MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Vai biju lepns? Domāju gan. Tur, lūk, sēdēja Arturs, Britānijas karalis, tur sēdēja Džinevra, jā, un kur tad vēl veselas ciltis sīku provinces karaļu un karalīšu; un tā plašā telšu pilsēta, kas tur bija izplētusies tikai manis dēļ ar daudzu zemju slavenāko bruņinieku standartiem, ar visā kristīgajā pasaulē daudzinātajiem Apaļā Galda bru­ņiniekiem, nu sūtīja pret mani pašu sava spožā izplatī­juma sauli, uz kuru vērsās dievināšanas pilni acu tūk­stoši, — un visam šim mirdzumam pretī droši un noteikti stāvēju es viens pats. Manās domās nozibēja kādas dārgas telefona meitenes tēls no Vesthartfordas, un es vē­lējos, kaut viņa mani redzētu šajā brīdī. Un tūlīt pat jau man pretī viesuļvētras ātrumā brāzās Neuzvaramais — greznie skatītāji pielēca kājās un izstiepa kaklus — lik­tenīgie laso loki savērpās gaisā, un neviens nepaspēja ne acis nomirkšķināt, kad es jau vilku seru Lanselotu uz muguras pāri arēnai un metu gaisa skūpstus balti plīvo­jošu mutautiņu bangām un pērkonīgu aplausu negaisam, kas mani sveicināja.

Uzvaras gavilēs reibdams, es satinu savu laso, pakāru to uz seglu raga un sacīju sev: «Sakāve ir galīga, klejo­jošā bruņniecība mirusi, neviens vairs neuzdrīkstēsies stā­ties man pretī.» Un iedomājieties manu pārsteigumu — tiklab skatītāju pārsteigumu ari —, kad atkal noskanēja taures pūtiens, aicinot mani uz cīņu ar nākamo pretinieku! Te kaut kas slēpās, par to man nebija ne mazāko šaubu. Tūlīt pat es pamanīju Merlinu paslīdam man garām un ieraudzīju, ka mana laso vairs nav. Kas cits, ja ne vecais blēdis, roku veiklībā nepārspējamais, bija to nozadzis un paslēpis zem sava talāra!

Taure nopūta vēlreiz. Es pacēlu acis un ieraudzīju atkal seru Sagramoru, kurš nu bija atputekļots un glīti pār­klāts ar burvju plīvuru. Es laidu zirgu rikšos viņam pretī, izlikdamies, ka neredzu un mēģinu noteikt viņa atrašanās vietu pēc pakavu dunoņas. Viņš sacīja:

— Gana tu esi modrīgs uz ausīm, taču neglābs tevi au­sis no šā! — Viņš nolaida roku uz zeltītā zobena rok­tura. — Un šo tu neredzēsi, šis nevaid vis lielais un ne­veiklais pīķis, bet zobins, no kura tu neizbēgsi.

Viņa sejsegs bija pacelts, un viņa smaidā bija nāve. Un no viņa zobena es patiešām neizbēgtu. Vienam no mums bija jāmirst. Ja viņa zobens mani aizsniegtu, tad līķa vārdu es varēju nosaukt jau laikus. Plecu pie pleca mēs jājām sveikt karaļpāri. Šoreiz karalis izskatījās norai­zējies. Viņš jautāja:

— Kur ir tavs brīnišķais ierocis?

— Nozagts, sir.

— Nevaid tev cita pa rokai?

— Nē, sir. Es paņēmu līdzi tikai vienu.

Tad iejaucās Merlins:

— Viņš paņēmis līdzi tikai vienu, tālab ka otra viņam nebija un visā pasaulē nav. Sis vienīgais piederēja jūras dziļumu dēmonam. Un pats viņš par viltvārdi un riējēgu atzīstams, jāšu nezināja, ka tikai astoņas reizes tas savu spēku rāda, pēc kam pazūd, kā nebijis,-un savās mājās zem ūdeņiem atgriežas.

— Tad viņš ir neapbruņots, — karalis sacīja, — ser Sagramor, jums klātos atvēlēt, lai viņš sev kādu ieroci patapina.

— Es došu savu! — iesaucās sers Lanselots, klibodams šurp. — Nevaid zem saules bruņinieka, kura roka vēl cie­nīgāka būtu manu zobiņu cilāt!

Viņš jau ņēma zobenu aiz roktura, lai izvilktu to no maksts, kad sers Sagramors iebilda:

— Apstājies, tam nebūs notikt! Viņam būs cīnīties ar ieroci, ko pats viņš izvēlējies un kaujas laukā līdzi ņēmis. Jāšu to viņš pazaudējis, lai pats arī cieš.

— Bruņiniek! — teica karalis. — Naids aptumšojis tavu prātu. Patiesi tu neapbruņotu vīru nokaut taisies?

— Jāšu viņš to darīs, viņš man atbildēs, — sers Lan­selots sacīja.

— Un atbildēs jel katram, kas vien vēlēsies! — kar­stumā atcirta sers Sagramors.

Iejaucās Merlins, berzēdams rokas un zemiskā ļaunprā­tībā smīkņādams:

— Labi sacīts, tik tiešām kā labi sacīts! Gana jau ru­nāts, lai mūsu kungs karalis dod zīmi cīniņam.

Karalim bija vien jāpadodas. Taure pieteica divkauju, un mēs jājām katrs uz savu vietu. Starp mums palika simt jardu, kad mēs pagriezāmies viens pret otru un sa­stingām savos zirgos kā statujas. Tā mēs palikām veselu garū minūti mēmā klusumā, kad skatītāji ne elpu neie- vilka, kur nu vēl sakustējās. Likās, karalis nekādi nespēj saņemties un dot zīmi. Beidzot viņš pacēla roku, un dzidri iedziedājās taure. Sera Sagramora garais zobens nošķīla saulē dzirkstošu loku, un viņš auļoja šurp — tas bija va­rens skats. Es stāvēju uz vietas. Viņš tuvojās. Es nekus­tējos. Skatītāji uztraucās un sāka kliegt:

— Bēdz! Bēdz! Glābies! Tevi nokaus!

Es nepakustējos ne par sprīža tiesu, kamēr šis dārdo šais ērms nebija jau piecpadsmit soļu atstatumā no manis, tad izrāvu revolveri no maksts — blīkšķis, dūmi —- un re­volveri atpakaļ makstī, pirms kāds paspējis aptvert, kas noticis.

Man garām aizjoņoja zirgs bez jātnieka, bet arēnas smiltīs gulēja sers Sagramors beigts un pagalam. Ļaudis, kas saskrēja ap viņu, bija mēmi no brīnumiem, ieraugot, ka cilvēks miris bez kāda redzama iemesla un dvēsele šķīrusies no veselām miesām, jo nekādu brūču nemanīja. Apaļajam caurumiņam bruņu krekla krūtīs neviens nepie­vērsa uzmanību, tas šķita par sīku, un, tā kā lodes trāpī­jums lielu asiņošanu nerada, tad cauri bruņu apakšējām drānu kārtām nekas nebija izsūcies. Līķi aizvilka pie galma ložas, lai karalis un viņa svīta var paskatīties. Vi­ņiem, dabiski, arī mutes palika vaļā. Sauca mani, lai es izskaidroju šo brīnumu. Bet es paliku savā vietā un teicu:

— Ja tā ir pavēle, es nākšu, bet manam kungam kara­lim zināms, ka pēc turnīra likumiem man šeit jāpaliek un jā­gaida, vai neatradīsies vēl kāds, kas vēlētos ar mani cīnīties.

Es gaidīju. Neviens mani neizaicināja. Tad es sacīju:

— Ja šeit ir kādi, kam šķiet, ka šī kauja nav godigi uzvarēta, es negaidu izaicinājuma, bet izaicinu pats!

— Galanta valoda, — teica karalis, — un piedienīga tev. Kuru tu vēlētos izaicināt pirmo?

—- Nevienu. Es izaicinu visus uzreiz! Te es stāvu un metu cimdu visai Britānijas bruņniecībai, nevis kādam atsevišķam bruņiniekam.

— Ko? — vienā balsī iebrēcās kādi divdesmit bruņi­nieki.

— Jūs dzirdējāt izaicinājumu. Pieņemiet to, vai es pa­sludināšu jūs visus kā vienu par gļēvuļiem, kas sakauti bez cīņas.

Tas, kā jūs paši sapratīsit, bija blefs. Tādos brīžos vis­prātīgākais ir riskēt un pacelt simtreiz lielāku likmi, nekā spēj maksāt, jo deviņdesmit deviņos gadījumos partneri apmulst — un tu pievāc naudiņu. Taču šis izrādījās_ tas retais gadījums, kad partneri neapmulsa, — situācija kļuva draudīga. Vienā paņēmienā pieci simti bruņinieku jau sēdēja seglos, un es nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad šī dārdošā tērauda lavīna jau gāzās man virsū. Es izrāvu abus revolverus reizē, apsvēru, no kāda attāluma sākt un kādas varētu būt manas izredzes.

Bliuks! Vieni segli tukši. Bliuks! Otri tukši. Bliuks, bliuks! Vēl divi pa tīro. Bet man nebija ko gavilēt, to es it labi zināju. Ja vienpadsmitais ar savu nāvi nebūs pār­liecinājis manus pretiniekus, divpadsmitais mani nogali­nās kā likts. Un tāpēc es jutos laimīgs un atvieglots, kad pie devītā līķa pamanīju uzbrucēju rindās sastomīšanos, kas vēstīja drīzu paniku. So brīdi vajadzēja izmantot, citādi es biju pagalam. Un es to izmantoju. Es izrāvu abus re­volverus reizē un pavērsu pret bruņinieku ierindu — lep­nais karaspēks šo skatu izturēja visai īsu brīdi, tad ap­sviedās un metās bēgt.