Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

— Klāj vaļā! Kas tev zināms?

Lips Tulians iemeta izsmēķēto papirosu ūdenī un tūdaļ aizkūpināja jaunu:

— Redzi, tas ir garš stāsts . . . Atceries mūsu pirmo tikšanos? Pēc tam mēs ar Atamanu gājām pie tā žur­nālista pēc mauzeriem. Es franču valodu nesaprotu un aiz gara laika raudzījos pa logu. Skatos, pa ielu nāk kāds tips un ienirst pretējā nama durvīs. Tā kā pazīs­tams būtu, bet neparko nevaru atcerēties. Pazinu ti­kai, kad viņš parādījās pie loga — trešajā stāvā — un nolaida aizkarus. Rēguss!

— No kurienes tu pazīsti slepenpolicijas priekš­nieku? — pārtrauca Robis.

— Viņš bija klāt Vērmaņparkā, kad mani apcieti­nāja. Vēl piegrūda savu spalvaino dūri pie deguna un teica: «Ar tevi es nodarbošos personīgi. Tad redzēsim, kas paliks pāri no tavas skaistās frizūras.» — Lips Tuli­ans noskurinājās. — Vārdu sakot, viņš iegāja šai namā.

Pie tam tik mierīgi, tik veikli — te bija, te nebija. Nekā noteikta toreiz vēl nenojautu, bet kaut kas man nedeva mieru. Aizkari šķita aizdomīgi. Palīdzēju Atamanam aizgādāt ieročus un atgriezos atpakaļ. Trešajā stāvā ti­kai viens dzīvoklis veras uz ielu, bet šiltītes pie durvīm nav. Nokāpu pie «Londonas» viesnīcas šveicara un pa­lūdzu adrešu grāmatu. Kā tad, Rēguss dzīvo nevis Kaļķu ielā, bet Grēcinieku ielā 22. Kas viņam šeit meklējams? Nolēmu pasekot. Pēc pusstundas no tā dzīvokļa iznāca vīrietis darba drēbēs, tāds kā mālderis vai mūrnieks. Sekoju viņam pa pēdām, un šis mani aizveda līdz Mas­kavas forštatei. Tomēr Brauna kokzāģētavā pazaudēju no acīm. Tā ir neizdevās izdibināt, kas viņš tāds, bet skaidrs, ka provokators, kas tiekas ar Rēgusu slepenajā dzīvoklī. Visu nākošo dienu uzmanīju. Nekāda rezul­tāta. Tikai ceturtdien Rēguss atkal uzpeldēja. Šoreiz pie viņa atnāca cits. Bet arī šim vajadzēja ļaut izsprukt, jo jau tā biju nokavējies — atminies, mums tieši notika apspriede Jūrmalā.

— Kāpēc tu mums toreiz nekā neteici?

— Kā es varēju teikt? — Lips Tulians noplātīja ro­kas. — To, ka slepenpolicijai ir savi provokatori un konspiratīvie dzīvokļi? Nekā noteikta pagaidām nezi­nāju. Lai tu noticētu man, pasvešam cilvēkam, vaja­dzēja nākt ar konkrētiem pierādījumiem. Vakar man beidzot palaimējās. Pa Kaļķu ielu dodoties uz banku, ievēroju, ka loga aizkars nolaists. Tātad Rēgusam atkal ciemiņš. Laika vēl bija gana, tāpēc uzkāpu trešajā stāvā. Visapkārt tukši, klusi, krēšļaini. Piespiedu ausi pie dur­vīm. Sākumā nedzirdēju nekā, vienīgi tādu neskaidru murmināšanu. Tad kaut kas iečīkstējās, tuvojās soļi. Ar vienu kāju jau atrados uz kāpnēm, kad skaidri saklau­sīju Rēgusa balsi: «Vai tas ir pilnīgi drošs, ka naudu iznesīs caur pagalmu?» Viņi sarunājās koridorā. Bet at­bilde tika padota čukstot: «…nolēma… droška…» — vairāk nekā nesapratu. Un piezagties klāt arī nedrīk­stēju, jo no augšas tuvojās vairāki cilvēki. Man vēl likās, ka Rēguss saka «Brūte» vai «Brūtus», vai «Brūt­gāns», tad sakustējās durvju rokturis, un es drāzos uz ceturto stāvu. Gandrīz sadūros ar eksprešiem, kas stiepa kastes no Maikapara tabakas noliktavas. Viņi man aiz­klāja skatu, traucēja ari noskriet lejā. Uz ielas es gan lūkojos pa labi un pa kreisi, bet nevienu pazīstamu seju nepamanīju. Un kavēties arī nebija ieteicams, jo kuru katru mirkli varēja uzkulties Rēguss, kas droši vien atcerētos mūsu sastapšanos Vērmaņparkā … Tā es ne­varēju uzzīmēt šo nolādēto nodevēju.

— Un balsi tu arī nepazini? — satraukti vaicāja Robis.

— Tur tā nelaime, — Lips Tulians bezcerīgi paraus­tīja plecus. — Caur durvīm un pie tam vēl čukstus . . . Vienu mirkli gan likās, ka tā bija smalka, nu, kā sievie­tei vai pusaudzim, bet apgalvot neņemos.

— Tas nozīmē, — uzsvērdams katru vārdu, lēnām teica Robis, — tu neesi pat drošs, ka es tas neesmu bi­jis. Kādēļ nospriedi izstāstīt tieši man?

