Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

— Uz mani var paļauties, — viņš teica, tad apvai­cājās:

— Un kā ar kaujas plānu, vai Robis jau izstrādājis?

— Robis ir bāba, pie velna viņu!

— Nu, vai zin… Te kaut kas neštimmē.

— Es šodien viens pats izplēsos ar visu Federatīvo komiteju, bet šis man vēl uzklupa.

— Tad jau, saproties, sanāk, ka visi ir pret. Tikai mēs ar tevi par, — Bračka nostiepa.

— Un kas par to? — Atamans izaicinoši jautāja. — Iztiksim bez viņiem! Ja esi gājējs, labi, ja nē — saki skaidri un gaiši, — un viņš pagriezās uz iešanu.

Bračka apjukumā sekoja viņam, tomēr netālu no vārtiem apstājās:

— Klau, Ataman, man tā lieta nepatīk. Robis, zin, mums galu galā ir galvenais. Kā nu tā pēkšņi bez viņa? Gan viņš zina, ko dara. Lai dod komandu, tad es pir­mais! Zin, Ataman, tu nedusmojies, bet… — Bračka panāca Atamanu un lūdzoši satvēra aiz elkoņa.

— Nost no ceļa, citādi gāzīšu!

Bračka izbrīnā atlēca atpakaļ.

Atamans viens pats devās tālāk. Viņš bija sapratis, ka tādu pašu atbildi dzirdēs arī no pārējiem, un tomēr nespēja griezties atpakaļ. Viņu nevadīja vairs pārliecība par savu taisnību, tikai spīts. Par spīti Federatīvajai ko­mitejai, par spīti Robim, par spīti Bračkam, par spīti visiem, — viņš atbrīvos Dīnu, kaut to vajadzētu darīt gluži vienam!

3

«Sveiki, biedrenīt! Redzēju, ka tevi veda pa pagalmu, un pēc tam vairs nebija grūti uzzināt, kādā kamerā atrodies. Priekš tam jau mums arī cietumā pastāv orga­nizācija. Citādi mums te būtu tāda suņa dzīve, ka ātri vien paceltu ķepas gaisā. Biedrenei, kura tev pirtī iedeva šo šrifti, vari pilnīgi uzticēties. Viņa ir jūsu korpusa pastniece un piegādās man tavu atbildi. Parabellums sēž tagad kopā ar Lipu Tulianu, tu varētu aizrakstīt. Kad izlasīsi, iznīcini. To es tev saku tāpēc, ka tu pirmo reizi cietumā. Runā, ka tikai tie pirmie desmit gadi tie grūtākie. Bet tik ilgi mums ar tevi nebūs nosēdēt. Gan biedri mūs atbrīvos ātrāk. Tikai nevajag izsamist — un galvu augšā. Cīņai sveiks! Zibens.»

Izlasījusi vēstuli, Dīna paklausīgi saplēsa to, bet, kur likt, tā arī nezināja. Pēc ilgas domāšanas nolēma ziedot savu pēdējo maizes gabaliņu un iemīcīja tajā papīrīšus, lai vēlāk izmestu. No Zibeņa zīmītes kļuva kaut kā gai­šāk un vieglāk. Un vispār ieslodzījums nav nemaz tik šausmīgs, kā kādreiz likās. Viņa atcerējās, ar kādiem drebuļiem bija raudzījušies Lježas cietuma restotajos logos. Toreiz šķita, ka tur nokļūt nozīmē būt dzīvi apraktam. Nu izrādījās, ka aina nemaz nav tik drūma un bezcerīga. Arī te pastāv kolektīvs. Pirtī un pastaigas laikā viņa satiekas ar biedrenēm, slepenais pasts dod iespēju sazināties ar citām kamerām, ar vaļu.

Tiesa, viņa dzīvo cietumā, tomēr dzīvo. Tiesa, viņa atrodas nebrīvē, bet arī šeit ir un paliek cīnītāja. Pavi­sam nesen Dīna uzskatīja uzbrukumu bankai par savām īstajām kristībām, kas deva tiesību nostāties kā līdzīgai blakus tādiem neikdienišķiem cilvēkiem kā Robis un Atamans. Toreiz viņa nenojauta, ka smagākais, ka īstā pārbaude — apcietināšana, pratināšana, nebrīve — vēl priekšā. Tagad ari tā godam izturēta. Vēl pirms dažām dienām Dīna, iespējams, būtu ar to lepojusies, šodien uzskata par dabisku, ka slepenpolicijā nekā nav pateikusi. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēks aug līdzi grū­tumiem.

Protams, nav jau viegli — trūkst brīvības, drūzmaino ielu, zaļo dārzu, pa kuriem pastaigājas pārīši, šujmašīnas darbīgā trokšņa, bet visvairāk — Atamana, trūkst tā, ka brīžiem viņa ar zobiem iekožas spilvenā.

4

. . . Parabellums gulēja uz kojas un stīvi raudzījās restotajā debesī. Ne uz mirkli neaizvēra acis, tomēr ne­pamanīja, ka tā kļuva Violeta, arvien tumšāka, kamēr melnajos četrstūros jau iemirdzējās zvaigznes. Gāja stundas, zvaigznes pamazām pārvietojās no kvadrāta uz kvadrātu, augstāk kāpa austošā rīta pelēkā švīka — Parabellums nepakustējās. Kad atnesa brokastis, Para­bellums pat nepagrieza galvu. Tikai ap pusdienas laiku negaidot ierunājās:

— Klausies!

Lips Tulians neticēja savām ausīm. Jau gandrīz dien­nakti Parabellums nebija nekā teicis, nedz atbildējis uz jautājumiem, varēja rasties iespaids, ka viņš vispār zau­dējis valodu. Lips Tulians pienāca tuvāk un apsēdās uz kojas malas.

— Jābēg! Tev arī! — pēc ilgas klusēšanas Parabel­luma balss skanēja vēl dobjāk, tāpēc Lips Tulians pir­majā brīdī īsti nesaprata šo vārdu jēgu.

Bet Parabellums nemaz nesagaidīja atbildi. Šis lē­mums bija piedzimis tādās mokās, ka šķita negrozāms. Tikpat negrozāms kā izdarītā kļūda.

Kā jau Robis bija paredzējis, manevrs ar papīriem piebāzto maisu, aizvilinādams Rēgusu pa nepareizām pē­dām, ļāva Parabellumam netraucēti iznest naudu no bankas un nokļūt Marienbādē. Līdz šim brīdim viss gāja gludi. Kad Parabellums, galīgi nosvīdis savos melnajos vadmalas svārkos, izlīda no meža un ieraudzīja savā priekšā pludmali, viņš atlaidās, lai atvilktu elpu un atgūtu cilvēcisku izskatu.

Parabellums gulēja starp diviem krūmiem. Netālu stiepās peldiestādes mugurfasāde. Vietām smiltis bija ne tikai aizsegušas pāļus, bet uzkāpušas pat līdz ka­bīņu rombveidīgajiem lodziņiem, pret kuriem berzās vējā locītie vītola zari. Pa kreisi viļņoja jūra. Bet ska­tienu tūdaļ saistīja kas cits — zaldātu zaļganie formas tērpi. Vesels vads. Slēgtā ierindā tie pa pludmali nāca tieši šurp, soļu rakstā līgojās durkļi. Pretī peldiestādei, paklausot oficiera komandai, zaldāti izvērtās vienrindas līnijā un skriešus devās pa liedagu uz augšu.

Tagad nebija laika domāt. Mesties bēgt vairs neva­rēja, jāpaslēpjas. Parabellums ielīda dziļāk krūmos un blīvajā smilšu valnī pamanīja šauru spraugu starp diviem pāļiem. Acīm redzot tā izveidojusies pavisam nesen, vēja virzienam mainoties. Nākošajā mirklī viņš jau atradās zem peldiestādes un ar drudžainu skubu aizbēra caurumu no iekšpuses. Kādam brīdim viņš nu bija drošībā. Taču šoreiz runa gāja nevis par pašu, bet par viņam uzticēto naudu. Uz astoņpadsmito kabīni ta­gad vairs nelikt. Būs vien jāatstāj kaut kur šeit. Pil­nīgi izslēgts, ka viņu kāds būtu ievērojis — krūmi bija pietiekami kupli, lai noslēptu katru kustību.

četrrāpus Parabellums devās uz priekšu. Atrast Roba norādīto vietu — tieši zem astoņpadsmitās kabī­nes, kurā viņš nekad netika bijis, — nedrīkstēja pat cerēt. Toties Parabellums uzgāja citu viegli iegaumē­jamu orientieri — pāli ar nolobītu mizu. Pārliecinājies, ka tuvumā cita tāda nav, viņš nometa melno katliņu un svārkus un ķērās pie darba. Ieracis naudu, Parabel­lums rūpīgi aizmēza pēdas un atlaidās blakām. Viņš bija caur un cauri slapjš, jo apziņa, ka apkārt ložņā zaldāti, negribot bija likusi paātrināt kustības. Tikai tagad Parabellums saprata, ka steigties nav bijis ne­kādas nepieciešamības — šā vai tā viņam jāpaliek slēp­tuvē. Ja nāktos atbildēt tikai par sevi, viņš vēl mēģi­nātu naktī izsisties. Bet patlaban vissvarīgākais sveikā nokļūt līdz Robim un paziņot, kur noglabāta nauda. Tātad riskēt būtu noziegums. Viņš te paliks dienu, di­vas, tik ilgi, kamēr zaldātiem neapniks.

Pabāzis zem galvas salocītos svārkus, uzlicis uz acīm katliņu, Parabellums centās aizmigt, bet kaut kas traucēja. Pagāja kāds laiciņš, iekams viņš aptvēra iemeslu. Līdz viņam nonāca dažādi trokšņi — basu kāju plikšķēšana, atslēgu skrapstoņa, glāžu šķindoņa bufetē. Nedzirdēja vienīgi zaldātu balsis, ieroču žvadzoņu, ofi­cieru pavēles. Savādi. Parabellums aizrāpās līdz aizbēr­tajai spraugai un izurba smiltīs šķirbu. Caur zaru tī­mekli viņš ieraudzīja piramīdā saslietas šautenes, gar kurām pastaigājās vientuļš sargs. Paplašinājis caurumu, saskatīja arī kaudzēs saliktās uniformas. Tas nu gan it nemaz neatgādināja cilvēka medības.