Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Klauvējieni atkārtojās — mazliet skaļāk un nepa­cietīgāk.

Robis atskatījās. Atamans un Bračka nebija izkustē­jušies no vietas, taču abi turēja rokās mauzerus un viņu stāja liecināja, ka nekas labs nav sagaidāms. Pietika pa­mirkšķināt, un viņi atklās uguni: caur slēgtām durvīm trieks lodes nelūgtajā ciemiņā. Bet Robis nolēma nepār­steigties — ja tā ir policija, šaut vienmēr pagūs.

Atkal klauvējieni, tomēr šoreiz jau juta, ka nācējs vairs īsti netic panākumiem. Tiešām, nākošajā mirklī kāpņu telpā attālinājās soļi. Devis Bračkam un Atama- nam zīmi ciest klusu, Robis piezagās pie loga un, nostā­jies aiz portjeras, caur spraugu palūkojās ārā. Svešinieks jau bija nokāpis lejā un patlaban iznāca pagalmā. Plat- malaina salmu cepure; neraugoties uz silto laiku, īss, melns mētelis; apaļa mugura, gandrīz vai tāds kā kupris; labajā rokā neliels sakvojažs. Tā kā redzēts stāvs, bet atcerēties Robis nespēja. Lūk, svešais nolika ceļa somu zemē, pagrieza galvu, lai pavērtos logā. Brilles, rūsgana bārdiņa — Fausts, nu protams, Fausts! Nevienam nebija ienācis prātā aizrakstīt viņam uz Beļģiju par jauno signālu.

Robi pārņēma silts prieks, tāds atvieglojums, ka šajā grūtajā stundā varēs apspriesties ar uzticamu un gudru biedru. Viņš aizmirsa pat savu ierasto konspirāciju — atrāva logu un ar roku aicināja Faustu atpakaļ. Tas izrādījās uzmanīgāks. Tik skaļi, ka vārdi atbalsojās visā kāpņu telpā, viņš uz sliekšņa teica:

— Jums ir apskaužams miegs, Krieviņa kundze. Pēc pēdējiem medicīnas atzinumiem, tā ir visdrošākā ķīla veselībai, beletristikā to dēvē par tīras sirdsapziņas pa­zīmi … — Fausts ātri aizcirta durvis un uzšņāca Brač- kam, kas izstiepa roku pēc sakvojaža: — Pirkstus nost! Viņš laikam domā, ka tur iekšā krekli un apakšbikses! Mana bagāža nemīl satricinājumus!

Bračka bijīgi atkāpās. Pēc visiem nostāstiem, kurus viņš bija dzirdējis par Faustu, čemodānam jāsatur sprāgstvielas.

•— Elles mašīna, saprotu… Brālīši, nu tikai sāksies īsta dzīve!

Vispirms Fausts stingri apvaicājās:

— Kā tevi sauc?

— Bračka.

Fausts saviebās:

— Kur jums visiem tik nekulturālas palamas!… Nu, vai man žēl… Bračka, vai es esmu traks, ka staigāšu apkārt ar elles mašīnu čemodānā? Tā man ir galvā. Bet šeit, — viņš atvēra sakvojažu, kur juku jukām gulēja pudelītes ar dažādiem pulveriem, retortes, aptiekam svari un piezīmju burtnīcas, — bāze šai virsbūvei, prasti sakot, viss, kas nepieciešams manas jaunās bumbas pa­gatavošanai. Jūs pat nespējat iedomāties, kas tā par konfektīti…

— Vai tu jau zini, ka Grietiņa… — iesāka Robis, bet Fausts viņu tūdaļ pārtrauca:

— Kas tās par manierēm neļaut cilvēkam izteikties! Man taču nupat bija uz mēles kaut kas ļoti svarīgs, — viņš mokoši pūlējās atcerēties, beidzot atmeta ar roku: — Izkrita no prāta. Nu, gan jau… Par ko mēs runā­jām? Ahā … vārdu sakot, izmēģināju šo bumbiņu Lježas apkārtnē. Tāds efekts, ka es pats izlidoju no Beļģijas. Bet tu nebēdā, Robi, par ieročiem es parūpējos. Viens krievu biedrs uzņēmās novest mūsu lietas līdz galam. Pats galvenais, ka šo bumbiņu var iztaisīt no konservu bundžas, — un Fausts ņēmās aizrautīgi stāstīt par savu pēdējo izgudrojumu.

Pēc piecām minūtēm, kuru laikā neviens netika pie vārda, viņš pēkšņi iesita sev pa pieri:

— Vai tad es neteicu, ka atcerēšos! Klausies, Robi, kas pie jums te notiek par dīvainiem fenomeniem? Ne­pietiek ar to, ka Dīna mani nesagaida stacijā, jādzird vēl no kaimiņienes, ka mūsu dzīvoklī bijusi kratīšana!

— Grietiņa ir apcietināta!

— Cilvēks uztraucas par savu māsu, bet šie stāsta par kādu tur Grietiņu! — Fausts tikai atmeta ar roku.

Robis, kurš jau gandrīz gadu nebija redzējis Faustu un atradis no drauga dīvainības, neizpratnē pakratīja galvu, bet tas paguva pats apjēgt:

— Tad jūs viņu tomēr nosaucāt par Grietiņu! Es jau domāju, ka tas labi nebeigsies. Kur tas dzirdēts, ka bērnam uztic pieaugušo darīšanas! Ārprāts!

— Bez viņas uzbrukums bankai diez vai būtu izde­vies, — Robis nopietni teica un izstāstīja Faustam visu, kas pēdējā laikā bija norisinājies Rīgā.

— Tu saki, ka Dīna arī muzejā neko nav teikusi… Kas tur ko brīnīties? Mana audzināšana! — Fausts lepni izgāza izdilušās krūtis, tomēr tūlīt atkal saruka: — Tas viss jau būtu labi. Bet ko mēs tālāk uzsāksim?

Atamanam šķita, ka nu beidzot pienācis brīdis skaļi pateikt to, par ko nebija pārstājis domāt nevienu mirkli kopš Dīnas apcietināšanas. Zinādams, ka Robis nepie­kritīs tik pārdrošam pasākumam, baidīdamies no pār­metumiem, ka Dīnas dēļ gatavs vieglprātīgi likt uz spēles daudzu biedru dzīvības, Atamans līdz šim neuzdrošinājās nākt klajā ar šo priekšlikumu. Tagad stāvoklis mainī­jies— atbraucis brālis, par kura atbalstu viņš nešaubījās.

— Darīt var daudz ko! Var kā bābas pat salikt rokas klēpī un birdināt asaras. Bet, velns ar ārā, mēs taču neesam bābas! Mums ir tikai viens ceļš — uzbrukt cie­tumam un atbrīvot!

— Vienu cilvēku? — skeptiski jautāja Fausts.

— Kāpēc tikai vienu? Arī Parabellumu, arī Zibeni un Lipu Tulianu!

— Tā, zin, gan ir feina ideja! — kā jau bija pare­dzams, Bračka ar degsmi nostājās Atamana pusē. — Kopš bankas šances mēs jau tā pārāk ilgi nīkstam, saproties, šaujamais vēl ierūsēs.

— Un kā jūs to iedomājāties? — lietišķi apvaicājās Robis.

— Nezinu, — vaļsirdīgi atzinās Atamans. — Varbūt man pārģērbties par cietuma inspektoru no Pēterbur­gas … Galvenais, pieņemt lēmumu. Vai tad mēs kopā neizgudrosim?

— Nu vo! Tu, zin, no iekšpuses attaisīsi vārtus, mēs, raz, iekšā, nolaižam, saproties, no kājām gaiļus, paķeram mūsējos un sakām mersi!

•— Kāpēc tikai mūsējos? — iebilda Robis. — Ja jau, tad jāatbrīvo visi politiskie.

Atamans nebija cerējis, ka Robis tik ātri piekritīs. Toties pilnīgi negaidīti pretspars nāca no citas puses. Plucinādams bārdiņu, Fausts asi atcirta:

— Un Robi es līdz šim uzskatīju par prātīgu cil­vēku!… Ai, ai, ai! Vai jūs domājat, es nezinu, ka esmu Dīnas brālis?! Bet kā zinātniski skolots marksists esmu spiests kategoriski protestēt pret šo utopisko plānu, zem kura pie labākās gribas nesaskatu nekādu reālu bazi. Es nešaubos, ka uzbrukums cietumam varētu izvērsties par pasākumu, kur praksē izdotos pārbaudīt manas jau­nās bumbas iedarbību. Es nenoliedzu arī, ka ieslodzīto atbrīvošana bieži vien ir izvērtusies vēsturiski nozīmīgā notikumā ar tālu ejošām sekām. Vai man jums jāpa­stāsta, ka Bastīlijas šturmēšana bija kvalitatīvais lēciens uz Lielo franču revolūciju? Bet tur taču bija cita kvan­titāte, populāri runājot, tajā piedalījās simtiem cilvēku.

— Atradis ko salīdzināt! — Bračka ne pa jokam apvainojās. — Ja tu nezini, kas mēs par šāvējiem, tad, vai zini, labāk nerunā! Tavi francūži, saproties, prata kauties tikai ar zobeniem.

— Es jau saprotu tavus iebildumus, Faust, bet atce­ries uzbrukumu muzejam. Toreiz mēs arī bijām tikai daži vīri, tomēr tikām galā ar visu Rēgusa bandu tā, ka prieks redzēt, — atgādināja Atamans. — Robis man pie­balsos, viņš bija klāt.

— I nedomāju to darīt, — sacīja Robis. — Tad bija pavisam citi apstākļi. Nedrīkst aizmirst, ka cietums pēc būtības ir cietoksnis ar skaitliski stipru, labi apbruņotu un organizētu apsardzi.

Taču strīds ar to nebeidzās. Tieši otrādi, tas tikai iedegās. Atamans un Bračka stūrgalvīgi nevēlējās pie­kāpties. Fausts, pūlēdamies viņus pārliecināt, izvirzīja argumentus, citu par citu zinātniskākus, un tā iekarsa, ka uz mirkli pat aizmirsa savas bažas par māsas likteni. Robis šad tad izmeta pa nopietnam vārdam, bet lielāko­ties klusēja. Beidzot viņš paziņoja: