MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Mana stunda bija situsi. Klejojošā bruņniecība lemta neizbēgamai bojā ejai. Civilizācijas uzvaras gājiens sā­cies. Kā es jutos? Ak, to jūs tāpat nespētu iedomāties!

Un brālis Merlins? Viņa akcijas atkal bija kritušas. Ik reizes, kad melnās maģijas triks sadūrās ar zinātnes ma­ģiju, nabadzīte melnā maģija cieta sakāvi.

Pārlauzis mugurkaulu klejojošai bruņniecībai, es vairs neuzskatīju par nepieciešamu slēpties un darbojos pilnīgi atklāti. Jau nākošajā dienā pēc turnīra es rādīju pārsteig­tajai pasaulei savas slepenās skolas, raktuves, plašo pa­grīdes fabriku un darbnīcu tīklu. Vārdu sakot, es izstādīju deviņpadsmito gadsimtu sestajam.

Vienmēr ir vērts izmantot situāciju tūlīt un uz vietas. Bruņniecība bija notriekta gar zemi, jā gan, bet man va­jadzēja to paralizēt, ja es negribēju, lai tā atkal ceļas kājās. Turnīra arēnā es vienkārši blefoju, un maniem pre­tiniekiem pēc pirmā apjukuma nevajadzētu ilgi lauzīt galvu, lai to saprastu. Tāpēc es nedrīkstēju dot viņiem laiku un iespēju attapties un nedevu arī.

Es atkārtoju savu izaicinājumu, iegravēju to vara plāk­snē un piesitu pie staba tādā vietā, kur ik priesteris varēja to nolasīt gribētājiem priekšā, tāpat es ierādīju tam pa­stāvīgu rāmīti laikraksta sludinājumu slejās.

Izaicinājumu es ne tikai atkārtoju, bet arī izvērsu pla­šumā — es lūdzu nosaukt dienu un apņēmos ar ne vairāk kā piecdesmit asistentiem stāties pretī visas pasaules bruņ­niecībai un noslaucīt to no zemes.

Šoreiz es neblefoju, tā bija mana nopietnība, es varēju izdarīt to, ar ko draudēju. Manā izaicinājumā tas bija pa­teikts nepārprotami skaidriem un gaišiem vārdiem. Pat viscietākais no šiem dzelžotajiem pauriem apjēdza, ka at­liek vienīgi pieņemt kauju vai turēt muti. Viņi bija prātīgi un izvēlējās pēdējo. Visos turpmākajos trīs gados viņi ne­sagādāja man nekādas nepatikšanas, kas būtu pieminēša­nas vērtas. . . …

Tagad ņemiet vērā, ka šie trīs gadi ir garam. Un parau- gieties vien uz Angliju! Laimīga un ziedoša zeme, pārvēr­tusies līdz nepazīšanai. Visur skolas un pat dažas kole­džas, vairāki laikraksti. Paradijas arī rakstnieki. Sers Di- nadans, humorists, bija pirmais, kas laidā klajā sējumu sirmu joku, kurus es pazinu jau no vēlakajiem trīspadsmit gadu simteņiem. Ja viņš būtu izmetis vismaz to līdz rie­bumam apnikušo anekdoti par sprediķotaju es vēl pa­ciestu - bet nē! Tas bija pan maniem spēkiem - gra- matu es aizliedzu un autoru liku pakart.

Verdzība bija atcelta un aizmirsta, visi cilvēki līdztie­sīgi likuma priekšā, nodokli sadalīti taisnīgi. Telegrāfs, telefons, fonogrāfs, rakstāmmašīna šujmašīna un tūksto­šiem citas tvaika vai elektrības darbinatas ierīces ieviesās arvien plašāk un kjuva pierastas. Satiksmi pa Temzu uz­turēja divi tvaikoni, bija uzbūvēta ar tvaiku dzenama kara flote, un parādījās pirmie tirdzniecības tvaikoņi arī; es jau taisījos sūtīt ekspedīciju Amerikas atklašanai.

Tika būvētas dažas dzelzceļa līnijas. Kamelota—Lon­dona jau bija atklāta un darbojas pilna spara. Man pietika tālredzības pacelt visus ar pasažieru apkalpošanu saistītos pienākumus augstu - dižciltīgu posteņu goda. Ar to biju domājis iesaistīt bruņiniekus un muižniecību derīga darba, lai nedauzās apkārt un nedara blēņas. Mana iecere attais­nojās visā pilnībā - iedegas karsta ciņa par amatiem. Rīta ekspresi, kas atiet četros trīsdesmit trijās, vadīja her­cogs, biļešu kontrolieri visi līdz pēdējam bija grafi. Viņi bija krietni zēni, taču viņiem piemita divi nelabojami tra­kumi, pret kuriem man atlika vienīgi piemiegt acis: viņi nespēja šķirties no saviem ieročiem un bruņām un nespēja neievilkt biļešu naudu - viņi apzaga kompāniju. _

