Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

— Nost revolūciju! Vivat ķeizars!

— Kauču viņš aizrītos ar savu ķeizaru! Kauču viņus kāds pamatīgi samizotu, barondēlus nolādētos! Kauču no viņiem tikai smaka paliktu!

Izlādējis savu niknumu, Šampiona važonis visu ceļu nīgri klusēja, un korespondents jutās laimīgs, kad bei­dzot priekšā parādījās Rīgas šlagbomis un sarga būda. Tikko nogurušie zirgi apstājās pie galvenā telegrāfā* Šampions metās pie lodziņa.

— Ļoti steidzīgi! Lūdzu pārraidīt pēc ekstra tarifa.

Pār morzes aparātu noliecies ierēdnis pacēla galvu:

— Ā, Šampiona kungs! Šoreiz jūs gan nelaikā, pie­nāciet pēc pāris stundām.

— Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Ne tikai savā, visu manu lasītāju vārdā.

Telegrāfists tik kategoriski pakratīja galvu, ka vidū šķeltās, melnās bārdas krēpes aizlidoja katra uz savu pusi.

— Jūs jau zināt, Šampiona kungs, es labprāt. Bet neņemiet ļaunā, goda vārds, šodien es tiešām nevaru. Man priekšā vairākas valdības depešas.

— Varat neatvainoties, es pilnīgi saprotu jūsu kļū­mīgo stāvokli. Bet man arī ir valdības depeša. Lūk, finansu ministra pašrocīgais paraksts.

Bārdainais telegrāfists, pat neuzmezdams skatienu ministra faksimilam, žigli noglabāja naudas zīmi krūšu kabatā.

— Tādas telegramas es allaž esmu gatavs pārraidīt ārpus kārtas. Pēc stundas jūsu korespondence būs Parīzē.

Uz ielas Šampions izgāja ciešā apņēmībā doties tieši uz mājām, ieņemt «miega zāles» ar piecām zvaigznītēm un likties uz auss. Taču pielika ieraudzīt pie Oto Švarca kafejnīcas Rusenieku, lai visi labie nodomi būtu vējā. Labu laiku viņš nebija redzējis savu draugu. Pie tam varbūt atkal gatavojās kāds lielāks pasākums. Cik tad ilgi lasītāji var pārtikt no viena vienīga uzbrukuma bankai?

— Ilallo, Rusenieka kungs! .. . Rusenieka kungs, pagaidiet! . . . Tikai uz vienu vārdu . ..

2

Lai cik Atamans cienīja Šampionu, šoreiz viņš tomēr neapstājās. Vispirms viņš tagad saucās fon Vulfiuss un zem šī vārda īrēja pie vecas vācu baroneses mēbe­lētu istabu ar visu apkalpošanu. Otrkārt, viņš pašlaik steidzās pie Dīnas. Robis, bīdamies nodevības un tālāku iekrišanu, gan stingri piekodinājis nerādīties atklātās vietās, kur nu vēl kopā. Veselu dienu Atamans bija cītīgi izpildījis šo priekšrakstu un, ieslēdzies savās čet­rās sienās, dalījis laiku starp vīna pudeli un Aspazijas mīlas liriku. Taču cik ilgi var sevi tā aprakt? Kad pie­nāca Dīnas vēstule ar lūgumu iegriezties, viņš noprie­cājās par ieganstu izrauties brīvībā. Pat iestāstīja sev, ka pansijas saimniecei ilgstoša mājās tupēšana rādīsies aizdomīga.

Paātrinājis gaitu līdz tādam tempam, kas nebija pa spēkam pat Šampiona garajām kājām, viņš ātri vien sasniedza divstāvu māju, kur atradās ateljē «Parīzes šiks». Parterā notika pārdošana un uzlaikošana. Patla­ban Gērkes kundzes uzņēmums pārdzīvoja grūtas die­nas. Gar sienām stāvēja vaska lelles, tērptas pēc pēdējā modes kliedziena, un ar savām tukšajām acīm noraudzī­jās tukšajā zālē. Manekeni bez galvas, rokām un apakš- rumpja kvernēja kaktos bezcerīgā plikumā, kuru aiz­sedza tikai krūtīs iedurtas kniepadatas. Gērkes kundze, cenzdamās ar nedabiski laipnu smaidu pārspēt vaska lelles, iznāca Atamanam pretī, taču, uzzinājusi, ka ap­meklētāju atvedusi nevis rudens sezonas tuvošanās, bet vēlēšanās apciemot kādu šuvēju, ar niķelētu olekti ni­cīgi parādīja uz augšu.

Telpai, kurā strādāja meitenes, trūka apakšstāva greznības, pat griesti te bija daudz zemāki. Caur appu­tējušiem logiem, kas vērās uz mūru iežogotu sētas šahtu, ielauzās paskopi saules stari. Celdamies no drānu ba­ķiem, putekļi lidoja gaisā, kuru piepildīja triju šujma­šīnu rūkoņa. Pārējās bija apsegtas, ķeblīši to priekšā tukši. Šajos krizes laikos Gērkes kundze nodarbināja ti­kai pašas veiklākās šuvējas.

Ieraudzījusi Atamanu, Dīna nometa šķēres un, nolē­kusi no galda, steidzās pretī.

