Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Neizlaizdams no acīm Roba galvu, kas bojai līdzīgi peldēja ļaužu jūrā, slepenpolicists metās pūlī. Tomēr uz priekšu netika. Neviens neko neteica, neviens nepacēla roku, bet allaž ceļu aizsprostoja plata krūts, nejūtīga pret sitieniem. Viņš izmēģinājās citā vietā, bet atsitās pret tādu pašu valni. Visapkārt bija izsmiekla pilnas sejas, un šīs dziesmas, kas drebināja gaisu, dunēja ausīs. Un Robis, tuvs, tomēr nesasniedzams, strādnieku mūra ielenkts, tikmēr nesteigdamies attālinājās … Vai tiešām būs jāpalaiž cerība uz naudu, paaugstinājumu? Aģents iebāza roku kabatā, lai izvilktu ieroci, un … vairs ne­dabūja to ārā. Arī otro nespēja pakustināt — strādnieku pleci un elkoņi tā saspieda, ka pat elpot kļuva grūti.

— Dziedi, kverkšķi! — kāds uzkliedza. — Vai tad pret dievu to kungu nemaz bijību nejūti?

— Palīgā! — viņš sauca pēdējiem spēkiem, jo tikt savai svilpei klāt nebija nekādu izredžu.

— Ķeceri! — priekšā soļojošais apgriezās, pārkrustī­jās un iesita viņam sejā. — Antikristi

No visām pusēm durstīja, grūda, dunkām dzina uz priekšu. Gājiens, kuram pievienojās arvien jauni demon­stranti, bija iznācis ielā. Aiz niknuma, sāpēm un elpas trūkuma aģentam viss sagriezās — strādnieku muguras un pakauši, namu sienas, laternu stabi. Pūlis nesa viņu uz priekšu, grūstīja un mīcīja un ar pēdējo, pašu spēcī­gāko triecienu iesvieda kādā pievārtē. Pierē viņš sajuta punu, kaut kas žņaudza kaklu. Misijas naudas vācele! Aklā niknumā špiks svieda to pakaļ garām soļojošajām rindām un izrāva svilpi. Svilpienu alarmēti, saskrēja gorodovoji un slepenpolicisti, kas nevarīgiem skatieniem bija pavadījuši demonstrāciju.

— Apturēt! — gārdza aģents.

Okolodočņiks noplātīja rokas:

— Mēs te esam bezspēcīgi. Ja vēl izsauktu kazakus, tad varbūt…

— Ātrāk, ātrāk! — elsa aģents. — Šis garais bum- bists jāapcietina!

Kāds metās nopakaļ. Okolodočņiks pārlaida nedrošu skatienu demonstrācijai, kas jau sastāvēja no daudziem simtiem:

— Kurš tad īsti?

— Tas tur! — kliedza aģents un pēkšņi aprāvās.

Robis bija pazudis.

Rīgā bija divas stacijas. Dvinskas vakzāle, no kurie­nes Orlas dzelzceļš un citas līnijas uzturēja satiksmi ar Krievijas pilsētām un apgabaliem, un Tukuma vakzāle Kārļa ielā, kur bez piepilsētas vilcieniem pienāca arī sa­stāvi no ārzemēm. Šeit patreiz valdīja neaprakstāma kņada, jo gandrīz vienlaicīgi pie perona bija pieripojuši divi vilcieni. Pirmais, ar gala mērķi Varšava, tagad uz­ņēma pasažierus, otrais atveda braucējus no Kurzemes pilsētiņām, miestiem un kūrvietām. Abas lokomotīves- smagi elsoja, piepildīdamas nojumi ar dūmu un tvaika mutuļiem. Vējš dzina tos cilvēkiem acīs un degunā,, spieda atvērtajās mutēs sievām, kas skaļiem saucieniem piedāvāja tirgū neizpārdotos baltos dzidros un grafen- šteinus:

— Ņemiet, kundzene! Sulīgi, gardi kā medus. Ņemiet par puscenu, lai tikai nebūtu jāved atpakaļ!

Tikpat enerģiski savus pakalpojumus izkliedza nesēji- ekspreši ar sarkanām cepurēm un «Rīgas arteļa» spēka vīri, kas valkāja zilas galvas segas. Tomēr visveiklākie bija stacijas kalpotāji baltos priekšautos. Kā skudras viņi rāpoja pa garajiem pakāpieniem, kas apjoza vācu konstrukcijas vagonus, spraucās visās durvīs, vilka sai­ņus pa atvērtajiem logiem un bez kautrēšanās grūstīja tos, kas paši stiepa savas paunas. Daudz cienīgāk uzve­dās viesnīcu sulaiņi. Soļodami gar sastāvu, viņi vācu un krievu mēlē centās sev pievērst iebraucēju uzmanību.

— Apmetieties viesnīcā «Trīs rozes»! Solīds nams pašā centrā ar pirmšķirīgu virtuvi!… «Kolumbia»! «Ko- lumbia»! Istabas cenā ietilpst arī brokastis!… «Frank­furte pie Mainas»! īpašnieks Juliuss Macigs par mērenu maksu sniedz vislielākās ērtības un ģimenes pansijas noskaņu!

Pazīstamo viesnīcu kalpotāji pat nevīžoja piepūlēt balsis. Novietojušies redzamākajās vietās, viņi turēja virs galvas izkārtnes ar apzeltītiem burtiem un nešaubījās, ka nosaukumi «Hotel de Rome», «Sankt Petersburg» un «Metropole» runās paši par sevi.

Un tiešām, gandrīz visi, kas izkāpa no guļamvago­niem, devās šai virzienā. Te bija muižnieku ģimenes, kas, pametušas savas muižas un pilis, meklēja patvērumu pilsētā. Tēvi augstos šņorzābakos, zaļos vamžos un mīk­stās platmalēs, ar divstobreni uz pleca mēģināja radīt iespaidu, ka atgriežas no kārtējām medībām. Toties viņu brangās madāmas nespēja noslēpt panisko baiļu iz­teiksmi. Satraukti izskatījās arī vecākie dēli, kas, ievē­rojot tradīciju, studēja Vācijas universitātēs, bet brīv­dienas mēdza pavadīt muižā, lai uzbarotos tēva maizē un paamizētos ar apkārtnes meičām. Vienīgi pašas jau­nākās atvases, kuras veda pie rokas franču vai angļu guvernantes, nelikās ne zinis par kādiem tur trauksmai­niem laikiem. Ievērojuši uz perona kustīgu maisu, no kura atskanēja žēli kviecieni, divi samta uzvalciņos tērpti palaidņi žigli pārgrieza auklu. Un tagad sivēns, negaidot atsvabināts no vandzības, īpašnieces vaimanu pavadīts, metās bēgt. Ticīgo svītas ielenkts, peronā pa­rādījās slavens Varšavas rabīns. Zālamana garā atrisi­nājis vairākus sasāpējušus rituāla jautājumus un ieka­sējis savai popularitātei atbilstošo prāvo honorāru, viņš tagad taisījās atceļā. Izvairīdamies sastapties ar pretējā dzimuma pārstāvju skatieniem, rabīns raudzījās gaisā un tikai pēdējā mirklī pamanīja, ka izbiedētais sivēns atradis patvērumu zem tumšā kaftāna, kas sniedzās līdz potītēm. Un te pēkšņi visa cienība bija vējā — tas taču nešķīsts kustonis, kuram ticība aizliedz pat pieskarties! Vicinādams saritināto, melno lietussargu, viņš metās uz priekšu un, pazaudējis melno zīda micīti, uzrausās tu­vākā tamburā, no kurienes apbēra visus neticīgos gojus ar tīri nebeidzamu lāstu krusu.

Tikai daži komivojažieri piegrieza šim starpgadīju­mam vērību. Lai kā steigdamies, viņi brīdi pakavējās, lai papildinātu ar jaunu stāstu savu anekdošu krājumu, bez kura vispār nespēja doties ceļā. Tiesa, pēdējos mē­nešos tā paretāk izdevās noslēgt veikalus, bet pat plūdi nevarētu viņus atturēt no klientūras apmeklēšanas. To­ties īsti ziedu laiki tagad bija apdrošināšanas sabiedrību aģentiem, sevišķi tiem, kas solīja atlīdzināt ugunsgrēkos pazaudētās vērtības.

Trokšņainajā, raibajā barā, kas viļņoja vakzālē, re­dzēja arī oficierus raitnieku pavadībā. Vieni, kas pēc atvadu rauta neizskatījās diez cik kareivīgi, devās uz attālākiem garnizoniem. Citi, uzvilkusi parādes mundie­rus un nospodrinātus zābakus, domās jau izbaudīja priekšā stāvošo atvaļinājumu un labprāt ļāva čigānietēm sev pazīlēt, vai sirds dāma viņiem bijusi uzticīga, vai sagaidāms dienesta pakāpes paaugstinājums.

Neko labu nākotne nesolīja trūcīgi apģērbtajiem Po­lijas un Lietuvas laukstrādniekiem, kas ar saviem nožē­lojamiem bundulīšiem aplenca pēdējo vagonu. Viņiem nebija nedz biļešu, nedz arī naudas, bet uz mājām jā­tiek … Mērojuši tālo ceļu cerībā nopelnīt kādu rubli pie ražas novākšanas, šie nelaimīgie tagad nezināja, ko uz­sākt. Baumas, ka ari Kurzemē un Vidzemē rūgst, gan bija aizklīdušas līdz viņu ciemiem, bet vai tāpēc labība

nav jānovāc? Analfabēti būdami, viņi nelasīja avīzi un šogad, tāpat kā katru sezonu, atbrauca šurp. Un te nācās pārliecināties, ka darba nav un nebūs.