Šaubos, vai visā zemē bija atlicis kads derīga darba neiesaistīts bruninieks. Viņi klejoja pa Angliju krustam un šķērsām visdažādākajos uzdevumos, viņu ceļosanas kaislība un pieredze padarīja viņus par visefektīvākajiem civilizācijas izplatītājiem, kādi vien bija musu nciba. Viņi ceļoja bruņās, ar zobeniem, P^iem un kara cirvjiem un ja viņiem neizdevās kādu pierunāt ar labu, lai tas skaidrā naudā vai uz nomaksu pērk sujniašinu mūzikas kasti, dzeloņstiepļu žogu, pretalkohola biedrības žurnālu vai kādu citu no tūkstoš lietām, ko viņi piedāvāja, viņi aizrai­dīja stūrgalvīgo klientu uz viņpasauli un devās tālāk.

Es biju ļoti laimīgs. Mani slepenībā sen lolotie plāni sāka pamazām piepildīties. Jo, redzat, visām manām iece­rēm bija divi tālejoši mērķi. Pirmais: satriekt Katoļu Baz­nīcu un uz tās drupām celt protestantismu — ne kā oficiālo valsts reliģiju, protams, bet pēc katra brīvas izvēles; ot­rais projekts bija laika gaitā panākt, lai pēc Artura nāves stātos spēkā likums par vispārējām balsstiesībām kā vīrie­šiem, tā sievietēm — noteikti jau nu vismaz vīriešiem, vai viņi^ būtu gudri vai dumji, un mātērfi, kas ap pusmūžu zinātu apmēram tikpat daudz, cik viņu dēli divdesmit viena gada vecumā. Arturs varēja nodzīvot vēl savus trīs­desmit gadus, viņam, tāpat kā man, nāca ap četrdesmit, un es cerēju, ka uz mūsu mūža beigām ievērojama tautas daļa būs nobriedusi pasaules vēsturē vēl nekad nepiere­dzētam valsts apvērsumam bez mazākās asinsizliešanas. Rezultātā rastos republika. Jāatzīstas arī — lai gan sark­stu, to atceroties vien, — ka par šīs republikas pirmo pre­zidentu tīkoju kļūt pats. Jā, cilvēciskas vājības nebija svešas arī man, to es nevarēju neredzēt.

Klarenss arī piekrita manām revolucionārajām iecerēm, taču ar zināmām iebildēm. Viņš gribēja republiku bez pri­vileģētām šķirām, bet saglabājot monarhiju vēlētas valdī­bas vietā. Viņš uzskatīja, ka tautai nedrīkst atņemt kara­liskās ģimenes pielūgšanas prieku, ka bez tā tauta kristu melanholijā un iznīktu. Es iebildu, ka karaļi ir bīstami. Viņš ieteica celt tronī kaķus. Kaķi tam noderētu tikpat labi kā jebkura karaļu dinastija — viņi nebūtu dumjāki par citiem karaļiem, viņiem piemistu tie paši tikumi un neģēlības, tā pati nedzēšamā kāre kauties ar citām kara­lisku kaķu dzimtām, viņi būtu tikpat iedomīgi un smiek­līgi, paši to ne mazākā mērā neapzinoties, un viņu uztu­rēšana būtu ļoti lēta; dievišķo tiesību uz troni viņiem nav mazāk kā jebkurai citai karaļu dzimtai, un Mūris VII, Mūris IX vai Ar Dieva Žēlastību Viņa Karaliskā Augstība Mūris XIV arī neizklausās sliktāk. — Un, tā kā morāliskā ziņā, — viņš sacīja savā nevainojami modernajā angļu valodā, — vidusmēra runcis stāv augstāk par vidusmēra karali, tautas morālais līmenis ievērojami celsies, jo tauta savos tikumos seko monarhu priekšzīmei. Par cik karalisku personu pielūgšana nesakņojas prātā, bet ticībā, maigie un nekaitīgie kaķi it viegli iemantotu to pašu svētuma oreolu, kas apmirdz citus karaļus, viņus pat dievinātu vairāk, jo tauta drīz pamanītu, ka viņi nevienu nerauj pie karātavām, necērt galvas, nebāž cietumā, nedara nekādas zvērības un netaisnības un tāpēc ir pelnījuši daudz dzi­ļāku cieņu un mīlestību nekā parasts karalis np cilvēku dzimuma. Izmocītās cilvēces skatieni ar cerību pievērstos mūsu humānajai un lēnprātīgajai sistēmai, karaliskie mies­nieki pamazām iznīktu, viņu padotie celtu vakantajos tro­ņos kaķēnus no mūsu karaļnama; mēs atvērtu kaķu fabriku un apgādātu visu pasauli; četrdesmit gadu laikā Eiropu jau pārvaldītu kaķi, un mēs tikai ražotu un ražotu jaunus monarhus. Visā pasaulē iestātos miers un labklājība uz mūžīgiem laikiem … Miau-jjauu-eu-ū-ū-ššš!