Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

— Tad jāpalīdz vien būs, — večuks viltīgi piemiedza aci, tad pārmetoši piebilda: — Nokavējāt, biedri. Ejiet vien pa trepēm augšā un pa kreisi.

Sarga norādījums šoreiz izrādījās pilnīgi lieks, jo, kāpjot pa krēslainajām kāpnēm, kuru sapuvušās margas vietumis bija aizstātas ar resnu, pītu tauvu, jau varēja sadzirdēt uzbudinātus saucienus.

— Ir gan konspirācija! — Robis nosodoši nomurmi­nāja, bet tad sarāvās, pazinis Atamana balsi.

— Velns parāvis! Kas tad galu galā svarīgāks — dzīvi cilvēki, mūsu cīņas biedri, vai kaut kādi apsvē­rumi?! Kā es varu rīt iziet kaujā, ja zinu, ka citi manis dēļ i pirkstu nepakustinās? . <.

— Tā ir demagoģija, Ataman, — mazliet klusāka, bet tikpat satraukta balss cirta pretī. — Mums nav tie­sību četru biedru dēļ likt uz spēli daudzu citu dzīvības. Dotajos apstākļos uzbrukums cietumam būtu taktiski neattaisnots …

— Frāzes, tikai frāzes! Bet kur paliek darbi? Un vēl saucas revolucionāri! Gļēvuļi jūs esat, vairāk nekas! Nožēloju, ka esmu ar jums sapinies!

— Neviens tevi netur.

— Labi, ka paši to pateicāt!

Durvis atsprāga, izverdot sīvu dūmu mutuli, kas ietina Atamanu. Likās, viņš burtiski kūpēja no dusmām. Robis satvēra viņu:

— Ataman, apdomā, ko tu dari!

— Nav ko domāt! Ar šiem izlīdzējiem mums nav pa ceļam! Ejam, Robi, mēs ar tevi, paldies dievam, esam vīri! Gan jau paši izrausim viņus no cietuma.

— Komitejas biedriem taču taisnība, — Robis samie­rinoši teica.

Atamans neatbildēja. Tikai uzlūkoja, it kā redzētu Robi pirmo un pēdējo reizi, tad ar niknu kustību norāva drauga roku no sava pleca un smagiem soļiem kāpa lejā.

Robis apzinājās, ka taisnība ir viņa pusē, un tomēr Atamans — sakostiem zobiem, nobālušu seju, kurā jo asi liesmoja nesenajā kritienā gūtās rētas, — labu bridi stāvēja acu priekšā. Ieejot istabā, Robis tikko neieskrēja ar galvu slīpajos griestos. Izslieties pilnā augumā varēja vienīgi telpas vidū, bet to aizņēma ovāls galds, ap kuru sēdēja apspriedes dalībnieki. Viens no tiem pašlaik bija uzrausies kājās un ar dūri uzsita uz galda:

— Tas ir avantūrisms! Tādiem dēkaiņiem nav vietas partijas rindās!

— Mierīgi, mierīgi, — apsauca Mauriņš. — Ja arī mēs ļausim sevi ietekmēt personīgam aizvainojumam, nekur netiksim. Izsvērsim vēlreiz visus par un pret.. . Nu, saki tu, biedri Maksim, — cik apbruņotu cilvēku varētu dot krievu vairumnieki?

— Maz. Un konkrēti šai gadījumā nedošu nevienu — uzbrukums cietumam vairs nav sīka sadursme, kādas atsevišķas grupas izcīna katru dienu. Tā būtu īsta kauja, kas pa spēkam tikai lielai, saliedētai vienībai.

— Tātad pagaidām atteiksimies, — Mauriņš secināja. — Mēs zinām, ka katram riskam jābūt attaisnotam. Šoreiz sakāve nozīmētu nevis atsevišķu neveiksmi, bet daudz vairāk. Desmitiem tūkstošu svārstīgo zaudētu ticību revolūcijas spēkiem. Es, protams, negribu teikt, ka šis lēmums pieņemts uz visiem laikiem. Ja grozīsies apstākļi, var grozīties arī mūsu nostādne. Patlaban pats svarīgā­kais — atgūt nokavēto, vairot kaujinieku rindas, padarīt tos par īstu revolūcijas armiju … Un tagad par Atamanu.

— Es jau teicu — tādiem nav vietas mūsu vidū, — sacīja pirmītējais runātājs šoreiz jau rāmākā balsī.

— Baidos, ka mēs viņu tik un tā vairs neredzēsim,— piezīmēja Robis klusi, kā runājot ar sevi.

— Un tad?

— Būsim pazaudējuši lielisku cilvēku, — Robis tur­pināja. — Atzīstu, viņš šodien bija pārāk ass, bet tam var atrast attaisnojumu. Ja cietumā ieslodzīts mīļotais cilvēks . . .

— Nevaru piekrist. Es arī nupat kā no turienes. Ja viņiem vēl draudētu nāves sods … — tālākos vārdus noslāpēja mokoša klepus lēkme. Runātājs, kuram ilgstošs ieslodzījums bija galīgi sagandējis plaušas, velti centās atgūt elpu. Dzeltenīgo pieri pārklāja sviedru lāses.

— Vai tad tiešām nevar izbeigt smēķēšanu?! — Mak­sims iesaucās un ar īkšķi izspieda pelnu traukā tikko aizkūpināto papirosu. — Tu runā muļķības, Robi! Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personīgās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans ne­būs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma nekā labuma!

2

Ganību dambis bija ļaužu pilns. Gandrīz nebeidzamā straumē no darba nāca vīri. Tikai tagad šaurajās šķērs­ielās, kuras veidoja sadugušas koka mājeles, sākās īsta rosme. Retais devās tieši uz mājām, vairākums sastājās pulciņos un pārsprieda dienas notikumus. Taupīdamas dārgo petroleju, sievas ar saviem šuvekļiem pārvietojās uz āru, kur vēl pietika gaismas. Dažas steidzās novākt izžauto veļu, citas, notupušās uz lieveņa, mizoja kar­tupeļus.

Bet Atamans nevienu neredzēja. Ap viņu bija liels tukšums. Atšķelts no biedriem, viens — kas var būt vēl ļaunāks? Vārdu pa vārdam viņš izmisīgi atsauca atmiņā visu, ko pats bija teicis, visu, kas viņam bija teikts. Nē, viņš sev nevarēja neko pārmest! Saudzīgākus vārdus šie ļautiņi, kas to vien zināja kā spriedelēt, nebija pelnījuši. Sāpēja viens — ka ar tiem sadziedājies Robis. Nez kāpēc prātā atausa bērnības ainas, diena, kad viņš bija ierau­dzījis tēvu īstā gaismā. Līdz šim Atamans to bija uzska­tījis par smagāko dienu savā mūžā, bet nupat notikušais šķita vēl divkārt grūtāks. Pazaudēt draugu! Draugu? Jāsmejas! īsts draugs nerīkotos tā kā Robis, īstam drau­gam būtu tikai vienas rūpes — kā atbrīvot Dīnu. Bet vai Robis to maz grib?

Atamana smagie soļi kļuva arvien ātrāki, pamazām pārvērtās skrējienā. Viņš skrēja uz priekšu, grūstīdams garāmgājējus, klupdams pār akmeņiem, skrēja uz priekšu kā cilvēks, kuru trenc akls niknums. Bet pašam Atama- nam izlikās, ka viņš tagad pēkšņi kļuvis redzīgs. Nu viņš beidzot sapratis to, ko pirms tam tikai nojauta. Tas ir vienīgais izskaidrojums Roba rīcībai! Viņš mīl Dīnu un, reiz nav tikusi pašam, nenovēl arī citam. Tāpēc tīšām izraudzīja Dīnu visbīstamākajam uzdevumam bankas ekspropriācijā. Un tagad, kad beidzot panācis savu, pro­tams, nepakustinās ne pirkstu, lai viņu atbrīvotu!

Tukšums pamazām sāka izgaist. Atamans nekā ne­bija zaudējis, izņemot viltus biedrus. Un pasaulē taču nedzīvo tikai Robis vien. Iztiks bez viņa, iztiks bez Fede­ratīvās komitejas. Velns ar viņiem! Ir vēl īsti biedri, ir Bračka, Brašais, desmitiem citu, kas nepametīs draugus nelaimē!

Pie Kuzņecova fabrikas patrulēja gorodovoji, caur vārtu spraugu redzēja strādnieku baru ielencam kādu kungu, pēc lepnā apģērba spriežot, direktoru. Atamans iegriezās šaurā šķērsielā, pa kuru tikko nomanāma vēja pūsma dzenāja kvēpus. Te žogā jābūt caurumam, bet Atamanam trūka pacietības to sameklēt. Atkāpās dažus soļus lēcienam un jau atradās viņā pusē. Līdz ceham, kur strādāja Bračka, nācās laipot gar atkritumu bedrēm un lūžņu kaudzēm.

Atamans sastapa Bračku tieši tajā brīdī, kad tas kopā ar biedriem devās uz vārtu pusi. Ieraudzījis draugu, Bračka skriešus steidzās pretī:

— Nu, vai zin, brālīt, tev gan ir labs deguns! Kā tu zināji, ka nupat kā pieteicām streiku? Saki, — kas par lietu? Kad vazosim vaļā!

— Jāatbrīvo no cietuma Grietiņa un pārējie. Esi ar mieru?

— Atradis, kam jautāt, saproties … Sen jau vaja­dzēja!

Spējā prieka uzplūdumā Atamans satvēra Bračkas roku:

— Bračkiņ, tu tomēr esi īsts vīrs.

Bračka vispār bija atsaucīgs pret uzslavu, un dzirdēt tādu no Atamana divkārt patīkami.