Atamans viņai pateicīgi uzsmaidīja. Pēkšņi sagribē­jās pateikt draudzenei visskaistākos, viskvēlākos vār­dus — tik maz taču līdz šim bijis izdevības runāt par savām jūtām. Bet arī šoreiz to nedarīja — garderobe ar savu nelielo, mušu aptraipīto logu, māla mazgājamo bļodu, cinka spaiņiem tīram un netīram ūdenim nerā­dījās diez cik piemērota vieta mīlas valodām. Tāpēc Atamans lietišķi apvaicājās:

— Vai kas noticis? Kādēļ tu mani sauci?

Dīna bija gaidījusi skūpstu, vismaz kādu maigu vārdu, bet, pieradusi pie Atamana omas straujajām mijām, neapvainojās. Cenzdamās pieskaņoties tonim, atbildēja:

— Fausts atsūtījis telegramu. Viņam nepagarina uzturēšanās atļauju . . . Cik varu spriest, mūsu ieroču pasūtījums paliek spēkā, bet kārtot to vajadzēs kādam citam. Brālis jau ceļā uz Rīgu.

— Un tas ir viss? Vai tev nekas vairāk nav man sakāms? — Atamans jutās tā kā vīlies.

Dīna piesarka.

— Vai pats nejūti? .. . Man ļoti gribējās tevi re­dzēt … Es biju tā nobažījusies. Seit taču nav tik bīs­tami sastapties, vai ne? Darbnīcā nav tā kā mājās, uz ateljē nāk tik daudzi cilvēki .. .

— Ek, ko tur daudz! Robis pārspīlē ar savu piesar­dzību. Kas attiecas uz mani, vispār nav ko raizēties. Ne mani kāds dabūjis rokā, ne arī dabūs.

Dīna ar diviem pirkstiem noglāstīja Atamana matus:

— Apkārt tik daudz bēdu un asiņu, katru dienu glabā tik daudz kritušo . . . Reizēm man šķiet, ka man vispār nav tiesību būt laimīgai. Un es pat nezinu, vai esmu laimīga pa īstam.

— Kurš par sevi var apgalvot, ka ir absolūti lai­mīgs! Tagad mūsu pasaulīte ir tāds būris ar plēsoņām, kur stiprākais domā tikai par vienu — kā tikt vājākam pie rīkles. Dzīvei jābūt dārzam, kur plaukst visas puķes, neatņemdamas cita citai ne sauli, nedz valgmi . . . Bet pagaidām laimei nedrīkst stādīt tik augstas prasības. Es, piemēram, cenšos apmierināties ar to, ko spēj sniegt acumirklis. Ilgojos pēc tevis, tagad ieraudzīju un jau esmu laimīgs, — un Atamans ieslēdza Dīnu savās skavās.

Tā tiešām bija acumirkļa laime, jo durvis atsprāga un Atamans ieraudzīja savus mūžīgos ienaidniekus.

Zibenīgā ātrumā Atamans aptvēra stāvokli. Ja bla­kus atrastos Robis vai cits biedrs, viņš nevilcinātos uz­sākt bruņotu cīņu. Divi kaujinieki pret trim slepena­jiem— tā būtu vienkārši izprieca. Bet blakus bija Dīna. Pretoties nozīmētu ieraut viņu briesmās. Par Dīnas drosmi Atamans vairs nešaubījās, bet ar to špiku lodes nerēķināsies — vajadzīga arī iemaņa un tuvcīņas pie­redze. Lai cik tas apkaunojoši, jālaižas lapās. Jā, bēgt un pamest Dīnu, citas iespējas nav. Meitenei tas neko daudz nevar kaitēt. Dīna policijai nav pazīstama. Ata­mans bija pilnīgi pārliecināts, ka špiki nākuši meklēt viņu.

Bēgt — bet pa kurieni? Durvis aizsprostotas. Šaut nedrīkst arī Dīnas dēļ. Atliek vienīgi logs. Kas par to, ka tas atrodas sešus metrus virs zemes, kas par to, ka kritienā var bīstami sadauzīties? Citas izejas taču nav.

Un, pirms Rēgusa aģenti paguva lietot revolverus, pirms Dina saprata viņa nodomu, Atamans ar kāju uz­spēra bļodu gaisā, iegāzdams špikiem acīs ziepaino ūdeni. Ieskrējiens, plīstoša stikla šķindoņa, un viņš ar visu loga rāmi jau bija ārā.

Lejā dežurējošais aģents vispār nedabūja atjēgties. Izdzirdējis brīkšķi, paskatījās uz augšu. Debesis aiz­klāja tumšs ķermenis, tad Atamans viņam uzkrita tieši uz galvas.

Lai cik šī nejaušā sadursme mazināja triecienu, Ata­mans kādu mirkli gulēja bez samaņas. Tomēr viņam kā parasti veicās, jo bija izsitis no ierindas vienīgo preti­nieku, kas atradās pagalmā — zaldāti apsargāja māju tikai no ielas puses. Šaut no loga špiki nedrīkstēja, ne­riskēdami trāpīt savējam, bet lēkt kaujiniekam pakaļ — par to viņiem neviens algu nemaksāja. Tad jau drīzāk saukt pēc zaldātiem. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzie­nus, tie nodomāja, ka uzbrūk priekšniecībai darbnīcā, un metās nevis uz pagalmu, bet caur uzlaikošanas telpu uz augšu. Aģenti savukārt steidzās lejā, un šaurajās trepēs radās sastrēgums. Nekāds ilgs laiks, tikai pus­minūte pagāja, bet, kad viņi iebruka pagalmā, ierau­dzīja tur vienīgi špiku, kas, klusi vaidēdams, mēģināja piecelties. Atamans bija izbēdzis.