MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Katru nakti es, protams, sūtīju izlūkus uz visām pusēm, lai zinātu, kas notiek. Un ar katru nakti izlūku ziņojumi kļuva iespaidīgāki. Karapulki auga augumā, pa visiem An­glijas ceļiem un takām jāja bruņinieki un līdzi viņiem jāja priesteri, stiprinādami savu krustnešu garu, jo šis bija Baznīcas karš. Visi dižciltīgie — lieli vai mazi — ceļā, visa muižniecība tāpat. Taisni tā, kā mēs paredzējām. So ļaužu sugu mēs taisījāmies izdeldēt tādā mērā, ka tautai patiesi atliktu vairs vienīgi republika un …

Ai, kāds es tomēr biju stulbenis! Nedēļas beigās man vajadzēja nākt pie drūmas atziņas: tauta bija metusi ce­pures gaisā un uzgavilējusi republikai vienu vienīgu dienu, ar to pašu arī pietika! Kad Baznīca, augstmaņi un muiž­niecība parādīja viņiem dusmās sarauktu vaigu, viņi pār­vērtās trīcošu aitu barā. Un jau nākošajā brīdi aitas metās aplokos — proti, armijas nometnēs —, lai piedāvātu sa­vas dārgās dzīvības un dārgo vilnu «cīņai par taisnīgu lietu». Ak ko, pat bijušie vergi cīnījās par «taisnīgo lietu», krita ceļos, lūdza dievu par tās uzvaru, aizrīdamies sentimenta siekalās, kā visa tauta. Iedomājieties tikai šos mēslus cilvēku izskatā, šo neizbrienamo dumjību!

Visu mutes bļāva: «Nāvi republikai!» — un neviena balss neiebilda. Visa Anglija cēlās pret mums. Patiesi — tas bija vairāk, nekā es gaidīju.

Es uzmanīgi vēroju savus piecdesmit divus zēnus, .vē­roju viņu sejas, gaitu, neapzinātās kustības: jo arī tā bija valoda, kas grūtos brīžos daiļrunīgi pavēsta visu, ko cil­vēks cenšas noslēpt. Es zināju, ka ikvienu no viņiem vajā neatlaidīga doma: «Visa Anglija pret mums,» — un, jo tālāk, jo neatvairāmāk pārņem apziņu, asākām ainām nomoka iztēli un pat naktī murgu lūpām čukst: «Visa An­glija … Visa Anglija … Pret mums!» Es zināju, ka tam jānotiek, es zināju, ka galu galā sasprindzinājums kļūs tik liels, ka tam būs jāizlaužas vārdos un uz to laiku man jābūt gatavai atbildei — nosvērtai un pārdomātai, lai tā spētu nomierināt satrauktos prātus.

Man bija taisnība. Sis brīdis pienāca. Viņiem vajadzēja runāt. Nabaga zēni, sirds sāpēja, skatoties, cik viņi bija bāli, nomocīti un satraukti. No sākuma viņu runasvīram neklausīja balss un neradās vārdi, tad viņš atguvās. Un uzrunāja mani labā, modernā angļu valodā, kā bija mācīts skolā:

— Mēs pūlējāmies aizmirst, ka esam angļu zēni! Mēs pūlējāmies nostādīt prātu pār jūtām, pienākumu pār mī­lestību; taču, ko prāts saprot, sirds nesaprot. Kamēr mums likās, ka tie būs tikai dižciltīgie, tikai muižnieki, tikai div­desmit pieci vai trīsdesmit tūkstoši bruņinieku, kas vēl pa­likuši dzīvi pēc pēdējā kara, nekādi sirdsapziņas pārmetumi mūs nemocīja, ikviens no mums piecdesmit diviem, kas te stāvam tavā priekšā, droši varējām teikt: «Savu likteni viņi izvēlējušies paši.» Bet padomā! Tagad ir pavisam savādāk. Uzbrukumā nāk visa Anglija! Paraugies ar mūsu acīm — tā ir mūsu tauta, mēs esam kauls no viņas kaula, miesa no viņas miesas, mēs mīlam savu tautu; neprasi, lai mēs to iznīcinām paši ar savām rokām!

Te nu jūs redzat, cik svarīgi būt tālredzīgam un sagata­voties tam, kas var notikt. Ja es nebūtu to paredzējis, zēni pārsteigtu mani nesagatavotu un man nebūtu ko atbildēt. Bet es biju gatavs. Es sacīju:

— Mani zēni, jūsu sirdis dara jums godu, jūs esat do­mājuši vīru cienīgas domas un runājuši vīru valodu. Jā, jūs esat Anglijas dēli un paliksiet Anglijas dēli, neap­traipīdami savu vārdu ar negodu. Nemokieties šaubās, lai jūsu prāts ir mierīgs! Ņemiet vērā: kad visa Anglija nāks uzbrukumā, kas būs priekšgalā? Kam, pēc kara pieņem­tajiem likumiem, jābūt pirmajās rindās? Atbildiet!

— Bruņās kaltu jātnieku armijai.

