Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Šī aina, protams, nespēja uzlabot Rēgusa garastāvokli. Skaidrs, ka šeit nekā neatrast. Vienīgais pareizais ceļš, lai tiktu pie naudas, — piespiest Parabellumu runāt. Robim maisā tās nebija — tur diemžēl nevarēja būt divu domu. Slepenie vienprātīgi liecina, ka trīs kaujinieki lauzušies no bankas tukšām rokām, ja neskaita revol­verus. Sievietei šāds smagums tā kā nebūtu pa spēkam. Bankā viss ticis apgriezts otrādi un izvandīts. Velti. Palika tikai šis anarhists… Rēguss sažņaudza dūres. Viņš nešaubījās, ka izspiedīs no Parabelluma atzīšanos. Bet vispirms tas jāpadara nekaitīgs.

Žandarmērijas iecirknī tikmēr nekas nebija mainī­jies. Nealkdami līst lauvu bedrē, policisti aprobežojās ar to, ka turēja Parabellumu iesprostotu. Ļihejevam, kas bija atsteidzies no pārvaldes, ienāca prātā paskatīties caur logu. Policisti bez trokšņa pieslēja kāpnītes, vecā­kais, kuru Ļihejevs izraudzīja šim uzdevumam, uzrāpās līdz restēm. Iekšā nekas nepakustējās, neatskanēja pat visniecīgākais troksnis. Viņš ielūkojās. Parabellums sa- kņupis tupēja kaktā, revolveris gulēja uz ceļiem.

— Jūsu labdzimtība… — iesāka policists.

No Parabelluma stobra izšāvās asa liesmiņa. Tas ari bija pēdējais, ko policists savā mūžā redzēja.

Stāvoklis kļuva katastrofāls. Jau divi lāgiem bija piezvanījis pilsētas policejmeistars apjautāties, vai šis nepatīkamais starpgadījums vēl ilgi vilksies, pat Liv- landes vicegubernators licis pateikt, lai ātrāk izbeidz ālēšanos stacijā. Vakzāles priekšā — ēkā nevienu ne­laida — jau pulcējās simtiem ļaužu. Vēsts par policijas bezspēcību bija sasniegusi arī avīžniekus, kas visādi mē­ģināja piekļūt tuvāk notikumu vietai. Visvairāk Rēgusu biedēja doma, ka kaujinieki mēģinās ar ieročiem rokā atbrīvot savu biedru. Viņš vēl nebija aizmirsis revolucio­nāru uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai. Tāpēc vajadzēja beidzot pasākt ko izšķirošu.

Ļihejevs zināja padomu. Paņēmis priekšnieku zem rokas, viņš to aizveda līdz stacijas bufetei un pasūtīja divus konjakus. Izdzēra, nokrekšķinājās un tikai pēc tam pateica savu sakāmo!

— Klausies, Ivan Emerikovič, caur durvīm mums ne- p iekļūt.

— Caur logu arī ne, — iestarpināja Rēguss.

— Pagaidiet, pagaidiet… Nesen lasīju, kā Amerikas Savienotajās Valstīs cīnās pret demonstrantiem. Ar ugunsdzēsēju šļūtenēm! Uzlaiž virsū tādu strūklu, ka cilvēki krīt gar zemi. Varbūt mums arī to izmēģināt?

— Nu, protams! Rīkojies, Aleksandr Aleksandrovič, rīkojies! Mēs viņu apliesim no galvas līdz kājām, izsitī- sim revolveri no rokām, sasaldēsim, noslīcināsim! Mēs sarīkosim tādu pirti… — Rēguss no ļauna prieka pat aizrijās.

Pagāja apaļa stunda. Rīgas ugunsdzēsēji pat nelaimes gadījumos īpaši nesteidzās, kur nu vēl tagad? Bet, lūk, jau varēja saklausīt trauksmainas zvana skaņas un ratu rīboņu. Putojošu zirgu vilkti, pa Kārļa ielu joņoja divi pajūgi, uz kuriem kūpēja varenas tvaika mašīnas, mir­dzēja ugunsdzēsēju ķiveres un zelta uzpleči. Atsperu divričos ieradās brandmajors un tūdaļ sāka rīkot savus ļaudis. Atritinājās šļūtenes, iedarbojās tvaika sūkņi, pirmā izmēģinājuma šalts ātri vien izkliedēja neapmie­rinātos, kas arvien vēl prasīja savu bagāžu atpakaļ. Tad komandu pārņēma Rēguss.

Parabellums vairs necerēja, ka izdosies izkļūt brī­vībā — par daudz visapkārt sanācis policistu. Viņš tur­pināja pretoties vienkārši tāpēc, ka neko citu nezināja. Nekad dzīvē viņš nav padevies un arī šodien to neda­rīs!… Tad viņš aiz izsistā loga pamanīja kustību — kaut kas cēlās uz augšu. Bruņu plate. Virs tās parādījās nevis ieroča stobra tumšais aplis, bet smails misiņa uz­galis.

Parabellums nepaguva izšaut. Spēcīga ūdens šalts ķēra viņu tieši krūtīs, pienagloja pie sienas. Viņš pa­krita, aizrāpās līdz logam, lai saķertu, aizbāztu, pār­grieztu, pārkostu šo nolādēto šļūteni. Bet šai mirklī caur durvīm pret gūstekni tika virzīta jauna strūkla.

Ar uguni Parabellums uzņemtos cīņu, pārspēka viņš nebaidījās, taču šajos plūdos pazaudēja galvu. īsti netē- mēdams, viņš izšāva. Vēl un vēlreiz.

Ūdens nepārstāja trakot. Triecās sejā, spiedās degunā un ausīs. Glābiņa nebija. Tikai ūdens. Sāpīgas, ledus- aukstas šaltis, kas stindzināja rokas un kājas, iekšas, smadzenes. Strūklas uzbruka no visām pusēm, bez žē­lastības sekoja visur. Un sita, sita, sita.

Jau sen Parabellums ne par ko vairs nedomāja. Tikai dzelžainais ķermenis vēl turējās pretī. Tad kājas sagrī­ļojās, viņš saļima ūdenī, kas sniedzās pāri potītēm. Pēkšņi Parabellumam likās, ka atrodas uz kuģa, ka jā­piespiež mainīt kurss, bet spēka nav. Apkārt auro, rēc, šņāc sabangotā jūra. Viņš pats mēģina saķert stūres ratu, galva atsitas pret kaut ko cietu, viss apklust.

Kad Rēguss pavēlēja apstādināt tvaika sūkņus, kau­jinieks gulēja nesamaņā. Bez grūtībām varēja viņu sasiet un aizvest uz slepenpoliciju.

1

Kad ienāca Mauriņš, Robis nespēja noslēpt savu vil­šanos — viņš bija cerējis, ka klauvētājs ir Parabellums vai Atamans. Ievērojis viņa sejas izteiksmi, Federatīvās komitejas loceklis norūpējies vaicāja:

— Kas vainas?

— Nodevība. — drūmi atteica Robis, atkal apsēdās uz gultas un apklusa, it kā šis vārds būtu izsmēlis visus viņa spēkus.

Mauriņš aizplpoja, cenzdamies izlikties mierīgs.

— Tātad misējies?

— Par mata galu, — Robis beidzot saņēmās un pūlē­jās lietišķi ziņot: — Ekspropriāciju tomēr izvedām, bet nauda…

— Par naudu vēlāk, — Mauriņš nepacietīgi pār­trauca. — Kas ar cilvēkiem?

— Aizsūtīju Līzi ievākt ziņas.

— Nu, un? — skubināja Mauriņš.

— Bračka slēpjas pie draugiem. Acīm redzot, arī Lipam Tulianam izdevies izglābties, jo Bračka to ma­nījis labā gabalā no bankas … Tagad Līze aizskrēja pie Dīnas.

— Un Atamans? Parabellums?

— Nekā. Un tieši Parabellumam bija maiss ar naudu.

Pie durvīm atskanēja klauvējieni.

— Līze! — un Robis metās atvērt.

Tikko viņš pagrieza atslēgu, no ārpuses pagrūda dur­vis ar tādu spēku, ka Robis bezmaz būtu nogāzies.

Uz sliekšņa stāvēja Atamans. Uzvalks sagumzīts, iz- pūrušos matus sedza rūtaina žokejmice, kuru viņš bija aiztapinājis no Šampiona, lai aizvietotu savu cīņas kar­stumā pazaudēto cepuri.

— Kur ir Dīna?

Robis aizvēra durvis, aizšāva bultu priekšā, tad pie­spieda sevi atbildēt:

— Līze aizgāja uzzināt.

— Es tev jautāju, — kas ir ar Dīnu?!

— Es jau teicu.

— Nekā tu neteici! — kliedza Atamans. — Varbūt Dīna jau arestēta, tāpat kā Parabellums! Un kas tur būtu ko brīnīties — Lips Tulians ir nodevējs! Viņš nodos mūs visus!

— Nekliedz pie durvīm kā tāda bāba! — un Robis, ļaudams vaļu niknumam, iegrūda viņu istabā. — Domā, ka es par Dīnu neuztraucos?

— Tu? Nevajadzēja vispār iesaistīt viņu šai spēlītē! —

Taču Roba nobālējušā sejā viņš saskatīja tādas sāpes, ka aprāvās: — Neņem ļaunā, nervi netur.

Sasveicinājies ar Mauriņu, Atamans pamazām nomie­rinājās un jau varēja sakarīgi stāstīt.

Izlicies ievainots, viņš novēlies no žoga, lai maldinātu policistus. Kādas divas stundas tupējis bēniņos, tad de­vies pie Šampiona izdibināt patiesību par nodevēju. Žur­nālists, kurš pēc bankas ielenkšanas vairs nešaubījies par Lipa Tuliana vainu, izklāstījis savus novērojumus. Bez tam parādījis arī korespondenci, kur visos sīkumos tika aprakstīta Parabelluma apcietināšana un varonīgā pretošanās.