— Es ar savu gudrību esmu galā, — atbildēja Lips Tulians. — Manuprāt, vienīgais prātīgais nākošreiz uz­brukt Rēgusa midzenim. Viens es to nevaru izdarīt . . . Un kāpēc griežos tieši pie tevis? Tas taču skaidrs. Ja tev uzticēja veselu bagātību, tad arī es varu tev uzticē­ties . . . Starp citu, kā tev veicies? Vai izdevās nogādāt drošībā ?

Šis jautājums aizskaloja pēdējās šaubas. Ja Lips Tulians būtu nodevējs un Rēgusa aģents, tas zinātu, ka Robis vedis maisu ar bezvērtīgiem papīriem. Bet kurš tad pārdevies policijai? Smalka balss. .. Visdrīzāk tā varētu piederēt Bračkam vai Grietiņai. Nē, nē, negribas par to pat domāt, vismaz pagaidām ne . . . Sapratis, ka klusēšana jau tā ieilgusi, Robis teica:

— Apspriedīšos ar biedriem, kādus soļus spert. Bet pats raugies: nevienam ne vārda! Un tagad atgriezīsi­mies krastā.

— Un ja tur tomēr ierīkoti slazdi? — ievietojis airus dullos, vaicāja Lips Tulians.

— Pareizi, — piekrita Robis. — Brauc uz Mīlgrāvi.

Atstājuši laivu redzamā vietā, viņi netraucēti sa­sniedza tiltu. Šķiroties Robis paspieda roku Lipam Tu­lianam, kuru vēl pirms stundas grasījās nošaut. Tad devās uz kuģa piestātni.

Visas piecdesmit minūtes, kamēr tvaikoņa riteņi mala upes ūdeņus, kamēr garām slīdēja Sarkandauga- vas gateri un dūmeņi, Kundziņsalas pļavas, Eksportos- tas un Cementfabrikas celtnes, Robis tirdīja sevi, ap­svērdams dažnedažādas iespējas un atkal noraidīdams tās. Kad kuģis beidzot pietauvojās pie Undīnes steķa, viņš zināja tikai vienu — ka nezina nekā.

1

«Patlaban atrodos pilsētā, kuru jūs velti meklēsiet mūsu kartēs — diez vai mazā Jelgava tur būs atzīmēta. Meklējiet franču vēsturē. Savā laikā Ludviķis XVII at­rada te patvērumu no revolūcijas giljotīnas. Šodien arī te viņa galva nebūtu droša, jo revolūcijas vilnis at- vēlies līdz pat šai idiliskajai Kurzemes pilsētiņai.»

Izlasījis Šampiona korespondences pirmās rindas, telegrāfists teica:

— Trāpīgi uzrakstīts! Bet diemžēl nevaru nosūtīt — līnija uz Rīgu bojāta.

— Ahā, saprotu … Tā kā jums nav Ludviķa, kam nocirst galvu, jūs cērtat telegrāfā stabus.

Šampions bija gaužām apmierināts ar izdevušos vārdu spēli, kuru nolēma iepīt arī rakstā, un tomēr ju­tās sāpināts. Lasītājam jāsaņem ziņas gluži karstas, tā sakot, no pannas. Kas viņš citādi par žurnālistu? Bet, kā par spīti, vilciens iet tikai rīt no rīta. Tas ir, ja vispār ies, jo šai zemē, paldies dievam, nevar sūdzēties par pārsteigumu trūkumu.

Rikšiem Šampions devās gar galvenās ielas koka kolonādi, gar gubernatora pili, kuras pagalmā savā laikā staigājis tas pats septiņpadsmitais Ludviķis, bet tagad zviedza kazaku zirgi, šķērsoja zaldātu apsargātos tiltus. Visur karājās paziņojumi par Kurzemē nesen pasludināto karastāvokli, aizliegumi pulcēties uz ielas, garu garās instrukcijas, kurās gandrīz viss tika noliegts, izņemot tiesību apliecināt savu padevību viņa majestā­tei Nikolajam Otrajam, Viskrievijas imperatoram, Poli­jas caram, Somijas lielkņazam, Kurzemes hercogam et cetera et cetera. Arī ormanis, kas kūkoja tālo braucienu zirgu stacijā, pieprasīdams dubultu maksu, atsaucās uz karastāvokli un no tā izrietošām grūtībām sadabūt auzas.

Četru stundu brauciens padarīja Šampionu vai traku. Vienīgais laika kavēklis bija skaitīt apgāztos stabus, pie kuriem spurojās pārgriezto vadu gali. Pāris verstu aiz Valdekas Šampiona rati izmijās ar piecām droškām, kas devās Jelgavas virzienā. Tajās stāvēja, sēdēja, bet pa lielākai tiesai gulēja studentu korporā­cijas «Fraternitas Rigensis» bursi, kurus pat nemierīgie laiki nespēja atturēt no tradicionālā komerša Lindes viesnīcā. Tie, kurus ceļā tukšotās alus muciņas vēl ne­bija nogāzušas no kājām, vicināja gaisā krāsainas for­mas cepurītes un skurbušām rīklēm auroja «Gaudeamus igitur» pārmaiņus ar «Pie melnās valzivs Askalots, tur dzērājiem bij prieks». Kāds kundziņš, kuram deķelis brīnumainā kārtā turējās uz paša pakauša, uzrāpās uz mucas un demonstratīvi izkliedza: