MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Klarensu es atradu vienu un melanholijā nogrimušu viņa paša apartamentos, kurus vairs neapmirdzēja elek­triskās spuldzes, bet vecum vecais raga kvēpeklis; viņš sēdēja drūmā mijkrēslī, cieši savilcis logu aizkarus. Viņš pielēca kājās un dedzīgi metās man pretī, iesaukdamies:

— Ai, tava parādīšanās ir biljonu vērta, beidzot kāds dzīvs cilvēks!

Viņš pazina mani uzreiz, it kā es nemaz nebūtu maskē­jies. Viegli saprast, ka tas mani pat nobiedēja.

— Stāsti drīzāk, ko nozīmē šī briesmīgā nelaime! — es sacīju. — Kas īsti noticis?

— Ja pasaulē nebūtu Džinevras, tā nelaime mūs tik drīz nepiemeklētu, bet nu tā ir klāt. Ar laiku tam tāpat vaja­dzēja notikt tevis dēļ, taču sagadījās, ka uzreiz — un ka­ralienes dēļ.

— Un sera Lanselota?

— Tieši tā.

— Pastāsti sīkāk!

— Jādomā, tu pats zināsi, ka pa visiem šiem gadiem karalistē bija tikai viens vienīgs acu pāris, kas neraudzī- jās šķībi uz karalieni un seru Lanselotu …

— Jā, karaļa Artura acis.

— … un viena vienīga sirds pāri katrām aizdomām.

— Jā, karaļa sirds, kas nespēja gaidīt ļaunu no drauga puses.

— Un tā tas būtu varējis palikt, un karalis nodzīvotu laimīgā neziņā līdz mūža galam, ja nebūtu tava modernā jaunieveduma — biržas. Kad tu aizbrauci, dzelzceļi starp Londonu, Kenterberiju un Duvru bija gandrīz gatavi, bet dzelzceļa akcijas spekulēšanai biržā — pavisam gatavas. Vienreizēja iespēja, tas bija skaidrs visiem. Akcijas jau gāja melnā tirgū. Un ko 4 nu darīja sers Lanselots, ja ne …

— Zinu. Iepirka brangu žūksni par smiekla naudu, pēc tam vēl brangāku žūksni nodrošināja uz pieprasījuma, viņš patlaban taisījās pieprasīt, kad es braucu projām.

— Pieprasīja arī. Siem nebija ko likt galdā. Lanselots viņus saņēma aiz rīkles, ka ne papīkstēt. Un viņi vēl bija smīnējuši bārdā un priecājušies par savu gudrību, pār­dodami viņam par piecpadsmit un sešpadsmit akcijas, kas nebija ne desmit vērtas. Kad nu reiz viņi bija smējušies diezgan ar vienu vaiga pusi, pienāca kārta otrai. Un tad viņi varēja priecāties, ja varēja dabūt to pašu akciju at­pakaļ par divsimt astoņdesmit trīs.

— Žēlīgā debess!

— Lanselots norāva viņiem ādu pār acīm, ko viņi bija pilnam pelnījuši, un visa karaļvalsts gavilēja. Bet starp aptīrītajiem bija sers Agravēns un sers Mordreds, karaļa māsasdēli. Pirmais cēliens beidzies. Otrais cēliens, pirmā aina, darbības vieta Karlailas pils, kur galms ieradies uz dažām dienām medībās. Darbojošās personas — karaļa radubērni pilnā sastāvā. Mordreds un Agravēns ierosina vērst nevainīgā karaļa uzmanību uz Džinevras un Lanse­lota attiecībām. Sers Gavēns, sers Garets un sers Gaheriss bija pret to. Sākās strīdiņš, visi kliedza pilnā kaklā, un pašā ķildas karstumā ienāca karalis. Mordreds un Agra­vēns izgāza visu to netīro veļu viņam priekšā. Skaista bilde! Pēc karaļa rīkojuma Lanselotam izlika lamatas, un sers Lanselots iekāpa tur iekšā kā likts. Krūmos tupošie liecinieki, proti, Mordreds, Agravēns un divpadsmit ze­māka ranga bruņinieki, gan arī nonāca kutelīgā situā­cijā, jo Lanselots apkāva viņus visus, atskaitot Mordredu, taču attiecības starp karali un Lanselotu no tā, protams, neuzlabojās.

— Ak vai, es jau redzu, ka iznākums varēja būt tikai viens! Karš. Un karalistes bruņinieku sašķelšanās divās partijās — karaļa atbalstītājos un Lanselota atbalstītājos.

— Jā, taisni tas arī notika. Karalis piesprieda Džinev- rai nāvi uz sārta, lai viņas grēkus aprij uguns. Lanselots ar saviem bruņiniekiem izglāba viņu, cīniņā apkaudams daudzus tavus un manus draugus — krietnākos, kādi mums bijuši, proti, seru Beliasu Leorguljū, seru Segvaridu, seru Grifletu Dievabērnu, seru Brandilu, seru Aglovalu…

— Ai, tu rauj man sirdi no krūtīm!

— Pagaidi, neesmu vēl beidzis. Seru Toru, seru Go- teru, seru Gilimeru …

— Lieliskāko spēlētāju no manas rezerves komandas! Ai, to labo pussargu!

— Sera Reinolda trīs brāļus, seru Damusu, seru Priamu, seru Keju Svešinieku …

— Spožāko vārtsargu! Viņu, kurš noķēra bumbu ja ne citādi, tad ar zobiem. Pietiek, es nevaru klausīties!

— Seru Driantu, seru Lambegu, seru Hermindu, seru Pertilopu; un kā tu domā, ko vēl?

— Turpini vien.

— Seru Gaherisu un seru Garetu — abus!

•— Neticami! Viņu mīlestība uz Lanselotu bija nesatri­cināma.

— Tas jau ari notika nejauši. Viņi bija tikai skatītāji, viņi iznāca pavisam neapbruņoti, lai redzētu, kā sadedzi­nās karalieni. Bet sers Lanselots aklā niknumā cirta vi­siem, kas gadījās ce|ā, un nokāva abus, pat nepamanījis, ka tie ir viņa draugi. Paskaties, te ir uzņēmums, vienam no mūsu puišiem izdevās nofotografēt, — to tagad var dabūt katrā kioskā. Redzi, šie divi, vistuvāk karalienei, ir sers Lanselots ar atvēzētu zobenu un sers Garets, kas nu­pat izlaiž garu. Caur dūmu grīstēm var pat saredzēt nāves mokas karalienes sejā. Kolosālākais skats!

— Jā, patiešām. Paglabā labi, tam ir milzīga vēsturiska nozīme. Turpini.

— Kas tur ko turpināt, tālāk bija karš vistīrākā veidā. Lanselots atkāpās uz savu pilsētu, nocietinājās Līksmajā Pilī un sasauca lielu pulku bruņinieku. Karalis ar varenu karaspēku uzbruka, drausmīgā cīņa vilkās vairākas die­nas, līdz beidzot visa ieleja bija nobruģēta ar līķiem un dzelzs lūžņiem. Tad iejaucās Baznīca un panāca mieru starp Lanselotu, karali, karalieni un visiem citiem — vi­siem, izņemot seru Gavēņu. Viņš nepiedeva savu brāļu — Gareta un Gaherisa nāvi un palika nesamierināms. Viņš pieteica karu seram Lanselotam un draudēja ar jo drīzu uzbrukumu. Sers Lanselots ar saviem piekritējiem devās ar kuģiem uz Gijenu, Gavēns ar savu armiju sekoja viņam un pierunāja arī Arturu doties viņam līdzi. Arturs atstāja karalisti Mordreda rokās līdz tavai atbraukšanai…

— A, karaļa parastā gudrība!

— Jā. Sers Mordreds tūlīt ķērās pie darba, lai nodro­šinātu varu uz visiem laikiem. Sākt viņš taisījās ar Dži- nevras apprecēšanu, bet viņa aizbēga un nocietinājās Lon­donas Tauerā. Mordreds uzbruka. Kenterberijas bīskaps notrieca viņu gar zemi ar ekskomunikāciju. Karalis at­griezās. Mordreds cīnījās ar viņu pie Duvras, pie Kenter­berijas un pie Barhendaunas. Tad atsākās miera līgšana. Mordredam tika Kornvela un Kenta Artura dzīves laikā un visa karaliste pēc Artura nāves.

— Saki nu vienam cilvēkam! Ko lai dara, sapnis par republiku bija tikai sapnis un tāds ari paliks.

— Jā. Abas armijas stāvēja pie Solsberijas. Gavēns — Gavēņa galva ir Duvras pilī, jo tur viņš krita kaujā, — Gavēns vai vismaz viņa gars parādījās Arturam sapnī un brīdināja neielaisties sadursmē vienu mēnesi, lai atturē­šanās maksātu ko maksādama. Taču kauju izraisīja ne­jaušs gadījums. Arturs bija devis pavēli pūst kaujas sig­nālu un uzbrukt, tiklīdz miera sarunu gaitā kāds izvilktu zobenu, jo viņš neuzticējās Mordredam. Mordreds bija devis līdzīgu pavēli saviem ļaudīm. Un tad kādam bruņi­niekam papēdī iedzēla čūska; bruņinieks, pavēli aizmirsis, pāršķēla čūsku uz pusēm ar zobenu. Un jau nākošajā mi­nūtē abi karaspēki sacirtās, ka nobrākšķēja vien.'Slaktiņš gāja vaļā visu dienu. Tad karalis — ak jā, mūsu avīze pasāka kaut ko jaunu, kamēr tu biji projām.

— Ko īsti?

— Kara korespondences!

— Tas nudien ir labi.

— Jā, laikrakstu ķeršus izķēra, jo ekskomunikācija neko nenozīmēja, tā nekrita svarā, kamēr bija karš. Es turēju korespondentus abās armijās. Par šīs kaujas nobeigumu es tev labāk nolasīšu priekšā, ko raksta viens no maniem puišiem: