Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Tikmēr apšaudīšanās Jēkaba ielā apklususi. Ope­rāciju zālē ieskrien divi apbruņoti slepenpolicisti. Pār­biedētie ierēdņi, nenogaidot pavēli, automātiski atkal paceļ rokas. Kad pārpratums noskaidrojies, visi trokš­ņainā barā dodas lejā, kur risinās dramas epilogs. Iz­rādās — kaujinieki paņēmuši līdzi seifu kameras atslē­gas. Caur lodziņu gan var saredzēt sasieto pārvald­nieku un sargu, bet nav iespējams tikt viņiem klāt. Lai atmūķētu durvis, jāatved no cietuma divi slaveni kramplauži.

No slepenpolicistiem, kuri viens aiz otra saplūst bankā, uzzinu, ka kaujinieks R. pazudis bez vēsts. Arī viņa biedriem izdevies izbēgt. Trūkst noteiktu ziņu vie­nīgi par vadoni, kura vajāšanu uzņēmies slepenpolici­jas priekšnieks Rēguss personīgi. Grūti paredzēt, kāds būs šīs divkaujas iznākums. Ceru, ka varēšu par to pa­stāstīt rītdienas korespondencē.»

Dienas vidus. Saules stari svilina Brūveru ielas ak­meņus, karsē karietes jumta melno laku. Šķiet, tā gaida braucējus. Bet cilvēks, kas patlaban tuvojas, neiekāpj, tikai palūdz važonim uguni un atkal aiziet Lēruma ielas virzienā. Kučieris pagriežas, pieliek muti pie lodziņa, caur kuru parasti mēdz saņemt rīkojumus, un ziņo:

— Visi jau bankā.

Rēguss, kas kopā ar Ļihejevu sēdēja aiz aizvilkta­jiem aizkariem, pamāja ar galvu. Viss līdz pēdējam sī­kumam paredzēts — trijjūgs pagriezts uz Smilšu ielas pusi (pa šaurajiem Zviedru vārtiem netiks cauri pat vieglā droška, kas tepat blakus gaida Robi ar naudas maisu). Daži vīri, pārģērbušies par krāvējiem, katram gadījumam novietoti spīķerī. Viņu uzdevums — atgriezt Robi no biedriem, ja pretēji visam, kas zināms par uz­brukuma plānu, viņa bēgšanu tomēr segtu. Vārtus uzmana slepenais, kas sēž uz bukas.

Karietē bija neciešami tveicīgi. Ļihejevs nolika šau­jamo klēpī, lai atpogātu svārkus, Rēguss slaucīja sviedrus.

— Ko viņi tur pindzelējas?! — viņš īgni norūca. — Es viņiem radīju vislabvēlīgākos apstākļus . . .

Atkal iestājās spiedīgs klusums. Nez kā iemaldīju- sies muša riņķoja ap Rēgusa sviedraino seju un beidzot apsēdās uz gaļīgā deguna. Viņš gribēja to aizgaiņāt, bet roka palika pusceļā — kāds gara auguma cilvēks ar maisu uz muguras izskrēja no vārtiem un ielēca ormaņa ratos. Tā izskats saskanēja ar Brūtgānā aprakstu. Robis! . .. Rēguss tikko apspieda apmierinātu izsau­cienu.

Slepenpolicijas priekšnieks ļāva Robim pabraukt ga­rām. Tikai tad kariete sakustējās. Iegriežoties Smilšu ielā, Rēguss pameta skatienu atpakaļ. Neviens kauji­nieks nesekoja, tātad viss noritēja saskaņā ar plānu.

Trijjūgs, protams, varētu viegli iedzīt ormaņa ratus, bet Rēguss nesteidzās. Daudz izdevīgāk sekot Robim, kuram nav ne jausmas par draudošajām briesmām, līdz kādai klusākai vietai un atņemt laupījumu bez liekiem lieciniekiem.

Pēkšņi Jēkaba ielas pusē atskanēja šāvieni. Nolā­dēts! Viņa ļaudīm taču pavēlēts arestēt revolucionārus bez trokšņa . . . Sis tracis vēl izjauks visus nodomus. Bet Robim, acīm redzot, nav radušās aizdomas. Viņš ne­maz neapgriezās un pie pontontilta mierīgi apstādināja drošku, lai samaksātu pārcelšanās naudu.

Likās, ka viss notiek kā uz pasūtījuma. Atstājusi aiz sevis ļaužu pilno Šoneru ielu, droška nogriezās Raņķa dambī. Piemērotāku vietu par šo kluso rajonu nevarēja vēlēties. Un Rēguss pavēlēja kučierim uzšaut zirgiem.

Bet arī Roba zirģelis piepeši metās aulekšos un at­tīstīja gluži negaidītu ātrumu. Droška pazuda aiz Kaln­ciema ielas stūra. Kad Rēguss un Ļihejevs atkal saska­tīja ratus, tie bija tukši.

— Aleksandr Aleksandrovič, liec tūlīt ielenkt rajonu! — pavēlēja slepenpolicijas priekšnieks un stei­dzīgi izrāpās no karietes.

Bet Ļihejevs nepaklausīja — viņš bija pamanījis droškā maisu, kuru kaujinieki bēgšanas panikā pame­tuši liktenim. Rēguss pārgrieza virvi.

Maiss atvērās. Nauda! Bet nē, banknošu vietā viņi ieraudzīja nodzeltējušus, skaitļu ailēm pārklātus pa­pīrus.

— Piesmieti kā puikas! — lādējās Rēguss, savā nik­numā izgāzdams maisa saturu uz ielas.

Ar šķindoņu kaut kas nokrita uz bruģa. Seifu kame­ras atslēgas.

… Robis bija pārliecināts, ka Brūveru iela saņems viņu ar ložu krusu. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tikai melna kariete ar aizvilktiem aizkariem sekoja uz pē­dām. Sākumā viņš nodomāja, ka slepenpolicija grib viņu nogriezt no pārējiem, bet jau pirms pontontilta uzminēja Rēgusa īsto nolūku. Nu ko, jo labāk. Špiki jā­aizvilina pēc iespējas tālāk, lai novilcinātu Parabelluma tvarstīšanu.

Nav viegli pagriezt muguru vajātājiem, kas var kuru katru mirkli izšaut, un izlikties nekā nemanām. Vienmērīga pakavu klaboņa liecināja, ka kariete ne­cenšas samazināt attālumu. Bet Raņķa dambi tā pēkšņi taisīja strauju izrāvienu. Ilgāk vazāt viņus aiz deguna nav iespējams, jāmūk.

— Tagad! — sauca Robis, kad droška iegriezās Kalnciema ielā.

Brašais pirmais izlēca no trakā skrējienā traucoša­jiem ratiem, Robis pēc tam. Lēciens nebija diez cik veiksmīgs — Robis pakrita. Kad piecēlās, Brašo vairs neredzēja. Sodīdams savu neveiklību un noberzto kāju, Robis meklēja glābiņu tuvākajā namā. Ievērojis pir­majā stāvā plaši atvērtas durvis, viņš metās iekšā un tikai pēc tam apjēdza, ka iekļuvis Pestīšanas armijas sapulcē.

Ļaužu bija daudz, varēja nemanot ienirt pūli. Korā­lim piebalsoja tikai daži sanāksmes apmeklētāji, lielum lielajam vairākumam nerūpēja vis dvēseļu glābšana, bet karstā vira ar plāno baltmaizes riecienu, ko izsniedz pēc dievkalpojuma. Dalībnieku sastāvs nebija vienga­balains — te redzēja gan profesionālus ubagus, kas, azaidu gaidot, kādā kaktā spēlēja «zolīti», gan klaido­ņus, kas cerēja uz bezmaksas naktsmājām, gan dažas streikojošu strādnieku sievas ar bērniem, kuras šurp at­dzims izsalkums.

Pamanījusi jaunu seju, misijas māsa iespieda Robim saujā žurnālu ar daudzsološu nosaukumu «Glābšanas riņķis». Viņš atrada sev vietu uz sola un ņēmās to šķir­stīt. Tā kā rajons droši vien ielenkts, visprātīgākais kavēties te pēc iespējas ilgāk. Pirmā lappuse iepazīsti­nāja ar Rīgas misijas darbību:

«Rīgas ielu misijas mērķis sniegt morālisku atbalstu

abējāda dzimuma personām, kas nomaldījušās no pa­reizā ceļa vai izrāda slieksmi uz tikumisku pagrimumu, glābt viņas no laiskuma, žūpošanas un izvirtušas dzīves. Ielu misijas brāļi un māsas apmeklē netikumības perēk­ļus, vispagrimušākās slēptfives un tautiskas tējnīcas, rīko sapulces, izved pārrunas ar zemu kritušajiem un uzņem savā patversmē personas, kurām nepieciešama tikumiska ietekmēšana.»

Ziņģe beidzās. Sākās cita — lūgums Jēzum uzņemt grēciniekus savā klēpī. Robis neklausījās, viņa prātu arvien vēl nodarbināja uzbrukums bankai. Vai panākts tas, ko gribējis? Vai, Parabellumam un Dinai iznākot pa papildu izeju, Brūveru iela bijusi brīva no špikiem? Visvairāk rūpēja divi jautājumi — vai Parabellumam izdevies aizvest un noglabāt ieroču naudu, vai Dīna ir drošībā. Varēja gadīties visādi neparedzēti kavēkļi . . .

Pamazām nervi nomierinājās, saspringtie muskuļi at­slāba. Viņu pārņēma nogurums, tāda kā miegainība, ko veicināja dziedāšana. Robis izstiepa garās kājas ērtāk un, paslēpis seju aiz atvērtā žurnāliņa, ļāvās atelpai. Bet acis atkal un atkal pievērsās durvīm — vai tiešām sle­penajiem ienāks prātā meklēties pa pestīšanas tem­pļiem? Pagaidām Robis jutās kā dieva azotē. Taču cik ilgi te var kavēties? Agrāk vai vēlāk sapulce beigsies, dalībnieki izklīdīs, arī viņam būs jāatstāj patvērums. Nav arī nekādas nozīmes lūkot caur sētām izkļūt uz citas ielas. Bez šaubām, ielenkts viss kvartāls. Aģenti nepametīs savus posteņus, kamēr nebūs dabūjuši viņu rokā, stāvēs kaut augu nakti.