MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Nevienu dzīvu cilvēku nemanīja, bet tālākās rindās no­teikti vajadzēja būt ievainotajiem, kurus droši vien aiz­nesa no kaujas lauka dūmu aizsegā, vajadzēja būt slima­jiem, jo tādi vienmēr atrodas pēc līdzīgiem satricināju­miem.. Nevarēja būt vienīgi papildspēku, jo šis bija angļu bruņniecības pēdējais pulks, viss, kas palicis pāri neseno karu postažā. Tāpēc es biju gluži mierīgs, jo apzinājos, ka nākotnē pret mums var nostāties vairs tikai neliela sau­jiņa bruņinieku. Tāpēc es sastādīju šādu apsveikuma runu savai armijai:

KAREIVJI, CILVĒKA BRĪVĪBAS UN LĪDZTIESĪBAS AIZSTĀVJI!

Jūsu ģenerālis apsveic jūs! Lepodamies ar savu spēku, paļaudamies uz seno slavu, uzpūtīgais ienaidnieks nāca uzbrukumā. Jūs bijāt ga­tavi to atsist. Cīņa bija īsa un spoža. Sai lieliskajai uzvarai, ko jūs guvāt, nezaudējot nevienu vīru, nav līdzīgas pasaules vēsturē. Kamēr vien planētas metīs savus mūžīgos lokus ap sauli, Kauja pie Smilšu joslas negaisīs no ļaužu piemiņas!

Saimnieks.

Es nolasīju to labi un tiku pilnam atalgots ar aplausiem. Pēc tam es atgādināju:

— Karš ar angļu tautu kā tādu ir galā. Tauta ir atstā­jusi kaujas lauku un karu. Kamēr to nepārliecinās atgriez­ties, karš ir pārtraukts. Mums priekšā stāv vēl tikai viena cīņa. Tā būs īsa — visīsākā pasaules vēsturē. Kā arī vis­asiņainākā, ja parēķināsim kritušo un ievainoto procentu. Ar tautu mums vairs nebūs jāsaduras, vienīgi ar bruņinie­kiem. Angļu bruņiniekus var nogalināt, bet nekas viņus nepiespiedīs padoties. Mēs zinām, ar ko mums darīšana. Kamēr jel viens bruņinieks būs dzīvs, mūsu mērķis nebūs sasniegts, karu nevarēs uzskatīt par pabeigtu. Mums jāno­galina viņi visi līdz pēdējam. (Skaļi un ilgstoši aplausi.)

Uz vaļņiem, ko ap mūsu nocietinājumiem bija uzmetis dinamīta sprādziens, es izsūtīju pāris sargkareivju, kas vērotu apkārtni un ziņotu par ienaidnieka parādīšanos.

Pēc tam es nosūtīju inženieri un četrdesmit zēnus uz kalnu avotu, kas atradās dienvidos no mūsu pozīcijām, lai mainītu strauta virzienu un pievienotu mūsu aizsarglīni- jai tā, ka es nepieciešamības gadījumā varētu to pēkšņi izmantot. Četrdesmit vīri sadalījās divās komandās, pa divdesmit katrā, un mainījās ik pa divām stundām. Des­mit stundās darbs bija pabeigts.

Satumsa vakars, un es atsaucu savus novērotājus. Viens, kas vēroja ziemeļu pusi, ziņoja par karaspēka apmetni, saredzamu gan tikai tālskatī. Viņš arī ziņoja, ka daži bru­ņinieki izlūkojuši ceļu mūsu virzienā, dzīdami sev pa priekšu gar mūsu līniju govis, bet paši turējušies tālāk. Tieši to es biju gaidījis. Viņi, redzat, mūs iztaustīja, viņi gribēja zināt, vai mēs taisāmies uzrīkot jaunu asinspirti. Iespējams, ka nakts tumsā viņi kļūs drošāki. Man likās, ka es zinu, ko viņi mēģinās izdarīt, jo tā rīkotos es pats, ja būtu viņu vietā un tikpat tumsonīgs kā viņi. Es pateicu to Klarensam.

— Domāju, ka tev taisnība, — viņš sacīja, — to viņi noteikti mēģinās.

— Tādā gadījumā viņi ir pagalam.

— Neizbēgami.

— Viņiem nav ne mazāko izredžu.

— Protams, ka nav.

— Tas ir drausmīgi, Klarens. Sāpīgi domāt.

Bet gaidāmā sadursme neļāva man nedomāt, es nekādi nevarēju nomierināties. Beidzot, lai remdinātu sirdsapzi­ņas mokas, es sastādīju bruņiniekiem uzsaukumu:

AUGSTI GODĀJAMAM ANGLIJAS BRUŅINIEKU KAVALERIJAS KOMANDIERIM

Jūsu cīņa ir veltīga. Mēs zinām Jūsu spēkus — ja tos var saukt par spēkiem. Mēs zinām, ka lielākais, ko Jūs varat sūtīt pret mums kaujā, ir divdesmit pieci tūkstoši bruņinieku. Attiecīgi — Jums nav ne vismazāko izredžu. Ņemiet vērā: mēs esam labi bruņoti un labi nocietinājušies, un mēs esam piecdesmit četri. Piecdesmit četri — kas? Vīri? Nē, prāti — asākie pasaulē, un gara spēku miesas spēkiem vēl mazāk cerību uzvarēt kā dīkiem jūras viļņiem sagraut Anglijas gra­nīta krastus. Uzklausiet saprāta balsi. Mēs dāvājam jums dzīvības — savu ģimeņu vārdā nenoraidiet mūsu dāvanu! Mēs dodam jums iespēju, un tā ir pēdējā: nolieciet ieročus, bez ierunām padodieties Republikai, un viss taps piedots.

(Paraksts) Saimnieks.

Es nolasīju to Klarensam un teicu, ka gribu to balta pa­miera karoga apsardzībā nosūtīt bruņiniekiem. Viņš no­smēja savu sarkastisko smiekliņu, ar kuru, likās, bija pat nācis pasaulē, un teica:

— Pat tu ar savu prātu nespēj un nespēj aptvert, kādi viņi ir, šie dižciltīgie. Netērē laiku un pūles! Iedomājies, ka es esmu šo bruņinieku komandieris. Tagad tu ierodies ar balto karogu, pasniedz man savu papīru, un es tev došu atbildi.

Ideja man iepatikās. Es iznācu caur iztēloto ienaidnieka sargkareivju rindām, izvilku savu uzsaukumu un nolasīju. Atbildes vietā Klarenss izrāva man papīru no rokām, uz­meta lūpu un visdziļākā nicībā teica:

— Sacērtiet šo lopu gabalos, iemetiet grozā, un lai viņu aiznes atpakaļ tam grāvī dzimušajam vergam, kas viņu sūtījis šurp. Citas atbildes man nav!

Cik tukšas ir teorijas faktu priekšā! Un tas bija tikai fakts, nekas cits. Tieši tā notiktu, to nevarēja noliegt. Es saplēsu savu rakstu un atteicos no laikam un vietai nepie­derīgiem sentimentiem.

Vajadzēja ķerties pie darba. Es pārbaudīju elektrisko signālu sistēmu no artilērijas platformas uz alu un pār­liecinājos, ka tā darbojas nevainojami. Atkal un atkal pār­baudīju stiepļu žoga pievadus — tie bija iekārtoti tā, lai es pēc vajadzības varētu izslēgt vai ieslēgt strāvu katrā žogā atsevišķi. Pie strauta pārvadīšanas kloķa es noliku sardzi un uzticēju to trīs saviem gaišākajiem zēniem, ku­riem vajadzēja mainīties ik pa divām stundām un mo­mentā paklausīt manam signālam — ja man būtu vaja­dzība to dot — trim revolvera šāvieniem pēc kārtas. Sardzi no vaļņiem es uz nakti atsaucu, aplokā nepalika ne dzīvas dvēseles; alā es pavēlēju ieturēt klusumu un elek­trisko gaismu samazināt līdz blāvam mirgojumam.

Tiklīdz tumsa bija sabiezējusi pavisam, es izslēdzu strāvu visiem žogiem un taustīdamies izgāju uz vaļņa dinamīta izraktā grāvja mūsu pusē. Es uzrāpos pašā vir­sotnē, nogūlos uz vēdera zemē un gaidīju. Bet bija par tumšu, lai kaut ko redzētu. Un nekur ne skaņas. īsts nā­ves klusums. Ja neskaita, protams, parastās nakts ska­ņas laukos: nakts putnu aizspurgšanos, kukaiņu sīkoņu, tālas suņu rejas, govs ieīdēšanos, — bet šīs skaņas klusumu neaiztrauca, drīzāk pat pasvītroja un piedeva tam īpašu grūtsirdību.

Drīz es vairs pat nemēģināju skatīties, tumsa bija ne­caurredzami melna, toties jo modri klausījos, vai nedzir­dēšu kādu aizdomīgu skaņu, nospriedis, ka man atliek tikai gaidīt un es nepievilšos. Tomēr gaidīt iznāca ilgi. Beidzot es uztvēru kaut ko tālai skaņai līdzīgu — it ka pieklusinātu metāla iešķindēšanos. Es saausījos, aizturēju pat elpu, jo tieši tādu skaņu biju gaidījis. Skaņa sabiezēja un tuvojās no ziemeļifpuses. Pēkšņi es to dzirdēju jau savā augstumā — grāvja pretējā vaļņa galā. Tad gar vaļņa malu parādījās melnu punktu rinda — cilvēku galvas? Droši pārliecināts es nejutos, varbūt tur vispār nekā ne­bija, jo nevar paļauties uz acīm, kad iztēle satraukta. To­mēr drīz vien šaubas izgaisa. Es dzirdēju metālisko skaņu slīdam lejā uz grāvja dibenu. Skaņa izplatījās visā grāvja garumā un nepārprotami pavēstīja, ka bruņota armija ieņem tur pozīcijas. Jā, šie ļaudis taisījās mūs pārsteigt ar nepieteiktu vizīti. Viesu uzņemšanas ceremonijai va­jadzēja sākties ap rītausmu, ja ne agrāk.