MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

— Lai viņš runā! Vārdu karalim! Lai runā karalis! Viņa zemīgie pavalstnieki slāpst un salkst pēc ķēnišķīgām gud­rībām no Viņa Skrandainības mutes!

Bet tas bija veltīgi. Viņš saslējās visā savā majestātis­kumā un mēmi stāvēja pret ņirgu un apvainojumu viesuli. Un savā ziņā bija patiesi dižens. Es izklaidīgi noņēmu savu balto pārsēju un aptinu ap labās rokas piedurkni. To pamanījis, pūlis uzklupa man. Viņi klaigāja:

— Patiesi kā šis jūrnieks ir viņa ministrs, paraugieties uz amata zīmi ap roku!

Es ļāvu viņiem izbļaustīties līdz apnikumam, tad teicu:

— Jā, es esmu viņa ministrs, Saimnieks. Un rīt jūs dzirdēsit no Kamelotas, kas …

Tālāk es netiku. Mani vārdi noslīka pūļa ņirgās. Bet pēkšņi klaigāšana aprāvās, jo sakustējās šerifi un viņu svīta savos amata tērpos, un tas nozīmēja, ka sāksies soda izpildīšana. Klusumā tika pavēstīts par mūsu noziegumu, nolasīts nāves spriedums, tad visi atsedza galvas un pries­teris noskaitīja lūgšanu.

Pirmajam vergam aizsēja acis, bende nolaida cilpu. Gar ešafotu stiepās lielceļš, mēs bijām vienā pusē,, skatītāju pūlis viļņojās otrā, — gluds, līdzens ceļš, ko policija tu­rēja tukšu; cik brīnišķīgi būtu ieraudzīt pa to auļojam ma­nus piecsimt jātniekus! Bet tas diemžēl nekādi nebija iespējams. Es nenolaidu acis no tālumā stīdzošā baltā ceļa -— ne vēsts no zirgiem un bruņiniekiem.

Ar vienu rāvienu vergs bija parauts gaisā un raustījās cilpā, pretīgi kūļādamies, jo rokas un kājas netika sasie­tas.

Nolaidās otra cilpa, un tajā sāka raustīties nākošais vergs.

Pēc minūtes jau gaisā locījās trešais. Tas bija draus­mīgi. Es uz mirkli novērsos, un, kad atskatījos, karaļa man blakus vairs nebija. Viņam sēja ciet acis! Es biju pa­ralizēts, es nevarēju ne pakustēties, ne elpot, mana mēle bija pārvērtusies akmenī. Tikmēr viņam acis bija aizsie­tas — un viņu nostādīja zem cilpas. Es nespēju izrauties no sava sastinguma. Bet, kad es redzēju cilpu jau karalim kaklā, es pielēcu kājās pēkšņā spēku uzplūdā, metos glābt un vienlaikus paraudzījos uz lielceļu. Dieva vārds! Tur jau viņi brāzās — piecsimt bruņās kaltu vīru uz divriteņiem!

Tas bija krāšņākais skats, kāds jebkad redzēts. Dievs, kā plandīja viņu bruņu cepuru spalvas, kā laistījās un zvē­roja saule bezgalīgi plūstošo riteņu spožajos spieķos!

Es pamāju ar labo roku, sers Lanselots ieraudzīja balto lentu un drāzās šurp. Es norāvu karalim cilpu un pārsēju no acīm un kliedzu:

— Uz ceļiem, neģēļi, visi kā viens un godiniet karali! Kas paliks kājās, vakariņas ieturēs ellē!

Tik augstā stilā es runāju vienmēr, kad gatavoju efek­tīgu skatu. Un tur bija ko redzēt, kad Lanselots un viņa puiši metās uz ešafotu un nolidināja šerifus ar visiem viņu palīgiem uz galvas pūlī. Un cik patīkami bija noskatīties uz šo baru, kas nu, ceļos krizdami, lūdza žēlastību no ka­raļa, kuru nupat vēl bija apbēruši ar ņirgām un apvaino­jumiem! Un, kad viņš savās skrandās stāvēja ešafota malā un pieņēma suminājumus, es biju spiests atzīt, ka ir tomēr kāda īpaša diženība karaļa stājā un iznesībā.

Jutos ārkārtīgi apmierināts. Visa šī situācija kopumā izrādījās par vienu no grandiozākajiem efektiem, kādus man jebkad izdevies panākt.

Un pēkšņi manā priekšā nostājās Klarenss — pats per­soniski! Viņš pamirkšķināja un teica gluži kā īsts manu laiku jeņķis:

— Mēle balta, vecais? Ko? Es zināju, ka tas tev patiks, uz galvošanu. Mēs ar čaļiem jau sen pa kluso vingrinā­jāmies riteņbraukšanā, nebija tikai gadījuma parādīt, ko mēs varam.

Atkal mājās, Kamelotā. Un jau nākamajā vai aiznāka­majā rītā es uz sava brokastu galda blakus šķīvītim at­radu vēl miklu — nupat kā no spiestuves laikrakstu. Es uzšķīru sludinājumu slejas, zinot, ka atradīšu kaut ko, kas zīmēsies personiski uz mani. Tā arī izrādījās:

De par le roi x

DE PAR LE ROI. Klarensa redakcijas raksts šajā sakarībā izsacījās:

Kā lasītājam, mūsu sludinā­jumus lasīdamam, jau laicīgi zināms tapis, sabiedrībai par iepriecinājumu līdz šim nepiere­dzēts turnīrs notiksies. Cīnītāju vārdi ir par ķīlu, ka garlaicīgi nebūs. Biješu kase trīspadesmitā datumā ap pusdienas laiku at­vērta taps; ieeja 3 centi, rezer­vēti sēdekļi 5 centi; ienākumi vājnīcu fondam nodoti taps. Klāt būs karaļPāris un viss galms. Sos izņemot, kā arīdzan presi un garīdzniecību, brīvbiļešu skaits strikti ierobežots. Tālab brīdinām biļetes no spekulan­tiem neiegādāties, lai pie iekšā- laišanas tās nederīgas neizrādī­tos. Visi pazīst un cienī Saim­nieku, visi pazīst un cienī seru Sagramoru, nāksim skatīties un novēlēsim zēniem krietnu izkau­šanos.' Tiklab neaizmirsīsim, ka ienākumi labdarīgiem mērķiem atvēlēti top, kas savu palīdzīgu roku jebkuram cietošam pretī sniedz, lai kāds nebūtu viņa dzi­mums, bagātība, tautība vai ādas krāsa, vienīgā labdarība uz ze­mes, kas pēc tavas politiskas vai reliģiskas pārliecības ne­taujā, bet saka: «Raugi, te plūst avots, pieliec savu galvu un dzer!» Tad pieliksim arī mēs savu roku svētīgam darbam! Ņemsim savus riekstus un bon- bongas un līksmu prātu pulcē­simies turnīrā. Pīrāgi taps pār­doti uz vietas, tiklab asi akmeņi minēto pīrāgu skaldīšanai; gā­dāts par augsta labuma cirkus limonādi — trīs pilieni citrona sulas uz mucu ūdens.

N. B. Sis būs pirmais turnīrs, kur pēc jauna likuma ikviens dalībnieks to ieroci izvēlēties drīkst, kas viņam parocīgāks šķiet. Neatstājiet to nepamanītu!

Nepagāja ne rīta cēliens, kad visā Britānijā vairs neru­nāja ne par ko citu kā vien par mūsu divkauju. Citi temati savā galējā nenozīmībā pagaisa no ļaužu prātiem, nevienu tie neinteresēja. Un ne jau tāpēc, ka turnīrs pats par sevi liktos kaut kas sevišķs, ne tāpēc, ka sers Sagramors būtu atradis Svēto Grālu, jo viņš to kārtējo reizi nebija atradis; ne tāpēc, ka divkaujā piedalījās tūdaļ pēc karaļa augstā­kais valsts dižvīrs, nebūt ne, tās bija gluži parastas lietas. Ārkārtīgajai interesei par gaidāmo turnīru bija cits — svarīgāks iemesls. Protiet, visai tautai bija zināms, ka tas nebūs duelis starp diviem cilvēkiem šī vārda dabiskajā nozīmē, bet duelis starp diviem vareniem burvjiem, ne muskuļu, bet prātu sadursme, ne cilvēcīgu izmaņu, bet pārcilvēcisku spēku un burvju mākslu cīņa — izšķirošā cīņa, kas pierādīs, kurš no abiem sava laikmeta lielāka­jiem burvjiem ir neapstrīdami pārākais. Visi saprata, ka ari pašu slavenāko bruņinieku uzstāšanos arēnā ar mūsu izrādi nebūtu vērts ne salīdzināt, tā būtu tīrā bērnu spēle pret mistisko un drausmo dievu kauju. Jā, visa pasaule zināja, ka patiesībā tā būs divkauja starp Merlinu un mani, viņa burvju spēka pārbaudīšana pret manējo. Tāpat bija zināms, ka Merlins būries dienām un naktīm, lai pie­šķirtu pārdabisku asumu un izturību sera Sagramora iero­čiem un bruņām, un ka Merlins no gaisa gariem dabūjis viņam caurspīdīgu burvju šķidrautu, kas darīs šķidrauta nēsātāju neredzamu viņa pretiniekam, toties atstās re­dzamu visiem pārējiem. Pret seru Sagramoru, tā bruņotu un nodrošinātu, neko neiespēšot ne tūkstotis bruņinieku, kā arī jebkura no Merlinam zināmām burvestībām būšot bezspēcīga. Sie fakti bija neapšaubāmi, par to ticamību nebija ne runas. Palika tikai viens jautājums: vai tomēr nepastāvēja kāda Merlinam nezināma burvestība, kas da­rītu sera Sagramora šķidrautu caurredzamu manām acīm un viņa apburto bruņu kreklu pāršķeļamu maniem iero­čiem? Tas varēja atklāties tikai kaujas arēnā. Līdz tam atlika vienīgi dzīvot gaidās un neziņā.