Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Izskanēja pēdējā dziesma. Tie, kas nepazina šejienes kārtību, ar skubu uztrūkās no soliem, lai pirmie pie­kļūtu pusdienu katlam. Bet nekā! Tagad nāca pati sva­rīgākā programas sastāvdaļa — dvēseļu glābšana. Bun­gām rībot, kancelē uzrausās sprediķotājs brālis Kun- dziņš — kalsens vīrs, kas ar netīru, stīvu apkakli, saburzītu kravati, trubiņu biksēm un nedzītu bārdu vē­lējās apliecināt piederību pie darba tautas. Varens ru­nātājs, tas visvisādi locīja balsi, te paceldams to līdz pērkonīgam dārdam, te pazeminādams līdz stabulēšanai:

— Brāļi un māsas! Nav lielāka grēka par slinkošanu. Jau dievs tas kungs teicis: «Vaiga sviedros tev būs ēst savu dienišķo maizi.»

Kāds ubags, acīm redzot, pastāvīgs brīvpusdienu tie­sātājs un tādēļ labs bībeles pazinējs, sauca no vietas:

— Bet Jēzus ir teicis: «Ņemiet piemēru no dieva putniņiem. Ne tie sēj, ne tie pļauj un tomēr ir paēduši.»

Brālis Kundziņš dusmās piesarka, tomēr drīz attapās:

— Tas zīmējas uz tiem, kurus pats radītājs no dzimšanas apveltījis ar savām dāvanām, kurus izrau­dzījis cēlākiem mērķiem. Bet jums jāpatur prātā gudrie vārdi: «Nevis slinkojot un pūstot tautu dižā godā ceļ!» — sprediķotājs izslēja kaulaino rādītāja pirkstu gaisā un piedraudēja klausītājiem: — Nevis slinkojot un pūstot! Bet kas mums jāredz? Bezdievju sakārdināti, strādnieki pamet darbu un izlaiž savas miesas laiskumā. Jūs, kas esat aizmirsuši šo mācību, drebiet un trīciet no debesu sodības! Jo dievs tas kungs ir teicis: «Barga būs mana atriebība, un liela būs zobu klabēšana.» Visas Ēģiptes mocības novelsies uz jūsu grēcīgajām galvām. Tāpēc es lūdzu jūs, mīļie brāļi un māsas, kamēr jūs neesat galīgi iestiguši grēku zaņķī, izdzeniet velnu kār­dinātāju no savām sirdīm! Atgriezieties uz patiesības ceļa! Kurš grib atvieglināt savu sirdsapziņu?

— Es! Es, — tūlīt atskanēja šņukstu nomākta balss.

— Lai brālis panākas uz priekšu! — aicināja spre­diķotājs.

Līdz kancelei izspraucās sīks, lunkans vīrelis. No viņa zaglīgajām acīm ritēja lielas asaras.

— Es esmu liels grēcinieks tā dieva priekšā, — viņš sūdzējās, ar dūrēm dauzīdams krūti. — Es allaž node­vos slinkumam, jau bērnu dienās, kad māte sūtīja mani ravēt bietes, es izvairījos no darba. Un tā es grimu ar­vien dziļāk nolādētajā grēku purvā. Velna mācība atrada manī auglīgu augsni. Es biju viens no tiem, kas kūdīja lētticīgos streikot un tīkot pēc svešas mantas. Bet nupat man rādījās šķīstā jumprava Marija un sa­cīja: «Slēgti tev būs paradīzes vārti. Tev nebūs miera ne šajā dzīvē, ne viņējā.» Ak kungs, vai tu vari man piedot?

Sprediķotājs likās varen aizkustināts, nokāpa no kanceles un sirsnīgi kratīja grēku sūdzētājam roku.

— Brāli, kā tevi sauc? — viņš jautāja mitrām acīm.

— Sņoriņš. Svimpulis Šņoriņš, — tas elsa.

— Vai dzi, ir gan liekuļi! — čukstēja Roba kaimi­ņiene — liela sieviete ar sarkanām veļas mazgātājas rokām. — It kā viņš vārdu nezinātu … Es jau trešo reizi noskatos šos kumēdiņus.

— Liela ir tā dieva žēlastība, brāli Sņoriņ, — mieri­nāja sprediķotājs. — Neaizmirsti, tu vēl vari izpirkt sa­vus grēkus. Ej līdzi māsai Emmai un pavēsti visiem par savu brīnišķīgo redzējumu, — un viņš iedeva Sņoriņam dažus «Glābšanas riņķa» eksemplārus un dziesmu lapiņas.

Māsa Emma pakāra kaklā katliņu ziedojumu vāk­šanai un abi, smīnu pavadīti, izgāja no zāles. Robis se­koja līdz durvīm un pārliecinājās, ka uz ielas špiki.

— Ņemiet piemēru no brāļa Šņoriņa! Kurš vēl grib izsūdzēt savus grēkus un atgūt dvēseles mieru?

Robis paspēra soli uz priekšu. Skaļā balsī viņš aiz­sāka:

— Brāli un māsas, uzklausiet mani! Arī pār mani ir nākusi apskaidrotība. Es liedzu paklausību labajam saimniekam, kas žēlīgi ļāva man vaiga sviedros pelnīt dienišķo maizi. Es savā dumpīgajā prātā gribēju, lai paēduši būtu tie, kas sēj un pļauj .. .

Brālis Kundziņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu apslēpto izsmieklu. Bet to nedrīkstēja izrādīt, labāk āt­rāk tikt vaļā. Pat neuzprasīdams vārdu, viņš atlaida Robim visus grēkus:

— Ej ar mieru, dārgo brāli …

Robim nemaz nebija pa prātam atstāt zāli vienam. Nevainīgi blisinādams acis, uzrunāja sapulci:

— Nē, man nebūs miera, iekams nebūšu uzvedis uz īstā ceļa visas maldīgās dvēseles . ..

Redzēdams, ka lieta labi nebeigsies, sprediķotājs uz­sauca vistuvāk stāvošajai misijas loceklei:

•— Māsa Anna, ko jūs gaidāt? Ņemiet viņu un ejiet ātrāk. Dievs ar jums!

Vecīgā māsa paķēra Robi zem rokas. Bet viņš vēl negāja:

— Un kur ir dziesmu teksti? — pavisam nekaunīgi noprasīja viņš.

Beidzot abi atradās uz ielas.

— Jūs tik dvēselīgi runājāt, — sarkstot atzinās māsa Anna. — Ar jūsu daiļrunību mēs savāksim vairāk par citiem. Es parūpēšos, lai jūs pēc tam krietni pa­ēdinātu . . .

Robis neatbildēja, jo bija ieraudzījis tuvojamies špiku. Ciešāk pieķērās māsai un ņēmās murmināt pāta­rus. Slepenais nepievērsa uzmanību svētajam pārim. Toties nākamais, kas dežurēja uz stūra, cieši ielūkojās zaļoksnējā jauneklī, kuram nemaz nepiestāvēja misijas brāļa loma.

Robis uzskatīja, ka šoreiz vislietderīgāk pielietot Atamana paņēmienu. Viņš piegāja špikam klāt un, pa­sniedzis dziesmu lapiņu, aicināja:

— Brāli, sargies no tikumiska pagrimuma! Tai vietā, lai žūpotu un nodotos izvirtušai dzīvei, ziedo kādu ar­tavu labam mērķim.

Špiks kaut ko krieviski atrūca. Bet, dodamies tālāk, Robis juta, ka tas nāk nopakaļ.

Ko darīt? Izraut revolveri un ņemt kājas pār ple­ciem? Iznākums visai nedrošs. Pirmais šāviens atsauks šurp aģentus, ar kuriem, šaubu nav, mudž visa ap­kārtne. Nu ir iekšā ar visu dziesmu grāmatu, — nodo­māja Robis un pasmaidīja — tik ļoti šis izteiciens atbilda stāvoklim. Pagaidām jāturpina tēlot, gan jau radīsies kāda izeja. Un tā patiešām radās.

Aizvilcis māsu uz Āgenskalna parku, kura smilšai­nais laukums bija ļaužu pilns, Robis uzelpoja. Kur cil­vēki, tur ir glābiņš.

— Tie ir tie paši streikotāji, — teica māsa Anna. — Mēģināsim atpestīt viņu dvēseles no maldiem.

— Tūlīt, — un Robis skaļā balsī uzņēma dziesmu.

Tāpat kā daudzas piektā gada dziesmas, arī šī bija

pielāgota visiem pazīstamai baznīcas melodijai.

Raug, raug, kā aug ar katru brīd' Šis cīnītāju bars! To acīs svēta uguns spīd, To rokās pasaul's svars.

Robis zināja, ko clara. Špiks vārdus nesapratis, toties sapratīs tie, uz kuru atbalstu viņš cerēja. Kas par to, ka personīgi viņš šeit nevienu nepazīst — šajās nemierī­gajās dienās strādnieki nekad neatteicās palīdzēt strād­niekam.

Špiks nezināja, kas tā par ziņģi, tikai redzēja, kādu iespaidu tā atstāj. Kā sausās pakulās mesta dzirksts dziesma uzšāvās varenā liesmā, pārņēma visu parku, iz­skrēja uz ielas. Ļaudis saslēdzās rindās, pirksti sažņau­dzās dūrēs, visu acīs iedegās spītīgā uguns, kuru aģents tik labi pazina un no kuras tā baidījās. Bet šoreiz viņš neatkāpsies. Viņš vairs nešaubījās, ka misijas brālis ir Robis, par kura notveršanu priekšniecība izsolījusi prāvu apbalvojumu. Kaut būtu jādodas pašā ellē, šis nolādētais buntavnieks jādabū rokā. Un tad ar visu ģi­meni prom uz Jaltu, Krimas siltajā saulītē pie vīna glā­zes aizmirsīsies visas Rīgas jezgas. Atgriežoties viņš, protams, vairs nebūs ierindas aģents, kam dienu un nakti jāsalst uz ielas, kas nekad nav drošs par savu ādu. Nē, viņš sēdēs mājīgā telpā un visā omulībā pratinās šos bandītus, kurus medīs citi. Un no šīs nākamās labklājī­bas viņu atdalīja tikai daži nieka metri.