MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Taču man vajadzēja atrauties no šīm domām, jo maza­jai pēkšņi kļuva sliktāk un atkal mēs pavadījām dienas un naktis pie viņas gultiņas, bērns bija smagi slims. Nekā­diem palīgiem no malas mēs mazo nespētu uzticēt, tāpēc no rīta līdz vakaram kopām viņu paši. Ak, Sendijai bija zelta sirds, tik taisna, patiesa un krietna! Viņa izrādījās par nevainojamu sievu un māti, un tomēr es viņu appre­cēju tikai tādēļ, ka pēc bruņniecības paradumiem viņa

skaitījās mana, kamēr kāds cits bruņinieks man viņu ne- atkarotu kaujas laukā. Viņa bija izmaluši visu Britāniju, mani meklēdama, izrāvusi mani no karātavu cilpas Lon­donā un naivā savu tiesību apziņā atkal ieņēmusi vietu pie maniem sāniem. Savukārt es biju amerikānis, pēc mana uzskata tādām attiecībām vajadzēja meiteni agrāk vai vē­lāk kompromitēt. Viņa gan nesaprata, kādā veidā, taču es, lai izbeigtu visus strīdus, viņu apprecēju.

Pats nezinādams, es biju izvilcis lielo laimestu. Nepa­gāja ne gads, kad es viņu jau dievināju kā jaukāko un krietnāko biedru, kāds vien cilvēkam var būt. Daudz ir cildināta skaistā draudzība starp viena dzimuma pārstāv­jiem. Taču kas gan ir pati cēlākā šāda draudzība salīdzi­nājumā ar draudzību starp vīru un sievu, kam vienas tiek­smes un ideāli savā augstākā izteiksmē? Sīs draudzības nav salīdzināmas, pirmā pieder zemei, otrā — debesīm.

No sākuma es pa naktīm vēl bieži aizklīdu trīspadsmit gadsimteņu tālumā, mans neremdināmais gars sauca un velti gaidīja atbalsi no pazudušās pasaules. Daudzas rei­zes Sendija dzirdēja šo lūdzošo saucienu miegā laužamies no manām lūpām. Bezgalīgā augstsirdībā viņa šajā sau­cienā nodēvēja mūsu bērnu, uzskatīdama, ka tas ir manas sen zaudētas mīlestības vārds. Es biju aizkustināts līdz asarām un arī gandrīz vai dabūju trieku, kad viņa, pelnītu atzinību gaidīdama, ar maigu smaidu ielūkojās man sejā un izsniedza jauki iecerēto pārsteigumu:

— Tās vārds, kas tev dārga bijusi, neies zudibā, mēs paturēsim to svētu, un kā mūzika tas skanēs mūsu ausīs. Tagad noskūpsti mani, jo nu tu zini, kādu vārdu esmu mūsu bērnam devusi.

Bet velti, es nezināju. Man nebija ne jausmas, taču būtu pārāk nežēlīgi to pateikt un sabojāt viņas jaukā no­slēpuma prieku, tāpēc es paturēju to pie sevis un sacīju:

— Jā, es zinu, mīļotā, un paldies par tavu labo sirdi! Bet es gribu, lai pirmās to izsaka tavas lūpas, jo tās jau ir arī manas, vai ne? Tavā mutē tas vārds patiesi skanēs kā mūzika.

Aplaimota līdz sirds dziļumiem, viņa nomurmināja:

— Hallo-Centrāle!

Es neiesmējos — par to es būšu sev pateicīgs līdz mūža galam —, bet no sasprindzinājuma man visi skriemeļi nošņirkstēja, tā ka nedēļām ilgi man brīkšķēja kauli pie

katra soļa. Viņa nekad neuzzināja par savu maldīšanos. Pirmo reizi dzirdot šos vārdus pa telefonu, viņa bija ne­patīkami pārsteigta, bet es paskaidroju, ka esmu devis rīkojumu, lai no šī brīža uz laiku laikiem ikviena telefona saruna sāktos ar goddevīgu manas kādreizējās mīļotās un viņas mazās vārdamāsas piemiņu. Tas neatbilda patie­sībai. Bet atbilda Sendijai.

Jā, tātad divarpus nedēļu mēs pavadījām pie bērna gultiņas, noslēgušies no visas pasaules un nezinādami, kas notiek aiz slimnieces istabas sienām. Beidzot mēs tikām atalgoti — viss sāka nostāties savās vietās, mūsu acuraugs atveseļojās. Vai bijām pateicīgi? Pateicība nav īstais vārds. Tam vispār nav vārda. Jūs zināt to paši, ja jums gadījies redzēt savu bērnu klīstam Ēnu Valstībā un tad atgriežamies dzīvē un aizmēžam jūsu pasaulei uzbrukušo nakti ar vienu vienīgu smaidu, tik sīku, ka jūs to varētu nosegt ar plaukstu.

Vienā mirklī mēs bijām atkal zemes virsū. Un satrūkā- mies, izlasījuši viens otra acīs domu: pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, bet kuģis vēl arvien nav atgriezies!

Jau nākošajā brīdī es devos pie savas svītas. Raižu no­māktās sejas liecināja, ka arī viņiem šis laiks pagājis ļaunās nojautās. Es izsaucu eskortu, un mēs auļojām pie­cas jūdzes uz kalnu, no kura pavērās skats uz jūru. Kur gan bija mana tirdzniecības flote, kas ar savām baltajām burām tik skaisti un moži atdzīvināja zilos ūdens klajus? Pazudusi — visa līdz pēdējam kuģim. No pamales līdz pamalei nemanīja nevienas vienīgas buras, ne tvaikoņa dūmu šķiezniņas — īsts nāves tuksnesis dzīvības vietā.

Es auļoju atpakaļ, neteikdams saviem pavadoņiem ne vārda. Tikai ar Sendiju es dalījos draudīgajās nojautās. Mēs nespējām atrast tām nekādu izskaidrojumu. Kas būtu noticis — iebrukums? Zemestrīce? Mēris? Tauta būtu no­slaucīta no zemes virsas? Minēt bija veltīgi. Man vaja­dzēja doties ceļā un tūlīt pat. Es aizņēmos no karaļa visu viņa floti — kuģeli zvejnieku motorlaivas apjomos un pēc īsa brīža biju gatavs.

Šķiršanās — ai, cik tā bija grūta! Kad es apbēru mazo ar atvadu skūpstiem, meitenīte pirmo reizi pēc šīm divām nedēļām ierunājās savā bērna valodiņā un lika mums vai sajukt aiz laimes. Bērna šļupstošie mīļvārdiņi — kāda pasaules mūzika var tiem līdzināties; kā mēs sērojam.

kad to izdzēš pareiza izruna, zinādami, ka jaukās aplamī­bas nekad vairs neglāstīs mūsu bārenīgās ausis. Un kāda svētība bija aiznest līdzi atmiņas par tām!

Nākošajā rītā pēc vientuļa kuģojuma pa sāļajiem ūdens ceļiem es ierados Anglijā. Duvras ostā gan stāvēja kuģi, bet buras bija nolaistas, un uz klājiem nemanīja ne dzīvas dvēseles. Bija svētdiena, Kenterberijas ielas tukšas, un kas visdīvainākais — nekur nemanīja nevienu priesteri, un baznīcas zvani klusēja. Pilsēta grima it kā nāves miegā. Es nespēju to saprast. Beidzot nomaļā pilsētas ieliņā es sastapu mazu bēru gājienu — tikai ģimene un daži draugi aiz zārka, ne mācītāja, ne bēru zvana, ne lūgšanu gra- matas vai sveces; turpat blakus bija baznīca, bet viņi rau­dādami pagāja tai garām; es pacēlu acis uz torni — zvans ar atsietu mēli bija ietīts melnā sērautā. Nu es zināju. Nu es sapratu, kāds posts sastindzinājis Angliju. Iebrukums? Iebrukums būtu tīrā bērnu spēle. Tā bija ekskomunikācija.

Es neuzdevu nekādus jautājumus, nevajadzēja. Baznīca bija situsi, man tagad atlika vienīgi pārģērbties tā, lai neviens mani nepazīst, un piesargāties. Drēbes man aiz­deva kāds no kalpiem, un tālākā ceļā es devos viens, pa- vadonība būtu pārāk riskanta.

Bēdīgs ceļojums. Visapkārt nāves klusums. Pat Lon­donā. Satiksme pamirusi, cilvēki ne runāja, ne smējās, nepulcējās ne bariņos, ne kaut vai pāros, bezmērķīgi klīda katrs par sevi ar nolaistām galvām un izmisuma pilnām sirdīm. Tauera mūrī vīdēja nesenu kauju brūces. Patiesi — daudz kas bija noticis.

Uz Kamelotu es, protams, domāju braukt ar vilcienu. Vilcienu, kā tad! Stacija bija tukša kā ala. Es devos tālāk Ceļojumā uz Kamelotu atkārtojās tas pats, ko jau biju redzējis. Pirmdiena un otrdiena nebūt neatšķīrās no svēt­dienas. Es ierados vēlā vakarā. Pilsēta, kas agrāk mir­dzēja elektriskās ugunīs kā pati saule, tagad bija pat tum­šāka par apkārtējo tumsu — tā bija kā tumsas zīmogs, ko baznīcas roka uzspiedusi manai plaukstošajai civilizācijai. Tumšajās ielās ne kustības zīmes. Smagu sirdi es taustījos uz priekšu. Kalna galā melni slējās pils, arī tur nemanīja ne dzirkstelītes gaišuma. Nolaižamais tilts zemē, lielie vārti līdz galam vaļā, es iegāju tāpat, un manu soļu klau- dzoņa bija vienīgā skaņa, kas spokaini atbalsojās pils plašajos pagalmos.