— Pareizi. Viņiem ir trīsdesmittūkstoš jātnieku. Veselu kvadrātakru biezumā viņi gāzīsies mums virsū. Viņi un tikai viņi uzdursies smilšu joslai. Un ar lielu blīkšķi uz­sprāgs gaisā. Tajā pašā brīdī kājnieku pūlis aizmugurē laidīsies lapās meklēt sev kādu mierīgāku nodarbošanos. Neviens, izņemot augstmaņus un muižniekus, nav bruņi­nieks, neviens, izņemot viņus, pēc šī sprādziena nepaliks kaujas laukā, lai dejotu pēc mūsu stabules. Tātad ir pil­nīgi skaidrs, ka mums nevajadzēs pacelt roku ne pret vienu citu kā tikai pret šiem trīsdesmit tūkstošiem bruņi­nieku. Lemiet paši, būs tā, kā jūs gribēsit! Vai lai mēs at­sakāmies no kaujas un atstājam savas pozīcijas?

— NE!

Atbilde bija vienbalsīga un no visas sirds.

— Un jūs … jūs … kā sacīt, nebaidāties no šiem trīs­desmit tūkstošiem bruņinieku?

Par tādu joku zēni gardi nosmējās, viņu bēdas bija pagaisušas, priecīgi viņi atgriezās savos posteņos. Ai, mani mīļie piecdesmit divi! Un pie tam vēl skaisti kā mei­tenes.

Arī es biju gatavs stāties pretī ienaidniekiem. Lai nāk mūsu lielā diena — mēs to sagaidīsim godam!

Un lielā diena pienāca. Ap rītausmu sargkareivis, kas stāvēja stiepļu apžogā, ienāca alā un ziņoja, ka pamalē briest melna masa un dzirdama tāla skaņa, kas viņam likusies pēc kara mūzikas. Brokastis bija gatavas, mēs sē- dāmies klāt un paēdām.

Pēc brokastīm es teicu nelielu runu zēniem un nozīmēju dažus cilvēkus ar Klarensu vadībā pie lielgabaliem.

Tikmēr uzlēca saule — un spožajā gaismā, kas pārlija lauku plašumiem, mēs ieraudzījām milzīgu karaspēku lēni un neatturami kā jūras vilni veļamies uz mūsu pusi. Tas nāca arvien tuvāk un tuvāk, auga arvien diženāk un drau- dīgāk; jā, patiesi — tur nāca visa Anglija. Drīz jau mēs redzējām neskaitāmus kara karogus plīvojam vējā, saules stari iešķīla šo bruņu jūru zvērojošās ugunis. Jā, tas bija skaists skats, tādu krāšņumu es nekad nebiju redzējis.

Beidzot šajā masā mēs varējām atšķirt arī detaļas. Viss nepārskatāmi biezais priekšpulks, protams, bija bruņās kalti un spalvu rotās plīvojoši jātnieki. Pēkšņi nobrēcās taures, lēnais riksis izvērtās aulekšos, un tad — nē, ka es jums saku, lielisks skats! Pakavā izliecies krāšņais vilnis brāza pretī smilšu joslai — es aizturēju elpu — tuvāk, tuvāk, zāles strēmele aiz dzeltenajām smiltīm kļuva šau­rāka, vēl šaurāka — vairs tikai šaura strēlīte, tad arī tā pazuda zem zirgu pakaviem… Debesu dievs! Viss ka­rapulku avangards ar pērkona grāvienu uzsprāga gaisā un sagriezās skrandu un lausku viesulī, zeme ietinās biezu dūmu mutuļos, kuros pazuda pārpalikusī armija, mēs to vairs nevarējām saskatīt.

Īstais brīdis kampaņas nākamajam gājienam. Es no­spiedu pogu, un Anglijas kauli izsprāga no locītavām!

Sajā sprādzienā uzlidoja gaisā visas mūsu rūpnīcas, mūsu gaišā civilizācija nozuda no zemes vaiga. Tas bija sāpīgi, bet nepieciešami. Mēs nevarējām pieļaut, ka preti­nieki pavērš to pret mums.

Tad nāca garākais stundas ceturksnis manā mūžā. Mēs gaidījām mēmā nošķirtībā, sava stiepļu aploka un smagu dūmu gredzena vidū. Dūmu sienai mēs nevarējām redzēt ne pāri, ne cauri. Maz pamazām tā laiski noplaka, un uz nākošā stundas ceturkšņa beigām gaiss kļuva skaidrs un mēs varējām apmierināt savu ziņkārību. Apkārt nemanīja ne dzīvas dvēseles. Mēs ieraudzījām arī, ka mūsu aizsarg- līnija pastiprinājusies. Dinamīts bija izracis ap mums vai­rāk nekā simt pēdu platu grāvi un uzmetis ap to divdesmit piecas pēdas augstus vaļņus. Visa dzīvā iznīcība bija dī­vaina un ar prātu gandrīz neaptverama. Kritušos mēs_, protams, saskaitīt nevarējām, jo viņi vairs neeksistēja kā atsevišķi indivīdi, atgriezušies sākotnējās protoplazmas stāvoklī ar tērauda un pogu piejaukumu.