MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

— Pēc tam mēs uzcēlām stiepļu žogu.

— Stiepļu?

— Jā. Tādu domu tu reiz izteici pirms kādiem diviem vai trim gadiem.

— A, es atceros, tas bija tad, kad baznīca gatavojās pirmajai spēka demonstrācijai, taču atrada par prātīgāku pagaidīt labākus laikus. Kā jūs iekārtojāt žogu?

— Es nostiepu divpadsmit stiprus, kailus vadus bez kādas izolācijas no lielā dinamo alā — tam ir tikai divi poli, pluss un mīnuss.

— Jā, pareizi darīts.

— Stieples uz līdzenā laukuma alas priekšā veido loku apmēram simt jardu diametrā, tās ir kā divpadsmit at­sevišķi žogi ar desmit pēdu platām atstarpēm, vārdu sakot, aplis no divpadsmit apļiem un gali alas iekšpusē.

— Pareizi, stāsti tālāk.

— Stieples piestiprinātas pie resniem ozola stabiem ar tikai trīs pēdu atstarpēm, stabi ierakti piecas pēdas dziļi.

— Labi un pamatīgi.

— Jā. Alas ārpusē stieples nav iezemētas. Nākdamas tieši no pozitīvā pola, tās saskaras ar zemi caur negatīvo polu, stiepļu otrie gali atgriežas alā un iezemējas katrs atsevišķi.

— Nē, nē, tas gan neder.

— Kāpēc?

— Pārāk dārgi, veltīga enerģijas izšķiešana. Nav va­jadzīgs nekāds cits iezemējums kā tas caur negatīvo polu. Katras stieples otru galu mēs ievilksim alā un nostiprinā­sim atsevišķi bez kāda iezemējuma. Un tagad paraugies, kā mēs to aiztaupīsim. Kavalērija triecas pret žogu, un, tev pašam neiztērējot ne drusciņas enerģijas vai nau­das, — zirgi iezemē tavu vadu, jo tajā brīdī notiek savie­nojums ar negatīvo polu caur zemi — un strāva viņus nosit. Vai nu tev ir skaidrs? Tu netērē strāvu, kamēr tā nav nepieciešama, tavi zibeņi ir kā lode pielādētā šautenē, un tev ne gailis nav pašam jānospiež. Jā, jā, vienīgais iezemējums …

— Nu protams! Kā man tas neiešāvās prātā? Tas ne tikai ir lētāk, bet arī citā veidā efektīgāk — ja stieple trūkst vai samudžinās, nekas ļauns nenotiek.

— Nē, īpaši, ja alā ir kontrolaparāts, kas var atvienot pārtrūkušo vadu. Labi, turpini! Artilērija?

— Ir gādāts. Iekšējā loka vidū plata — sešas pēdas augsta platforma. Uz tās trīsdesmit lielgabalu un krietns daudzums lādiņu.

— Labi. Tie turēs uz grauda visu apkārtni, un, kad baznīcas bruņinieki parādīsies, mēs viņus sagaidīsim ar mūziku. Kraujas mala virs alas?

— Arī to esmu nodrošinājis ar žogu un lielgabalu. Viņi nevarēs mest mums klinšu bluķus uz galvas.

— Un mūsu dinamīta mīnas?

— Arī nav aizmirstas. Tik skaistu dārziņu vēl neviens nav iestādījis. Četrdesmit pēdu plata dobe visapkārt ārē­jam aplim — distance starp mīnu joslu un žogu simt jardu — tie ir tāda kā neitrālā teritorija. Visā joslā nav neviena kvadrātjarda bez mīnas. Es noliku tās vienkārši uz zemes un glīti apbēru ar smiltiņām. Mans dārziņš iz­skatās ļoti nevainīgi; bet, lai tikai tur kāds iesper kāju, tad tu redzēsi!

— Mīnas tu pārbaudīji?

— Es jau taisījos gan, bet…

— Kas par bet? Tā ir nepiedodama vieglprātība — be/ pārbaudījuma …

— Pārbaudījuma? Jā, protams, bet mīnas ir kārtībā, es izliku dažas uz lielceļa aiz mūsu aizsargjoslas, un tās tika pārbaudītas.

— Tā ir cita lieta. Kas pārbaudīja?

— Baznīcas komiteja.

— Cik laipni!

— Jā. Viņi nāca ar ultimātu, lai mēs padodamies. Nevar teikt, ka viņi nāca tieši pārbaudīt mūsu mīnas, tā bija zināma nejaušība.

— Komiteja ziņoja savai priekšniecībai par atbildi uz ultimātu?

— Domāju gan. Ziņojumu varēja dzirdēt jūdzēm tālu.

— Vienbalsīgi?

— Visnotaļ. Pēc tam es izliku uz ceļa brīdinājuma zī­mes nākamajām komitejām, un mūs neviens vairs netrau­cēja.

— Klarens, tu esi paveicis milzu darbu, pie kam nevai­nojami.

— Laika mums bija diezgan, uz papēžiem neviens ne­miņa.

