MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Mēs ienesām Saimnieku alā, pārsējām viņa brūci, kas nebija neko nopietna, un kopām kā prazdami. Sajā darbā mums palīdzēja Merlins, kaut gan mēs to nezinājām. Viņš bija pārģērbies par sievieti un izskatījās pēc krietnas, lā­dzīgas lauku večiņas. Zemnieces drānās, gludi noskuvies un nobrūninājis seju ar riekstu sulu, viņš parādījās dažas dienas pēc Saimnieka ievainošanas un piedāvājās gatavot mums ēdienu, jo visi viņas tuvinieki aizklīduši uz kaut kā­dām tālām apmetnēm, kur ienaidnieks pulcējot jaunu ka­raspēku, un viņa mirstot badā. Saimnieks veseļojās, jutās it žirgti un kavēja laiku, pabeigdams šo stāstu.

Mēs priecājāmies par večiņas ierašanos, jo mums trūka darba roku. Mēs bijām iekrituši lamatās —jā, lamatās, ko

sev izlikām paši. Ja mēs paliktu uz vietas, mūs nogalinātu mūsu miroņi, ja izietu no sava cietokšņa, nebūtu vairs neuzveicami. Nu savukārt bijām uzvarēti mēs — uzvarē­tāji. Saimnieks to saprata, mēs citi ari sapratām. Mums vajadzētu aizkļūt uz kādu no šim jaunajām kara apmet­nēm un panākt ar pretinieku vienošanos — jā, bet Saim­nieks vēl nevarēja staigāt un es tāpat, jo biju pirmais, kas saslima no kritušo tūkstošu indīgajiem izgarojumiem. Tad saslima nākošie un atkal nākošie. Jau rīt…

Rītdiena ir pienākusi. Un tas ir gals. Ap pusnakti es pamodos un redzēju, ka vecene velk gaisā pār Saimnieka galvu un seju kaut kādus noslēpumainus līkumus, un no­brīnījos, ko tas varētu nozīmēt. Visi, izņemot sargus pie dinamomotora, gulēja ciešā miegā, valdīja klusums. Vecā beidza ērmoties un uz pirkstgaliem zagās laukā. Es uz­saucu:

— Stāt! Ko tu tur darīji?

Viņa apstājās un ar ļaunu prieku balsī atbildēja:

— Jūs esat uzvarējuši, jūs esat uzvarēti. Un bojā ies tie citi un tiklab tu. Jums būs mirt šajā vietā visiem kā vienam — tikai viņam vienīgam nebūs mirt. Viņš guļ — un, raugi, tā viņam būs gulēt trīspadsmit gadu simtus. Esmu Merlins!

Tad viņam uznāca idiotiska smieklu lēkme, viņš zvāro- jās kā piedzēries un. pēkšņi sagrāba rokā vienu no mūsu vadiem. Viņa mute vēl tagad ir vaļā, izskatās, ka viņš ari nāvē smietos. Man liekas, šis pārakmeņotais smaids pa­liks viņa sejā, līdz kamēr viņa līķis sabirzis putekļos.

Saimnieks nekustas — viņš guļ akmens miegu. Ja viņš šodien nepamodīsies, mums būs skaidrs, kas tas par miegu, mēs ienesīsim viņu tālākajā no šīs alas atzaroju­miem, lai neviens viņu neatrod un neapgāna viņa atdusu. Kas attiecas uz mums parejiem, tad esam norunājuši, ka tas, kuram varbūt laimēsies izkļūt no šīs alas dzīvam, at­zīmēs šo apstākli, bet pēc tam noslēps manuskriptu bla­kus Saimniekam, mūsu dārgajam, krietnajam vadonim, jo manuskripts pieder vienīgi viņam, dzīvam vai mirušam.

Manuskripta beigas.

Ausa rīts, kad es aizšķlru manuskriptu. Lietus bija gan­drīz norimis, pasaule pelēka un skumja, pagurusi vētra nopūzdamās un aizšņukstēdamās nostājās. Es aizgaju līdz svešinieka istabai un paklausījos pie durvīm, kas bija atstātas mazliet pusvirus. Dzirdēdams viņa balsi, es pie­klauvēju. Atbildes nebija, bet balss vēl joprojām skanēja. Es ieskatījos istabā. Viņš gulēja uz muguras un runāja aizlauztā, bet možā balsī, žestikulēdams drudžainiem roku vēzieniem, kā murgos kritis slimnieks. Es klusi iegāju iekšā un noliecos pār viņu. Murmināšana un izsaucieni tur­pinājās. Es ierunājos — tikai dažus vārdus, lai pievērstu viņa uzmanību. Viņa stiklainās acis un pelnu pelēkā seja iemirdzējās priekā, pateicībā, laimīgā sveicienā.

— Ai, Sendij, beidzot tu esi klāt — kā es pēc tevis esmu noilgojies! Apsēdies man blakus, neatstāj mani, ne­kad, nekad vairs neatstāj mani, Sendij! Kur ir tava roka? Dod man to, dārgā, ļauj paturēt tavu roku — ak, cik labi, kāds miers, es atkal esmu laimīgs — mēs atkal esam lai­mīgi, vai ne, Sendij? Es tevi tik neskaidri redzu, tu esi kā migla, kā mākonis, bet tu esi blakus, man jau pietiek tāpat — galvenais, ka te ir tava roka, neņem to projām — tikai īsu brīdi, es neprasu, lai ilgi… Un tā bija maziņā? Hallo-Centrāle? Viņa neatbild. Vai viņa būtu aizmigusi? Atnes viņu šurp, kad viņa pamodīsies, es gribu noglāstīt viņas rokas, viņas sejiņu, viņas matus, pateikt viņai ar­dievas … Sendij!… Tu vēl esi tepat. Es laikam biju ne­maņā, man likās, ka tu esi aizgājusi… Vai es ilgi biju slims? Laikam gan, liekas, mēnešiem ilgi. Un kādi sapņi man rādījās! Cik dīvaini, drausmīgi sapņi, Sendij! Sapņi reizēm ir pavisam kā īstenība — murgi, protams, bet cik dzīvi! Man rādījās, ka Arturs ir miris, ka tu esi Gallijā un netiec mājās, man rādījās revolūcija, drudža ārprātā man rādījās, ka mēs ar Klarensu un piecdesmit kadetiem cīnījāmies ar visu Anglijas bruņniecību reizē. Bet tas vēl nebija pats ērmīgākais sapnis. Man rādījās, ka esmu at­nācis no tāliem, vēl nedzimušiem gadu simteņiem, un tas likās tikpat dzīvi kā viss pārējais. Man pat rādījās, ka no mūsu laikiem esmu pārcēlies tajā tālajā gadsimtā, pat dzīvojis tur, tad braucis uz Angliju, dīvainu Angliju, kurā es biju svešs un vientuļš, un starp mums pletās trīspadsmit gadsimtu plats bezdibenis! Starp mani un manu māju un draugiem! Starp mani un visiem, kas man dārgi, visiem, kuru dēļ būtu vērts dzīvot! Tas bija drausmīgi — drausmī- gāk, nekā tu spēj iedomāties, Sendij! Ai, paliec un sargi mani, Sendij, — esi pie manis katru brīdi, neļauj man at­kal zaudēt prātu; nāve nav nekas, lai nāk, tikai ne šos sapņus, šīs drausmīgās murgu mocības — es nespēšu to vēlreiz izturēt… Sendij?

Viņš gulēja, nesakarīgi murminādams vēl kādu laiku, tad apklusa, it kā lēni grimdams nāvē. Pēkšņi viņa pirksti sāka drudžaini tvarstīties pa segu, un šī zīme liecināja, ka beigas tuvu. Kaklam pirmsnāves spazmā aizžņaudzo­ties, viņš paslējās, it kā ieklausījās un izgrūda;

— Taure? … Tas ir karalis! Nolaižamo tiltu! Visi uz cietokšņa sienām! Nodzēsiet…

Viņš gatavojās savam pēdējam «efektam», bet tas palika nepabeigts.

Beigas

Priekšvārds………………………………………………………….. 5

Stāsts par pazudušo zemi . … *…….. 13 STĀSTS PAR PAZUDUŠO ZEMI Kamelota

I nodaļa. Kamelota………………………………………………… '3

II nodaļa. Karaļa Artura galms…………………………………… 15

III nodaļa. Apaļā Galda bruņinieki………………………………. 20

IV nodaļa. Sers Dinadans, Asprātis……………………………… 24

V nodaļa. Iedvesma………………………………………………. 27

VI nodaļa. Aptumsums…………………………………………… 32

VII nodaļa. Merlina tornis………………………………………. 37

VIII nodaļa. Saimnieks………………………………………….. 43

IX nodaļa. Turnīrs……………………………………………….. 48

X nodaļa. Civilizācijas sākumi………………………………….. 52

XI nodaļa. Jeņķis meklē piedzīvojumus…………………………. 56

XII nodaļa. Lēnā spīdzināšana…………………………………… 63

XIII nodaļa. Brīvzemnieki!………………………………………. 67

XIV nodaļa. Aizstāvies, lord!……………………………………. 74

XV nodaļa. Sendijas stāsts………………………………………. 78

XVI nodaļa. Feja Morgana……………………………………….. 85