MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Aparāts sāka runāt ar dežurantu, un es steidzos projām. Es aprēķināju laiku. Pēc pusstundas būs deviņi. Bruņinieki un zirgi smagās bruņās nevar auļot diez cik ātri. Viņi, protams, darīs, ko spēs, un, tā kā ceļi patlaban ir sausi, nav ne dubļu, ne sniega, tad varbūt izspiedīs savas sep­tiņas jūdzes stundā; pa ceļam viņiem pāris reižu vajadzēs mainīt zirgus; viņi būs klāt ap sešiem vai mazliet vēlāk, tātad pietiekami gaišā novakarē; viņi redzēs balto saiti, ko es būšu apsējis ap labo roku, un tad es pārņemšu ko­mandu. Mēs aplenksim cietumu, ieņemsim to, un karalis būs brīvs. Tas būs pietiekami košs un gleznains skats, grozi, kā gribi, kaut gan no tīri teatrāla viedokļa man labāk patiktos pats dienasvidus.

Tikmēr, lai neatstātu nevienu iespēju neizmantotu, es nolēmu uzmeklēt kādus cilvēkus, kas man pazīstami no agrākiem laikiem, un nosaukt sevi īstā vārdā. Tā mēs ar karali varētu izkļūt no ķezas arī bez bruņiniekiem. Bet rīkoties vajadzēja piesardzīgi, jo tas bija milzu risks. Vispirms vajadzēja pārģērbties greznās drānās un nebūtne vienā paņēmienā. Nē, to vajadzēja darīt pakāpeniski, pēr­kot uzvalku pēc uzvalka veikalos, kas atrodas pēc iespējas tālu cits no cita, ar katru reizi iegādājot kādu smalkāku apģērba gabalu, līdz beidzot es būtu tērpies viscaur zīdā un samtā, kā iecerēts. Ar tādu apņemšanos es sāku.

Bet mans plāns izgāzās, ka nebija ko redzēt. Jau aiz pirmā ielas stūra es uzdūros vergam, kas, sardzes vīra pavadīts, okšķerēja pa pilsētu. Es tajā brīdī klepoju — un viņš uzmeta man pēkšņu skatienu, no kura man asinis sa­stinga dzīslās. Bija skaidrs, ka šo klepu viņš pazina un atcerējās. Es žigli iemetos veikalā un lēnām virzījos gar leti, it kā skatīdamies, ko pirkt, bet ar acs kaktiņu rau­dzījos ārā. Tie abi bija apstājušies,' kaut ko apsprieda un lūkojās iekšā. Es nolēmu iziet pa sētas durvīm, ja tādas vispār bija, un pavaicāju veikala saimniecei, kā es varētu iziet sētā un paskatīties, vai tur nav paslēpies izbēgušais vergs, kam, manuprāt, tepat tuvumā.vajadzētu būt; es sa­cīju, ka esmu pārģērbts sardzes virsnieks un ka mans pāri­nieks ar vienu no sava saimnieka slepkavām patlaban stāv tur uz ielas, un vai viņa nebūtu tik laipna un neizietu, un nepasacītu viņiem, ka nevajag gaidīt, bet steigties ap­kārt veikalam, lai būtu no tās puses jau priekšā, kad es izdzīšu ļaundari no sētas.

Saimniece dega nepacietībā redzēt kādu no slavenajiem slepkavām un skrēja izpildīt manu uzdevumu. Es izslīdēju pa otrām durvīm, noslēdzu tās, iebāzu atslēgu kabatā un, klusībā smiedamies, vienā mierā gāju projām.

Tātad projām es biju, bet atkal tikai sev par postu, at­kal es biju nošāvis buku! Pat divus. Bija tik daudz iespēju ar kādu vienkāršu, bet ticamu atrunu apmānīt šo sardzes vīru, bet nē — man vajadzēja taisīt teātri, tas nu reiz ir viens no mana rakstura brēcošākajiem trūkumiem. Es savā iecerē balstījos uz pieņēmumu, ko šim virsniekam, cilvē­kam būdamam, loģiski vajadzētu darīt, un kārtējo reizi aiz­mirsu, ka cilvēki laiku pa laikam dara taisni to, ko viņiem loģiski nevajadzētu darīt. Dabiskā rīcība no šī virsnieka puses būtu mesties man pakaļ, atdurties pret biezajām,

kārtīgi noslēgtajām ozolkoka durvīm, lauzt tās vaļā, un, kamēr viņi tiktu galā ar durvīm, es jau sen būtu gabalā, mainītu pa veikaliem savas drānas uz arvien lepnākām, līdz būtu apģērbts tik bagāti, ka mans tērps sargātu mani no Britānijas likumu pakalpiņiem drošāk par viscēlāka­jiem tikumiem un šķīstāko nevainību. Taču virsnieks ne­rīkojās loģiski, virsnieks, burtiski, sekoja manam pado-' mam. Un, kad es dziļā omulībā un sajūsmā par savu gud­rību iznācu no aklās ieliņas, tad turpat uz stūra iesoļoju tieši viņa roku dzelžos. Es nezināju, ka ieliņa beidzas strupceļā, — bet arī tas nav attaisnojums manai muļķībai. Ierakstiet to manā peļņas un zaudējumu kontā, jā, tieši zaudējumu.

Protams, es sašutu un zvērēju, ka nupat esmu nokāpis krastā pēc tāla jūras brauciena un tā tālāk, vienīgi lai redzētu, vai man neizdosies apmānīt vergu. Neizdevās. Viņš mani pazina. Tad es pārmetu viņam nodevību. Viņš likās drīzāk izbrīnīts nekā aizskarts. Viņš iepleta acis un teica:

— Lai es tevi būtu palaidis vaļā nepakārtu, kur mūs visus citus tevislab pakārs? Ej tu!

Tik vien viņiem bija valodas kā «ej tu!», «smiekli nāk» vai «tas man patīk!». Ērmīga izrunāšanās.

Taču sava taisnība viņam bija, es vairāk neteicu neko. Ja nelaimei ar runāšanu nevar līdzēt, tad kāda jēga ru­nāt? Tas nav manā dabā. Es tikai piebildu:

— Tevi nepakārs. Un nevienu no mums arī.

Abi vīri iesmējās, un vergs sacīja:

— Agrāk tu nešķities muļķis esam. Būtu paturējis savu gudra vīra slavu, ilgi tāpat nav palicis to glabāt.

— Es gan ceru, ka ilgi. Vēl nepienāks rīts, kad mēs jau būsim laukā no cietuma un varēsim iet, kur gribam.

Asprātīgais virsnieks novilka ar īkšķi pa rīkli un aiz kreisās auss, nogrudzinājās un teica:

— No cietuma gan laukā, tur tev tiesa. Un, ka tā elles valdnieka pazemes valstībā varēsit staigāt, kur vien gri­bas, arī tiesa.

Es savaldījos un nevērīgi izmetu:

— Jūs laikam patiešām domājat, ka mūs pēc dienas vai divām pakārs?

— Pirms brīža vēl nedomāju, taču tagad visnotulīm.

— Tātad jūs savas domas esat mainījis?

— Itin tā. Pirmīt tikai domāju, tagad cieši zinu.

Es ļaunā priekā apvaicājos:

— O, visugudrais likuma kalps, vai tev nelabpatiktos pateikt arī mums, ko tu tik cieši zini?

— To, ka jūs visus pakārs šo pašu pēcpusdienu. Aha! Trāpīja zem īkstīm, ko? Atspiedies pret mani!

Man patiešām vajadzēja pret kādu atbalstīties. Mani bruņinieki nepaspēs. Viņi ieradīsies vismaz trīs stundas par vēlu. Neviens vairs neglābs Anglijas karali, nedz mani, kas būtu bijis daudz svarīgāk. Daudz svarīgāk ne tikai man, bet nācijai — vienīgajai tautai pasaulē, kas patlaban plauka civilizācijas ziedā. Man kļuva nelabi. Es vairs ne­teicu neko, te nebija ko sacīt. Es zināju, ko šis vīrs bija do­mājis: proti, tiklīdz izbēgušais vergs būs noķerts, soda novilcināšana atkritīs un visus pakārs jau šodien. Un iz­bēgušais vergs bija noķerts.

Ap četriem pēc pusdienas. Darbības vieta — aiz pilsētas mūriem. Svaigs, patīkams dzestrums un dzirkstoša saule — tāda diena, kad gribas dzīvot, nevis mirt. Pūlis bija mil­zīgs un pletās plašumā, taču mums, piecpadsmit nabaga velniem, tajā nebija neviena drauga. Sī apziņa sāpēja, gro­ziet, kā gribat. Te nu mēs sēdējām uz sava augstā ešafota, izlikti par mērķi visa šī ļaunā bara naidam un ņirdzībai. Mūsu pakāršanai vajadzēja kalpot par izpriecu. Augstma­ņiem un muižniecībai bija uzcelta ērta, plaša tribīne, tur nu viņi sēdēja jo kuplā skaitā ar savām dāmām. Daudzus no viņiem mēs pazinām.

Pēkšņu un negaidītu līksmību pūlim sagādāja karalis. Kad mums noņēma važas, viņš savās fantastiskajās skran­dās un līdz galīgai nepazīšanai sadauzītu seju pielēca kā­jās, pasludināja, ka ir Arturs, Britānijas valdnieks, un draudēja ar briesmīgu nāvi un izrēķināšanos visiem šeit klātesošiem, ja kaut matiņš nokritīs no viņa svaidītās galvas. Viņš sarāvās no pārsteiguma, kad par atbildi nodārdēja pūļa smiekli. Ievainots savā cieņā — viņš no­slēdzās klusēšanā, lai gan pūlis lūdza runāt vien tālāk un izaicināja viņu, bļaujot kaķu balsīs, urjavājot un skubinot: