žandarmi, arī vilcienā atradīsies ļaudis, kas par simts rubļu prēmiju labprāt nodos izbēgušo katordz- nieku. Kad pienāk nakts, viņš pavirzījies uz priekšu tikai par nieka gabalu, par dažiem simtiem verstu. Bet jānobrauc vēl tūkstoši — puse Sibīrijas, visa Krievija. Nakts ir laba, nakts slēpj no vajātājiem, naktī drīkst iekrist miega aizmirstībā. Tomēr pēc katras nakts atkal pienāk diena ar riteņu rīboņu un mūžīgām bailēm no atklāšanas. Tā tas turpinās versti pēc versts, dienu pēc dienas, bet kādreiz, ja vien neuzies, ja vien kāds neno­dos, viņš tomēr nokļūs līdz Liepmuižai…

Un tad pienāk nakts, kad tumša ēna atdalās no preču vagona bremžu platformas, nedzirdami nokūleņo pa uz­bērumu un dažiem lēcieniem sasniedz mežu, kas stiep­jas abpus sliedēm. Mirkli vēlāk — sastāva sarkanais lukturis vēl gail pavisam netālu — bēgļa stāvs jau iz­gaisis starp Liepmuižas simtgadīgajiem kokiem. Un pēc nedēļas kalpi ceļmalā atrod barona Zīversa līķi . . .

Klusi, tomēr neatlaidīgi klauvējieni izrāva Parabel­lumu no drūmajām atmiņām. Tie nebija nejauši trok­šņi — gluži kā visos cietumos, arī šeit mūri kalpoja signalizācijai. Kaimiņš patlaban izsita kādu ziņu. Kā jau vecs katordznieks, Parabellums tik labi pārzināja ieslo­dzīto morzi, ka bez pūlēm atšifrēja klauvējienus. Viņš pat varēja atļauties turpināt soļot, lai zābaku klaudzie­niem noslāpētu nodevīgās skaņas. Vēsts bija pavi­sam īsa:

«Atejā pasts.»

Parasti uz atejas vietu veda trīs reizes dienā. Taču Parabellums nolēma izmēģināt laimi. Viņam patiešām veicās — bungošanas ataicinātais uzraugs gan noņur­dēja: «Te nav nekāda viesnīca,» — tomēr izlaida gai­tenī. Soļi spalgi atbalsojās tēraudā galerijā, gar kuru virknējās viennīcu durvis.

— Ātrāk, ātrāk! — skubināja uzraugs.

Parabellums par to daudz nebēdāja, jo pietika viena mirkļa, lai nemanot izņemtu no paslēptuves ziepju bum­biņu un noglabātu to.

Atgriezies kamerā, viņš ar gudru ziņu nesteidzās.

Un tiešām, nepagāja ne minūte, kad atvērās «vilciņš» un durvju caurumā parādījās. uzrauga pētošā acs. Vēl pa divi lāgi novērotājs velti lūkoja pieķert Parabel­lumu. Tikai pēc pusstundas tas izlobīja no ziepju bum­biņas zīdpapīra strēmeli.

«PAZIŅO, VAI IZDEVĀS NOGĀDĀT NAUDU SLĒPTUVĒ!

ROBIS.»

Atkal šī nolādētā nauda! Pietiekami viņš tās dēļ dauzīts un tirdīts slepenpolicijā! Pie joda, viņš nevie­nam neatklās, ko Rēguss un Ļihejevs nav izdabūjuši ar varu! Parabelluma varenais organisms un fanātiskā griba samērā viegli pārcieta spīdzināšanu. Domājams gan, ka šoreiz špiki neplosījās ar pilnu jaudu, baidī­damies, ka Parabellums neaiznes kapā pazudušās nau­das noslēpumu.

Kustinādams žokļus, kas vēl sāpēja no saņemtajiem sitieniem, viņš sakošļāja vēstulīti un norija. Tomēr tās saturu iznīcināt nevarēja. Doma par naudu neizgāja no prāta. Brīžiem tā bija tik mokoša, ka pāri lūpām izlau­zās nesakarīgi vārdi un nopūtas. Ne mirkli Parabellums nespēja rast mieru, līdz vakaram krustām šķērsām iz­staigāja kameru, savā iztēlē posmu pa posmam atkārto­dams ceļu, ko bija veicis laikā starp uzbrukumu ban­kai un apcietināšanu dzelzceļa stacijā.

Koka tupeļu klaudzoņa un durvju dārdoņa vēstīja, ka sākusies vakariņu izdalīšana. Drīz pienāca arī Para­belluma kārta. Viņš tūdaļ pamanīja, ka koridorščiks — tā cietuma žargonā dēvēja apcietinātos, kas tīrīja gai­teņus un iznēsāja ēdienu, — ir nomainīts. Šis te likās lādzīgāks par iepriekšējo. Pāris reizes apmaisījis ar pa­vārnīcu viru, viņš ielēja Parabellumam kāpostu biezu­mus un pat izzvejoja trīs speķa gabaliņus. Saņemdams no viņa savu katliņu, Parabellums sajuta saujā čauk­stošu papīrīti. Viņš par to daudz nebrīnījās, jo nebija retums, ka kriminālie šādi pakalpo politiskajiem.

— Atbildi iedosi rīt no rīta. Uz mani var paļau­ties, — pačukstēja gaitnieks, zīmīgi pamirkšķināja un aizcirta durvis.

Ari ši stremele bija aprakstīta viscaur drukas bur­tiem:

«ODINS ATIES AGRĀK, NEKĀ PAREDZĒTS! ROBIS KRITIS! STEIDZĪGI PAZIŅO, KUR NAUDA. ATAMANS.»

2

. .. Divas kameras tālāk Zibens šobrīd tāpat nodar­bojās ar pastu. No «muzejā» pārciestās spīdzināšanas viņš bija jau atkopies. Šeit neviens nesita, toties drau­dēja kas cits. Zibens zināja, ka bezdarbs kameras vien­tulībā jau dažu labu viennīcas iemītnieku novedis līdz ārprātam. Cīnīties pret to varēja tikai ar garīgu akti­vitāti. Bet ko darīsi, kad grāmatas neizsniedz? Tāpēc Zibens augu dienu sacerēja visādas sūdzības un petī­cijas, kurās centās pēc iespējas izzobot varas vīrus.

Viņa priekšā uz galda gulēja divas ar cietuma zī­mogu greznotas papīra loksnes. Vienu Zibens adresēja žandarmērijas priekšniekam: