Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Starp abiem sastāviem drūzmējās tik daudz dažādu ļaužu, ka Rēgusa aģentiem nenācās grūti palikt nepama­nītiem. Paslēpušies aiz avīžu kioska, iespiedušies stabu ēnā, civilā tērpušies slepenpolicisti pavirši lūkojās pasa­žieros. Šodien viņiem bija jāmeklē viena vienīga noteikta persona — Parabellums. Un pēkšņi tas parādījās, tik pēkšņi, ka nevarēja saprast, vai viņš izkāpis no vagona vai tikai grasās aizbraukt.

Ieraudzījusi savā priekšā plecīgo vīru, kas, neskato­ties uz melnajiem garīdznieka svārkiem, nemaz neatgā­dināja dieva tā kunga kalpu, paveca mūķene pārmeta krustu un žigli kāpās atpakaļ. Arī špiki kādu brīdi ne­spēja attapties no pārsteiguma. Bez tam viņam nebija maisa, kuram priekšniecība pavēlējusi pievērst sevišķu uzmanību. Bet viss pārējais saskanēja — gan melnais katliņš un smagnējā gaita, gan pelēkās acis zem sirma­jām uzacīm. Viņš!

Sazinājušies galvas mājieniem, špiki pārgāja uzbru­kumā. Viņi tuvojās no visām pusēm, taču tik piesardzīgi, ka pat daudzās bruņotās sadursmēs rūdītais Parabellums nepamanīja šo kustību. Viens stiepa laucinieka koka lādi, otrs slēpa seju aiz atšķirta «Baltijas Vēstneša», citi bija pārģērbušies par nesējiem un stacijas dežurantiem. Vis­slīpētākais slepenpolicists valkāja dzelzceļa žandarmē­rijas formas tērpu un ar to pilnīgi iekļāvās vakzāles pa­rastajā ainavā. Negaidot viņi metās virsū.

Parabellums pat nepaguva izvilkt ieroci. Sākumā viņš vispār nekā nesaprata, izjuta tikai milzīgu smagumu uz muguras, krūtīm, pleciem, bet iekšā tādu tukšumu, kas paralizēja katru pretestību. Iekritis… Un tad apziņā iedzēlās ass dūriens. Kaut kas auksts, metālisks bija pie­skāries labajai rokai. Dzelži! Nē, viņš neļaus vēlreiz sevi ieslēgt šajās nolādētajās važās! Tad jau labāk likt sevi nogalināt uz vietas. Viņš ar tādu spēku rāva roku atpa­kaļ, ka abi slepenie, kas to bija turējuši, atlidoja sānis. Gan uzklupa citi, bet tos kā zobena cirtiens nopļāva dzelžu vaļējais gals.

četri špiki kā dēles bija piezīdušies mugurai un kreisajai rokai. Pietrūka elpas, divi žņaudza kaklu, acu priekšā riņķoja sarkani un melni apļi. Kaujinieks nepa­devās. Vilkdams ienaidniekus sev līdzi, viņš aizstreipuļoja līdz kioskam un ar visu savu nastu atmuguriski uzvēlās sienai. Vaidi, kaut kas nobrīkšķēja, spiediens atslāba. Tai pašā brīdī Parabellums ierēcās kā ievainots lācis — slepenie bija izmežģījuši kreisās rokas locītavu.

Tagad cīņa turpinājās ar divkāršu niknumu. Parabel­lums vairs nemēģināja izvilkt ieroci — šajā burzmā tas neko lielu nelīdzētu. Tikai cēla labo dūri un kā kalēja āmuru trieca pret uzbrucēju galvām. Arī špiki neķērās pie pistolēm. Nošaut Parabellumu būtu tīrais nieks, bet vispirms jāizdibina, kur tas licis maisu.

Ass sitiens apdullināja Parabellumu — kāds bija uz­rāpies kioska jumtā un no turienes zvēlis pa galvu. Nā­košajā mirklī viņš gan atvēra asinīm pārplūdušās acis, bet par vēlu. Špiki jau bija nogāzuši viņu gar zemi. Vēl dzīvais kamols, kam pārbiedētie pasažieri pašķīra ceļu, vēlās pa peronu, taču Rēgusa aģentiem kopējiem spē­kiem izdevās aizvilkt Parabellumu līdz dzelzceļa žandar­mērijas telpām. Viņu iegrūda tumšajā arestantu kamerā un aizslēdza durvis. Tikai tad varēja atviegloti uzelpot.

Trīcošām rokām vecākais aģents nocēla telefona klausuli un pieprasīja Rēgusa numuru:

— Rīkojums izpildīts, jūsu augstdzimtība! No mūsu puses cietuši… / .

— Vai maiss atrasts? — pārtrauca slepenpolicijas priekšnieks, kuru nekas cits neinteresēja.

— Nebūt nav.

— Nolādēts! — izlamājās Rēguss. — Maiss katrā ziņā jāatrod. Pārmeklējiet visu vakzāli, aizturiet abus vilcie­nus, varbūt viņš kaut kur pametis! Tūlīt pats būšu klāt!

— Klausos! Rīkojums tiks izpildīts. Pieliksim visas pūles, — aģents padevīgi sasita papēžus, bet slepenpoli­cijas priekšnieks jau bija pakāris runājamo stobru.

… Pagāja desmit minūtes, piecpadsmit — Parabel­lums gulēja nekustīgi. Viņš domāja. Raudzīdamies ma­zajos, pelēkajos gaismas kvadrātos, kurus uz grīdas iezī­mēja aizrestotais logs, kaujinieks sev atkārtoja vienu un to pašu smago domu: esmu uzvarēts, drīz pa etapu no­kļūšu tai pašā ellē, kurp esmu zvērējis nekad vairs neat­griezties, atkal sāks žvadzēt nolādētā ķēde …

Tikai pamazām līdz prātam izurbās atziņa, ka špiki steigā viņu nav pat sasējuši. Parabellums pagriezās uz sāniem, mēģināja atbalstīties uz kreisā elkoņa. Tas tik spīvi iesmeldzās, ka aizrāvās elpa. Tad lēnām cēla labo roku uz augšu. Nekas. Pirksti gan drebēja, bet klausīja. Tajos bija vēl pietiekami daudz spēka, lai sataustītu pa­dusē paglabāto ieroci.

Nu viņš no jauna jutās vīrs. Veltīgi Rēguss cer tikt pie naudas maisa. Tas tik labi paslēpts, ka neviens neat­radīs. Neviens, izņemot pašu. Tāpēc katrā ziņā jāizlau­žas. Vienīgā iespēja nogaidīt, līdz atvērs durvis. Labi, ka špiki nekā nezin par revolveri. Lai domā, ka viņš nav apbruņots! Parabellums atbalstīja muguru pret sienu un uzvilkās sēdus. Citos apstākļos kaujinieks spētu pa­likt šādā stāvoklī veselu diennakti. Katorgas gadi piera­dinājuši ne tikai izlikties aizmigušam, bet pa īstam ieslīgt tādā kā aizmirstībā. Taču šodien Parabcllumā trīsēja katrs nervs, katrs nervs satracināti kliedza: «Izlauzties! Izlauzties!» Un tieši tas pazudināja.

Tikko durvis pavērās, Parabellums izšāva, izšāva pirms laika. Špiki izrādījās manīgāki, nekā gaidīts, — durvis tūdaļ aizcirtās. Nolādēts, pārsteigt neizdevās. Nu vairs nav ko zaudēt.

Parabellums pacēla revolveri un nospieda sprūdu. Atkal šāviens baismi atbalsojās tukšajā kamerā. Neska­toties uz pustumsu, viņš ne mirkli nešaubījās, ka ķēris atslēgu. Atliecis ķermeni atpakaļ, ar kāju pagrūda dur­vis. Tās tomēr nepakustējās — droši vien aizkrampētas vairākām bultām. Mierīgi un sistemātiski, kā jau kalē­jam klājas, Parabellums izpētīja stenderi. Atkal nodim­dēja šāviens. Dēļi skaldījās, šķembas lidoja uz visām pu­sēm. Šoreiz durvis zem zābaka spēriena krietni salīgojās, bet arvien vēl turējās pretī. Nu ko, vajadzēs izšaut pa trešam lāgam.

Gaitenī sacēlās traka kņada. Svilpieni. Aprauti sau­cieni. Skrejošu soļu dipoņa. Dzirdēja sabīdām barikādes. Attapušies arī špiki atklāja uguni. Lode saskrambāja vaigu. Piespiedies kameras sienai, Parabellums atkal pie­lādēja ieroci. Tad sadzirdēja Rēgusa balsi:

— Nobijušies, ko! Nevarat ar vienu razbainieku tikt galā! Uz priekšu! Saņemt viņu ciet!

Bet tas nebija nemaz tik viegli. Rēguss gan paguva paslēpties aiz tērauda plates, bet blakus nāves agonijā elsa viens no viņa komisāriem. Ievainoti tika divi poli­cisti, atsitusies pret bruņām, rikošeta lode iestrēga sle­penpolicijas uzrauga Pāvusa elkoņa locītavā. Laikam tā bija skārusi artēriju, jo asinis šļāca kā no geizera un aptraipīja Rēgusa balto kreklu. Ieraudzījis sarkanos traipus, slepenpolicijas priekšnieks ar lāstu metās ārā.

Paklausīdami pavēlei, dzelzceļa žandarmi sīki pār­meklēja abus vilcienus. Tā kā Rēguss ar gudru ziņu ne­izpauda Parabelluma nesamā saturu, viņi alņēma pasa­žieriem visu, kas kaut aptuveni atgādināja maisu, neap­stājās pat pasta saiņu priekšā. Un tagad īpaši atvēlētā vakzāles telpā glabājās laucinieku paunas un jūrnieku buru drānas kules, tirdzniecības uzņēmumu sūtījumi un visdažādākie maisi — ar gurķiem un kartupeļiem, ābo­liem un oglēm, papīra, audekla un ādas, pīti un šūti. Apkārt drūzmējās īpašnieki un izvirda savu sašutumu.