Kādu laiku mēs sēdējām klusi un domājām. Beidzot mans lēmums bija nobriedis un es teicu:

— Jā, viss ir gatavs, viss ideālā kārtībā līdz pēdējam sīkumam. Es zinu, kas tagad jādara.

— Es ari. Jāsēž un jāgaida.

— Nē, ser. Jādodas uzbrukumā.

— Tu to domā nopietni?

— Pavisam nopietni. Aizstāvēšanās nav manā garā, uzbrukums — jā. Protams, ja man pie rokas vismaz divas

trešda|as tā, kas ir maniem pretiniekiem. Jā, mēs metīsi­mies uzbrukumā, tā būs mūsu taktika.

— Simt pret vienu, tev taisnība. Kad tā balle sāksies?

— Tūlīt. Mēs izsludināsim republiku.

— Tad nu gan noteikti ies vaļā!

— Būs kājās kā likts! Jau rīt ap pusdienas laiku visa Anglija dūks kā lapseņu midzenis, ja baznīcas roka nav zaudējusi savu grābienu, un mēs zinām, ka nav. Tagad es diktēšu, un tu raksti:

DEKLARĀCIJA

Visiem par zināšanu. Tā kā karalis ir miris, neatstādams troņ­mantnieku, uzskatu par savu pienākumu pildīt man uzticēto valsts pārvaldes darbu, kamēr netiks sastādīta jauna valdība. Monarhija ir kritusi, tā vairs nepastāv. Attiecīgi visa politiskā vara atgriežas pie saviem sākumiem — pie pašas angļu tautas. Līdz ar monarhiju kri­tuši arī tās balsti, nav vairs ne augstmaņu, ne privileģēto šķiru, ne valsts baznīcas; visi cilvēki ir kļuvuši līdztiesīgi un atguvuši ticības brīvību. Ar šo tiek pasludināta Republika, vienīgā dabiskā valsts pār­valdes forma, kad vecā iekārta vairs nepastāv. Angļu tautas pienā­kums ir nekavējoši pulcēties un no sava vidus izvēlēt pārstāvjus valdībai.

Es parakstījos «Saimnieks» un datēju dokumentu no Merlina Alas. Klarenss sacīja:

— Līdz ar to mēs esam uzdevuši adresi un nosūtījuši ielūgumu apciemot mūs.

— Tā tas arī bija domāts. Mūsu sitiens ir Deklarācija, tagad viņu kārta. Tūlīt liec salikt, iespiest un izlīmēt uz visiem stabiem, pēc tam, ja tev ir pie rokas divi velosipēdi, laižam uz Merlina Alu!

— Būšu gatavs desmit minūtēs. Kas par vētru te sāk­sies rīt, kad šis papīriņš parādīsies! Vecā, mijā pils, diezin vai mēs to kādreiz vairs … bet lai nu paliek!

Merlina Alā — Klarenss, es un piecdesmit divi moži, krietni, labi izglītoti britu zēni ar gaišām galvām. Rīt­ausmā es nosūtīju pavēli visām mūsu lielajām rūpnīcām pārtraukt darbus un visai dzīvai radībai aiziet no tām drošā attālumā, jo rūpnīcām vajadzēja tikt uzspridzinātām ar slepenām mīnām: «nav iepriekš minams, kurā brīdi.

tāpēc atstāt tās nekavējoši». Sie cilvēki mani pazina un paļāvās uz maniem vārdiem. Viņi noteikti aizietu, nekavē­jot ne mirkli, un eksplozijas laiku es droši varēju izvēlē­ties pēc sava prāta. Kamēr sprādziena draudi pastāvēja, viņi neatgrieztos ne par kādu naudu.

Mēs dabūjām gaidīt veselu nedēļu. Man šis laiks pagāja ātri, jo es rakstīju. Pirmajās trīs dienās es pārvērtu savu dienasgrāmatu stāstījumā, vajadzēja pierakstīt tikai dažas nodaļas, lai tas aptvertu visu laiku līdz pat šai dienai. Nedēļas atlikumu es pavadīju, rakstīdams vēstules sievai. Biju paradis rakstīt viņai katru dienu, ko mēs pavadījām šķirti, un tagad es darīju to atkal, kā paraduma, tā mīles­tības skubināts, lai gan savas vēstules nosūtīt nevarēju. Bet rakstīšana īsināja laiku, tā bija kā saruna, it kā es sacītu: «Sendij, ja jūs ar Hallo-Centrāli pašas būtu te, nevis jūsu fotogrāfijas vien, cik labi mums būtu kopā!» Un tad es varēju iztēloties, ka mazā gulgo, lai arī būtu teikusi savu vārdu, bāž dūrīti mutē un gozējas mātes klēpī, bet māte mīlestības un laimes pārpilnībā smaida, kutina mazo zem zoda, likdama tai spurgt smieklos, un varbūt pati man kaut ko pasaka — un tā tālāk un tā tālāk —, iedomājieties labāk paši, kā es stundām ilgi sapņoju ar vaļējām acīm un vēstuli priekšā. Jutos tā, it kā mēs visi trīs būtu atkal kopā.