MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Es gāju cauri žogiem atpakaļ — biju redzējis diezgan. Es uzkāpu uz platformas un devu signālu ieslēgt strāvu divos vidējos žogos. Tad iegāju alā, tur viss bija kārtībā, zēni, izņemot abus sardzē stāvošos, gulēja. Es pamodi­nāju Klarensu un teicu, ka grāvis pilns armijas un ka bruņinieki acīmredzot uzbruks mums pilnā sastāvā. Pie­pildījās mans paredzējums, ka līdz ar rīta svīdumu grāvī noslēpušies tūkstoši metīsies pa valni augšā un uzbruks, laužot ceļu pārējai armijai, kas nāks viņu pēdās.

Klarenss sacīja:

— Viņi droši vien gribēs sūtīt dažus izlūkus, lai nakts aizsegā papēta mūsu nostiprinājumus. Vai nebūtu vērts izslēgt ārējiem žogiem strāvu un dot viņiem šo iespēju?

— Ir jau darīts, Klarens. Vai es jel kad būtu bijis ne­viesmīlīgs?

— Nē, tev ir laba sirds. Es gribētu iziet un …

— Pārstāvēt uzņemšanas komiteju? Iesim abi.

Mēs šķērsojām aploku un nogūlāmies zemē starp diviem ārējiem žogiem. Lai gan alā valdīja blāva pusgaisma, acīm tomēr vajadzēja pierast, taču pamazām mēs sākām šo to saskatīt. Laukā nākot, mums vēl vajadzēja taustīties, bet nu mēs jau redzējām žogu stabus. Mēs sākām čukstus sarunāties, pēkšņi Klarenss aprāvās un jautāja:

— Kas tad tas?

— Kas?

— Tas tur.

— Kur?

— Mazu gabaliņu aiz tevis kaut kas, it kā tumšs stāvs pret otro žogu.

Es skatījos un skatījos, tad ieminējos:

— Vai tikai nav cilvēks, Klarens?

— Neliekas gan. Drīzāk jau izskatās mazliet pēc… nē, patiešām cilvēks atspiedies pret žogu.

— Esmu pārliecināts, ka tā. Ejam palūkojamies tuvāk!

Mēs rāpus palīdām kādu gabalu uz priekšu un skatījā­mies. Jā, tas bija cilvēks, liels, neskaidrs stāvs, stalti iz- slējies, ar abām rokām uz augšējās stieples — un, pro­tams, oda pēc degušas gaļas. Nabaga puisis — beigts kā muša, pat neuzzinot, kas ar viņu noticis. Viņš stavēja stingri kā statuja, tikai bruņu cepures spalvas viegli viļ­ņoja nakts vējā. Mēs piecēlāmies un ielūkojāmies pa sej­sega režģi, bet nevarējām redzēt, vai viņš ir mums pazīs­tams vai nav —: sejas vaibsti režģu ēnā bija pārāk ne­skaidri.

Mēs sadzirdējām tuvojamies apslāpētus soļus un nokri­tām zemē turpat, kur bijām stāvējuši. Samanījām otru bruņinieku, kas piesardzīgi virzījās šurp. Viņš bija pie­tiekami tuvu, lai mēs redzētu, kā viņš paceļ augšējo stiepli, pārkāpj apakšējo un izlien cauri žogam. Nu viņš pienāca klāt pirmajam bruņiniekam un satrūkās, viņu ieraudzījis. Brīdi viņš stāvēja, droši vien brīnīdamies, ko tas otrais nekustas, tad iečukstējās: — Ko sapņo šeitan, krietno ser Mar, — un uzlika roku uz līķa pleca, īsi iekunkstējās un sabruka zemē. Viņu bija nogalinājis līķis, patiesībā viņa paša mirušais draugs. Tādā nāvē bija kaut kas drausmīgs.

Sie agrie putniņi izlidoja uz mūsu nocietinājumiem viens pēc otra ik pa piecām minūtēm pusstundu pēc kārtas. Vienīgais ierocis, ko viņi ņēma līdzi, bija zobens, parasti viņi turēja to rokā, pacēla un pieskārās stieplei. Brīdi pa brīdim uzšķīlās zila dzirkstele — tik tālu, ka pašu bruņi­nieku saredzēt mēs nevarējām, bet mēs jau tāpat zinājām, kas noticis: nabaga zēns bija pieskāries ar zobenu vadam un aizgājis viņsaulē. Drūmo klusumu sāpīgi noteiktos starpbrīžos pārtrauca bruņās kaltu stāvu kritieni atkal, atkal un atkal, uzdzenot šermuļus šajā tumsā un vientu­lībā.

Mes nolēmām apstaigat iekšejos žogus. Ērtības labad mēs nerāpāmies, bet gājām taisni, jo, pat ja mūs pama­nītu, tad drīzāk noturētu par savējiem nekā par ienaidnie­kiem, bez tam ar zobenu aizsniegt mūs nevarētu, bet šķē­pus šie augstmaņi līdzi nenēsāja. Tas bija dīvains skats. Visgarām otrajam žogam gulēja līķi, neskaidri, bet tomēr saredzami augumu apveidi; vēl mēs saskaitījām piecpa­dsmit aizkustinošas statujas — mirušus bruņiniekus ar rokām uz augšējā vada.

Viens bija skaidrs: mūsu strāva ir tik spēcīga, ka noga­lina, pirms upuris paspēj iekliegties. Drīz mēs saklausījām dobju, smagu dunoņu un jau nākamajā brīdī sapratām, ko tā nozīmē. Mūsu gaidītā karaspēka vizīte! Es liku Klaren- sam steigties uz alu, modināt armiju un pavēlēt, lai ievēro pilnīgu klusumu un gaida tālākus rīkojumus. Viņš drīz atgriezās, mēs stāvējām pie iekšējā žoga un vērojām, kā mūsu mēmais zibens dara savus posta darbus uzbrucēju rindās. Atsevišķus momentus bija grūti atšķirt, mēs redzē­jām vienīgi, ka uzbrucēju masa kraujas grēdā gar otro žogu. Sis augošais valnis bija līķi. Mūsu nometni ieskāva miroņu siena — līķu brustvēri un bastioni. Visdrausmīgā­kais bija šīs iznīcības mēmums — neatskanēja neviena dzīva balss, nekādu gaviļu vai kara saucienu, jo, gribē­dami pārsteigt mūs negaidīti, viņi virzījās uz priekšu, cik klusu vien iespējams, un, tiklīdz priekšējās rindas pie­nāca tik tuvu, ka varētu urjavodamas mesties uzbru­kumā, liktenīgais vads viņus nogalināja un viņi mēmi sabruka.

Nu es ieslēdzu strāvu trešajā žogā, drīz pēc tam — ceturtajā un piektajā: tik strauji pieblīvējās žogu starpas. Uzbrukums bija sasniedzis kulminācijas punktu, ienaid­nieka karaspēks gandrīz droši manās lamatās. Taču par to vajadzēja pārliecināties. Tāpēc es nospiedu pogu, un kraujā pār mūsu alu uzliesmoja piecdesmit prožektoru saules.

Debesis, kas par skatu! Mūs apjoza trīs līķu vaļņi! Pā­rējo žogu starpas bija pilnas dzīvo, kas klusi līda cauri stiepļu kārtām. Spējais gaismas uzliesmojums bija tā pārsteidzis uzbrucējus, ka uz brīdi viņi sastinga, kā ak­menī pārvērsti, šo nekustības mirkli man vajadzēja iz­mantot, un es arī nepalaidu izdevību garām. Jo, redzat, jau nākošajā brīdī viņi būtu atjēgušies, ar kaujas saucie­niem metušies uz priekšu un sagāzuši manus žogus, bet šis apjukuma mirklis laupīja viņiem pēdējo izdevību, jo es paspēju ieslēgt strāvu visos žogos un nositu karaspēku vienā paņēmienā. Nu atskanēja vaids, ko varēja dzirdēt. Tas izlauzās no vienpadsmit tūkstoš mirēju mutēm reizē. Kā baisma žēlaba tas satricināja nakti.

Prožektoru gaismā bija redzams arī ienaidnieka armijas pārpalikums — kādi desmit tūkstoši, kas jau rāpās grāvī un taisījās uzbrukumā. Nu viņi mums bija rokā visi, un vairs nekas nevarēja viņus glābt. Vērās priekškars traģē­dijas pēdējam cēlienam. Es izšāvu trīs reizes no revolvera, kas nozīmēja:

«Novadīt ūdeņus uz grāvi!»

lešalcās un ierēcās straume, vienā minūtē kalnu strauts bija sagāzies dziļajā grāvī, pārvērzdams to simt pēdu platā un divdesmit piecu pēdu dziļā upē.

— Vīri, pie lielgabaliem! Uguni!

Trīspadsmit lielgabali sāka spļaut nāvi pār iznīcībai nolemtajiem desmit tūkstošiem. Karaspēks apstājās, brīdi stāvēja uguns viesulī, tad šķīda atpakaļ uz grāvi kā pe­lavas vējā. Kāda ceturtā daļa līdz zemajam valnim netika, trīs ceturtdaļas tika, lai mestos grāvī un noslīktu.

Jau desmit minūtēs pēc uguns atklāšanas bruņotā pre­testība bija salauzta, kara darbība izbeigta — un Anglija piederēja mums, piecdesmit četriem uzvarētājiem! Ap mums gulēja divdesmit pieci tūkstoši kritušo.

Bet cik nodevīga ir laime! Jau pēc brīža — teiksim, stundas — manas vainas dēļ notika kaut kas tāds, ka man roka neceļas rakstīt uz papīra. Lai mans stāsts beidzas te.

Man, Klarensam, nu jāraksta viņa vietā. Viņš gribēja, lai mēs izejam kaujas laukā un paskatāmies, vai tur nav ievainotie, kuriem vajadzētu sniegt palīdzību. Es biju ka­tegoriski pret šo iedomu. Es teicu, ka viņu tur var izrādī­ties tik daudz, ka mēs tāpat neko jēdzīgu nespēsim izdarīt, un vispār nav prāta iet viņiem tuvumā. Taču viņš ļoti reti atkāpās no tā, ko bija iecerējis, mēs izslēdzām strāvu, paņēmām līdzi dažus pavadoņus un, pārrāpušies pāri kri­tušo bruņinieku grēdām, izgājām laukā. Pirmais ievaino­tais, kas sauca pēc palīdzības, sēdēja, atspiedies pret sava biedra līķi. Kad Saimnieks noliecās un uzrunāja viņu, ievainotais, Saimnieku pazinis, ietrieca viņam nazi krūtis. Šis bruņinieks, kad es norāvu viņam bruņu cepuri, izrā­dījās sers Meliagranss. Viņš vairs nekad nesauks pēc pa- lidzības.