MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Tad karalis paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no visa viņa kara­pulka un krietnajiem bruņiniekiem tikai divi vien bruņinieki dzīvajos palikuši: sers Lukans un sers Bedivers — un tie paši vienās asiņainas brūcēs. Žēlīgais Jēzu, karalis tad sacīja, kāds liktenis gan piemeklējis manus dižciltīgos bruņiniekus? Posts man, kam bijis pieredzēt šo bēdu dienu! Jo raugi, sacīja Arturs, arī mans gals ir klāt. Dievs zina kā es vēlētos, lai te būtu tas nodevīgais Mordreds, kas visu ļaunumu nodarījis. Tiklīdz tā teicis, ieraudzīja karalis Arturs seru Mordredu, kas uz sava zobena salīcis pie augstas līķu kaudzes stāvēja. Pasniedz manu šķēpu, Arturs teica uz seru Lukanu, jo rau, kur nodevējs, kas visu ļaunumu darījis. Valdniek, laid viņu mierā, sers Lukans sacīja, viņš ir nelaimīgs, un, ja pats šo dienu bez nelaimes aizvadīsi, tu būsi viņam gana atriebis. Gaišo pavēlniek, atgādājies savu sapni un vār­dus, ko tev Gavēņa gars sacīja, ja reiz dievs savā žēlastībā tevi līdz šim brīdim pasargājis. Dieva vārdā tevi zvērinu, iesim projām. Ar dieva svētību tu esi uzvarējis, jo mēs esam dzīvajos palikuši trīs, bet seram Mordredam neviena nevaid. Un, jāšu tu tagad metīsi mieru un iesi, paies arī ļaunā likteņa diena. Man nerūp, dzīvoju es vai mirstu, sacīja karalis, tur viņš stāv viens klajā laukā un manās rokās atdots, labākas reizes man vairs nebūs. Lai dievs jūs svētī, sacīja sers Bedi­vers. Un karalis ņēma šķēpu abās rokās un skrēja uz seru Mordredu, saukdams: — Nodevēj, tava mirstamā stunda ir klāt! — Un, kad sers

AAordreds dzirdēja seru Arturu, viņš skrēja Arturam pretī ar atvēzētu zobiņu rokā. Un tad sers Arturs dūra seram Mordredam zem vairoga, ka šķēpa smaile par sprīža tiesu no miesas laukā iznāca. Un, kad sers Mordreds juta sevi uz nāvi ievainotu esam, viņš metās ar visu savu spēku uz karaļa Artura šķēpa resgali. Un, tā aizsniedzies, viņš abām rokām atvēza zobiņu un cirta Arturam, ka zobins bruņu cepuri un galvas kaulus pāršķēla, pēc kam nokrita pats gar zemi beigts. Un cēlais Arturs nogāzās bez samaņas pie zemes un palika guļam.

— Labs kara korespondences paraugs, Klarens, tu esi pirmklasīgs avīžnieks. Un kā tas karalim beidzās? Viņš atveseļojās?

— Nabaga dvēsele, ne. Viņš ir miris.

Es biju galīgi satriekts; nekad nebūtu ticējis, ka viņš var mirt no jebkāda ievainojuma.

— Un karaliene, Klarens?

— Mūķene Olensberijas klosterī.

— Kādas pārmaiņas! Un tik īsā laikā. Tas ir neaptve­rami. Nez kā būs tālāk?

— Es zinu, kas būs tālāk.

— Nu?

— Mums būs jāliek uz kārts savas dzīvības.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Tagad valda baznīca. Ekskomunikācija attiecas ne tikai uz Mordredu, bet arī uz tevi, tā netika atcelta, ka­mēr tu esi dzīvs. Klani pulcējas kopā. Baznīca sasaukusi visus bruņiniekus, kas vēl palikuši dzīvi, un, tiklīdz kļūs zināms, kur tu atrodies, mums būs ko pacīnīties.

— Blēņas! Ar mūsu modernajiem iznīcības ieročiem, ar mūsu apmācītajiem kara …

— Aiztaupi daiļrunību, mums nav ne sešdesmit uzti­camu cilvēku.

— Ko tu runā? Mūsu skolas, mūsu koledžas, mūsu mil­zīgās rūpnīcas, mūsu …

— Kad uz skatuves parādīsies minētie bruņinieki, visas šīs iestādes kļūs tukšas, vienīgi lai pārbēgtu pie mūsu ienaidniekiem. Domā, tava izglītība atņēmusi šiem ļauti­ņiem māņticību?

— Es patiešām tā domāju.

— Vari mierīgi nedomāt. Viņi centīgi kalpoja tev līdz ekskomunikācijai. Tagad viņi gan ārēji liekas droši, bet sirds dziļumos trīc. Esi gatavs, ka, tiklīdz parādīsies bru­ņinieku armija, maskas kritīs.

— Tā ir Jauna vēsts. Mēs esam pagalam. Viņi vērsīs mūsu zinātni pret mums.

— Neies cauri.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka saujiņa uzticamo tādu iespēju ir izslēgusi. Es tev pastāstīšu, ko esmu izdarījis un kā tas man ienāca prātā. Redzi, tu esi slīpēts, bet baznīca ir slīpētāka. Tā bija baznīca, kas ar viņas kalpībā esošo ārstu muti aizsū­tīja tevi jūras braucienā.

— Klarens!

— Tā ir patiesība. Es zinu. Katrs virsnieks uz tava kuģa bija baznīcas padevīgs kalps, katrs komandas matrozis arī.

— Nestāsti nu niekus!

— Ir tā, kā es saku. Es to neuzzināju uzreiz, bet maz pamazām izdibināju visu. Vai tu sūtīji mutisku vēsti ar kuģa komandieri, ka pēc viņa atgriešanās ar pārtikas krā­jumiem tu dosies projām no Kadiksas?

— No Kadiksas? Es Kadiksā nemaz neesmu bijis.

— Un uz nenoteiktu laiku aizbrauksi dienvidu jūrās savas ģimenes veselības labad? Tu liki man to pateikt?

— Protams, ka ne. Es taču būtu uzrakstījis vēstuli, vai ne?

— Dabiski. Tas mani uztrauca un modināja aizdomas. Kad komandieris atstāja ostu, es sūtīju viņam pakaļ izlū­košanas kuģīti. Kuģītis ar manu spiegu pazuda kā ūdenī. Es nolēmu vēl divas nedēļas gaidīt kādu vēsti no tevis. Tad taisījos sūtīt kuģi uz Kadiksu. Kā tev šķiet, kāpēc es to neizdarīju?

— Un proti?

— Mūsu flote bija pēkšņi un noslēpumainā kārtā pa­zudusi. Tikpat pēkšņi un noslēpumaini pārstāja darboties dzelzceļš, telefons un telegrāfs, kalpotāji aizbēga, stabus nozāģēja, baznīca aizliedza elektrisko gaismu. Vajadzēja kaut ko darīt un bez kavēšanās. Par tavu dzīvību es nebai­dījos, neviens, izņemot Merlinu, neuzdrīkstētos uzbrukt tik varenam burvim kā tev bez vismaz desmittūkstoš vīru lielas armijas. Man vajadzēja padomāt, kā sagatavoties tavai pārbraukšanai. Par sevi es arī biju drošs — tavu mīluli tāpat neviens neuzdrīkstētos aizskart. Un tad es izdarīju tā. No mūsu daudzajām rūpnīcām es atlasīju vi­sus cilvēkus — tas ir, zēnus —, par kuru uzticību, lai ko ar viņiem nedarītu, es varēju likt roku ugunī, slepeni sa­saucu kopā un nodevu instrukcijas. Viņi bija piecdes­mit divi, neviens zem četrpadsmit vai virs septiņpadsmit gadiem.

— Kāpēc tu izraudzījies zēnus?

— Tāpēc, ka pieaugušie dzimuši un auguši aizsprie­dumu un māņticības atmosfērā. Tā viņiem ir kaulos un asinīs. Mēs iedomājāmies, ka mūsu izglītība viņus no tā atbrīvojusi, viņi paši arī tam ticēja, bet ekskomunikācija uzmodināja viņus kā pērkona grāviens. Viņi ieraudzīja sevi īstajā gaismā un es viņus — arī. Zēni ir citādi. Vi­ņus mēs esam audzinājuši no septiņu vai desmit gadu ve­cuma, baznīcas biedus viņi nepazīst, un starp viņiem es atradu savus piecdesmit divus uzticamos. Mans nākošais darbs bija slepena vizīte vecajā Merlina alā — ne mazajā, bet tajā lielajā.

— Jā, kur mēs ierīkojām lielo elektrostaciju, kad es plānoju savu brīnumu.

— Pareizi. Un, tā kā brīnumi tobrīd nebija nepiecie­šami, es nodomāju, ka staciju varētu izmantot kādam liet­derīgam mērķim. Es pielāgoju to aplenkuma gadījumam.

— Lieliska ideja, pirmklasīga ideja.

— Man arī tā likās. Sargos es nozīmēju četrus zēnus — alas iekšpusē, lai no āra nekas nav redzams. Nevienam ne­kas nenotiek, kamēr viņš ir ārpusē, bet iekšā nākt — lai labāk nemēģina! Tad es izgāju kalnos un pārgriezu sle­peno vadu, kas savienoja ar tavu guļamistabu dinamīta lādiņus zem mūsu rūpnīcām, dzirnavām, fabrikām, nolikta­vām un tā tālāk. Ap pusnakti mēs ar zēniem šo vadu bijām pārslēguši uz elektrostaciju, un neviens — izņemot mūs abus — nezina, kurp tas aizzaro. Vadi, protams, ir zemē, mēs ierakām tos dažās stundās. Mums nevajadzēs iziet no sava cietokšņa, lai uzspertu gaisā visu civilizāciju.

— Tas bija pareizs lēmums un gluži dabiski; militāra nepieciešamība dotajā situācijā. Patiesi — kā viss mainās! Mēs rēķinājāmies ar aplenkumu kāda pilī, bet nu — ak, nekas, turpini…