MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Piķis viņu rāvis, es domāju, ka viņš runā nopietni, un viņa argumenti man patiešām likās ievērības cienīgi, ka­mēr viņš nesāka savu kaķukoncertu ar tādu bļāvienu, ka es pat salēcos. Bet viņš jau nespēja būt nopietns. Viņš vis­pār nezināja, ko tas nozīmē. Nupat viņš bija radījis skaidru, augstākā mērā racionālu un viegli piepildāmu uzlabotas monarhijas projektu, bet bija pārāk vieglprātīgs, lai to apjēgtu vai pat mēģinātu apjēgt, viņam bija vien­alga. Es jau gribēju rāties, kad, asarās smakdama, ieskrēja Sendija un pirmajā brīdī pat nespēja neko pateikt. Es apskāvu viņu, glāstīju un mierināju, lūgdams:

— Pasaki man, dārgumiņ, pasaki! Kas noticis?

Viņas galva nokrita uz manām krūtīm, un viņa tikko

dzirdami izdvesa:

— Hallo-Centrāle!

— Ātrāk! — es uzsaucu Klarensam. — Zvani karaļa ārstam, lai nāk tūlīt!

Pēc divām minūtēm es jau biju nometies ceļos pie bērna gultiņas, bet Sendija trenkāja kalpus pēc šā vai tā, vai nezinkā pa visu pili. Gandrīz jau ar pirmo acu uzmetienu es redzēju, ka bērnam ir krups. Es noliecos pār viņu un čukstēju:

— Mosties, mazulīt! Hallo-Centrāle!

Vina miegaini pavēra valgās acis un sacīja:

— Tēti…

Tas bija mierinājums. Mirt viņa vēl acīm redzami ne­taisījās. Es liku atnest sēra šķīdinājumu un sameklēju tvaicējamo katliņu, jo nemēdzu sēdēt ar rokām klēpī un gaidīt ārstus, kad Sendija vai mazā saslima. Es pratu viņas kopt, un pieredzes man netrūka. Sī sīkā radibiņa bija aizvadījusi manās rokās krietnu sava īsā mūža da]u, un it bieži es liku viņai aizmirst visas bēdas un smaidīt caur asaru pilnām skropstām, kad mātei tas neizdevās.

Parādījās sers Lanselots savās krāšņākajās bruņās, viņš gāja cauri pils zālei uz biržas sanāksmi, jo viņš, atpircis krēslu no sera Galahada, nu bija akciju sabiedrības pre­zidents, — sabiedrība sastāvēja no Apaļā Galda bruņinie­kiem, un pats Apaļais Galds tagad kalpoja vienīgi komer­ciāliem mērķiem. Vieta pie šī galda maksāja — nu labi, jūs tāpat neticēsiet, tāpēc nav vērts šo summu nosaukt. Sers Lanselots bija sataisījies spēlēt uz kursa pazeminā­šanu un noraut krietnu žūksni — bet kas par to? Viņš bija Un palika tas pats vecais, labais Lanselots, garām ejot, viņš ielūkojās pa durvīm, ieraudzīja, ka viņa mīlule slima, un atmeta ar roku visām kursa krišanām vai kāpšanām, ta­gad viņam tas bija vienalga, viņš palika pie Hallo-Centrā- les. Nometis kaktā bruņu cepuri, viņš ievilka spirta lam­piņā jaunu degli un sāka sildīt tvaicējamo katliņu. Tikmēr Sendija bija uzvilkusi pāri gultiņai audekla pārjumu, un ārstēšana varēja sākties.

Sers Lanselots uzdzina tvaiku, es ielādēju katliņā ne­dzēstus kaļķus un karbolskābi ar mazliet pienskābes pie­devām, uzpildīju vēl ūdeni un pabāzu tvaika cauruli zem pārjūma. Nu viss bija pilnīgā kārtībā, un mēs apsēdāmies sargu vietās katrs savā gultiņas pusē. Nomierinātā Sen­dija pateicības uzplūdā piebāza mums pīpes ar vītolu mizām un sumaha tabaku un atļāva mums smēķēt, cik uziet, jo dūmi zem pārjūma tāpat nevarēja nokļūt; arī pati viņa smēķēja, būdama pirmā dāma, kas šajā zemē redzēta pūšam mākoni no mutes. Jā, vai gan varēja būt kāds sirdi priecējošāks un tīkamāks skats, kā redzēt seru Lanselotu viņa cēlaj.ās bruņās šķīstā žēlsirdībā sēžam pie- bērna gultiņas ar jardu garu, baltu māla pīpi zobos! Viņš bija brīnišķīgs vīrs, mīļš un jauks vīrs, kā radīts, lai darītu laimīgu sievu un bērnus. Bet Džinevra, protams, — ak ko, nav vērts zūdīties par nelabojamo!

Trīs dienas un naktis uz maiņām ar mani viņš pavadīja pie mums, kamēr briesmas bija pāri, tad viņš pacēla mazo uz rokām, noskūpstīja, bruņu cepures spalvām krītot pār viņas zeltaino galviņu, maigi noguldīja bērnu Sendijas klēpī un stalti aizgāja pa lielo pils zāli; karakalpu un su­laiņu rinda goddevīgi pašķīrās viņa priekšā un atkal sa- kļāvās. Un pat ne visattālākā nojauta nebrīdināja mani, ka es redzu viņu pēdējo reizi mūžā. Dievs, kāda bēdu leja gan ir šī tava pasaule!

Ārsti sacīja, ka bērnam nepieciešams jūras gaiss, lai atveseļotos. Karakuģī ar divsimt sešdesmit vīru lielu ap­kalpi mēs izbraucām jūrā un pēc divām vizināšanās nedē­ļām piestājām Francijas krastā, kur ārsti ieteica apmesties uz kādu laiku. Vietējā novada karalītis piedāvāja mums savu viesmīlību, ko mēs ar prieku izmantojām. Nekādu labierīcību viņa vecajā, spocīgajā pilī nebija, taču kuģī mums pietika dzīves ērtībai nepieciešamu mantu, un mēs iekārtojāmies it panesami.

Mēneša beigās es sūtīju kuģi uz mājām pēc svaigas pārtikas krājumiem un ziņām. Mēs sagaidītu to atpakaļ pēc.trim vai četrām dienām. Starp citiem jaunumiem ku­ģim vajadzētu atvest arī kāda manis aizsākta eksperi­menta rezultātus. Es projektēju aizstāt turnīrus ar kaut ko citu, kas ļautu bruņniecībai izlaist lieko tvaiku, lai šie ērzeļi dabūtu iztrakoties, nenodarīdami nekādu postu, un vienlaikus saglabātu vērtīgāko, kas viņiem piemita, — viņu karsto sacensības garu. Es biju sastādījis un krietnu laiku slepeni trenējis divas izlases komandas, un tagad tuvojās pirmo publisko sacīkšu diena.

Sis eksperiments bija beisbols. Lai spēle kļūtu par mo­des lietu no paša sākuma, kā arī lai padarītu to neaiz­sniedzamu kritikas bultām, es savus pirmos devītniekus sastādīju nevis pēc dotībām, bet rangiem. Komandās ne­bija neviena bruņinieka, kurš nebūtu kronēts karalis. Ize­jas materiāla man bija atliku likām, Artura zeme mudžēja no karaļiem. Nebija debess puses, uz kuru jūs varētu mest ķieģeli, neielaužot pauri kādam karalim. Protams, man ne­izdevās panākt, lai viņi šķirtos no savām bruņām, to viņi, ne vannā iedami, nedarītu. Viņi piekrita pārveidot savus bruņu tērpus tā, lai vienu komandu varētu atšķirt no ot­ras, bet tas bija augstākais, uz ko viņi ielaidās. Attiecīgi viena komanda uzstājās tērauda važiņu kamzoļos, otra — plākšņu bruņās no mana jaunā Besemera tērauda. Viņu treniņi uz laukuma bija fantastiskākais skats, ko man ga­dījies redzēt. Būdami nodrošināti pret bumbas triecienu, viņi no tās nekad nevairījās, bet palika stāvam, lai trāpa vien, un no atsitiena pret tādām Besemera bruņām bumba parasti aizlidoja simt piecdesmit jardu tālumā. Un, ja tāds beisbolists ieskrējienā metās uz vēdera, tas atgādi­nāja kara kuģa iebraukšanu ostā. Par tiesnešiem es sā-

kūmā mēģināju likt cilvēkus bez rangiem, bet tas negāja cauri. Iztapt manām komandām bija tikpat grūti kā jeb­kurām citām. Tiesneša pirmais lēmums parasti palika arī pēdējais, viņu pārcirta vidū pušu ar nūju, un draugi aiz­gādāja viņa līķi uz māju nestuvēs. Kad noskaidrojās, ka neviens tiesnesis nenodzīvo līdz spēles beigām, tiesā­šana kļuva nepopulāra. Tāpēc biju spiests nozīmēt tādu tiesnesi, kuru sargātu viņa augstais rangs un izcilais pos­tenis galmā.

Lūk, manu komandu sastāvs:

Besemeri Karalis Arturs Karalis Lots no Lotiānas Ziemeļgallijas karalis Karalis Mārsils Mazās Britānijas karalis Karalis Labors Karalis Pelams

no Listendžīzas Karalis Bagdemagus Karalis Tollems Lafeints

Tiesnesis

Kamzoļi

Imperators Lūcijs Karalis Logriss Karalis Marhalts no Īrijas Karalis Morganors Karalis Marks no Kornvelas Karalis Nestress

no Garlotas Karalis Meliods no Lionas Ezeru karalis Sīrijas sultāns

— Klarenss

Pirmajām beisbola sacīkstēm noteikti vajadzēja sapulcēt kādus piecdesmit tūkstošus skatītāju, tāds joks bija vērts, lai brauktu skatīties no vistālākās pasaules malas. Rā­mais, jaukais pavasara laiks bija kā radīts sacīkstēm un pati Daba apvilkusies savu jauno tērpu.