MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Man gan no sirds gribējās nolādēt brīnišķo karaļa žē­lastību, bet es diplomātiski apslēpu savu īgnumu un da­rīju, ko varēju, lai liktos iepriecināts. Patiešām — es sa­cīju, ka es esmu priecīgs. Zināmā mērā tā bija patiesība — es biju priecīgs kā cilvēks, kam noņem skalpu.

Neko darīt, vajadzēja vien samierināties, netērēt laiku ar veltīgu zūdīšanos, ķerties pie lietas un skatīties, kas tur iznāks. Arī melu sēnalās var izrādīties kāds patiesības graudiņš, to nu man vajadzēja atrast, tāpēc es liku vest meiteni pie manis, un klāt viņa bija. Viņa izskatījās gluži piemīlīga, tāda maiga un kautrīga, bet, pēc visām zīmēm spriežot, paļauties uz viņu varēja ne vairāk kā uz dāmu pulksteni. Es sacīju:

— Mīļais bērns, vai kāds jau ir tevi sīkāk iztaujājis par šo pili?

Viņa atbildēja, ka neesot.

— Labi, uz to es arī nemaz necerēju un vaicāju tikai tāpat vien — drošs paliek drošs; tas man tāds paradums. Un neņem, lūdzu, ļaunā, ja atgādinu, ka mēs tevi nepazīs­tam un tāpēc negribam pārsteigties. Tev, protams, var būt taisnība, un mēs ceram, ka tā patiešām ir, bet pārbaudīt tomēr vajag. To tu saproti pati. Esmu spiests uzdot tev dažus jautājumus, nebaidies un atbildi īsi un skaidri. Kur tu dzīvoji, kad vēl biji savās mājās?

— Moderas zemē, krietno ser.

— Moderas zeme. Tā kā nebūtu dzirdēts. Tavi vecāki ir dzīvi?

— To gan nepateikšu, arīg viņi vēl dzīvi, jo ilgi gadi pagājuši, kopš mani pilī ieslodzīja.

— Tavs vārds, lūdzu?

— Jumprava Alisanda Lakarteluāza, ar jūsu laipnu atvēlēšanu, krietno ser.

— Vai šeit kāds cilvēks var apstiprināt, ka tevi patie­šām tā sauc?

— Nešķietas gan, krietno ser, jo pirmo reizi te esmu.

— Vai tev ir kāds raksts, vēstule, nu, kaut kāds doku­ments, kas liecinātu, ka tu esi tā, par ko uzdodies?

— Nebūtin ne; un kam tas vajadzīgs? Nevaid man mēles mutē, ka nespētu pati pasacīt?

— Bet, ko par sevi saki tu pati un ko par tevi saka cits, ir divas pavisam dažādas lietas.

— Dažādas? Kā gan tas varētu notikt? Bīstos, ka ne­saprotu, cienīgs un godīgs kungs.

— Nesaproti? Kas par nolādētu zemi, kur … atvaino, ludzu, ne, pie visiem velniem … ne tādu nieku tu nespēj saprast? Nevari saprast, kāda starpība ir starp to, ko tu pati… sasodīts, kāda velna pēc tev tik idiotiski nevainīgs ģīmis?

— Man? Tik tiešām kā nezinu, ser, viss dieva rokās.

— Ja, jā. Droši vien rokās … Neņem ļaunā, ja tev šķiet, ka esmu dusmīgs. Es neesmu. Parunāsim par kaut ko citu. Teiksim, par to pili, kurā dzīvo četrdesmit piecas prince­ses ar trim milžiem priekšgalā, — kur atrodas šis harēms?

-— Harēms?

— Atvaino, pils. Kur atrodas pils?

— Ai, dižena ir tā pils, stipri mūrēta un bargi apsar­gāta, un tālās zemēs atronas. Daudzas jo daudzas jūdzes līdz tai pilij jājamas.

— Cik daudzas?

— Ak, cienīgs un godīgs kungs, neba man to zināt, jo nav tām jūdzēm skaita, bez gala un bez malas tās tek un tek, un katra nākamā gluži tāda pati kā tā iepriekšēja izrādās, un neviens tās saskaitīt neiespētu, jāšu ne katru rokā ņemdams un pie malas likdams, kāds darbs gan vie­nīgi dieva tā kunga spēkos, nei cilvēkam viņa miesas vā­jumā, kā tu pats, krietno …

— Pietiek, pietiek, nevajag attālumu! Pasaki labāk, kā uz to pili aizkļūt. Kādā virzienā tā atrodas?

— Ak, lūgtum, gaišo ser, tā pils nekādā virzienā neat­rodas, jo, raugi, ceļš vis neiet taisni, bet griežas līkumu līkumiem, kālabad virziens nestāv uz vietas, bet ir savu reizi zem vienām debesīm un savu reizi atkal zem citām, un, kad tu šķieties uz rīta pusi ejam un drošu prātu uz priekšu dodies, jau nākamā brīdī tu pamani, ka ceļš otrādi apmeties, un šis brīnums atkal un atkal no jauna notiek, un tu vari tikai zūdīties, ka tukšā prāta lepnībā raudzījis esi spītēt tā kunga gribai, kas nav devusi pilij citu vir­zienu kā vienīgi to, kas visnotaļ viņa rokās, un, ja tas nebūs bijis tā kunga prāts, tad drīzāk visas pilis un visi virzieni no zemes virsus pazudīs, tikai pīšļus un putekļus savās pēdās atstājot, ka mēs, zemes tārpi, neaizmirstam, jāšu dievs grib, tad grib un, jāšu dievs negrib, tad …

— Jā, protams, protams, kā gan citādi, atvilksim maz­liet elpu; lai paliek virziens, pie visiem elles velniem vir­zienu, es atvainojos, tūkstoškārt atvainojos, es šodien kaut kā nejūtos labi, neņem vērā, ko es te runāju pats ar sevi, tas man tāds vecs paradums, vecs un nelāgs paradums, un grūti no tā tikt vaļā, ja cilvēkam sāp vēders no barī­bas, kas gatavota nez cik senos laikos pirms viņa dzim­šanas. Žēlīgais dievs, vai tad cilvēkam var normāli darbo­ties vēders, ēdot trīspadsmit gadu simteņus vecus cāļus! Bet es jau sacīju — nepievērs tam nekādu uzmanību, la­bāk … jā, vai tev ir tā novada karte? Jo krietna karte .

— Neģ tā netīšām tā pati zālīte būtu, ko neticīgie pari tālām jūrām atveduši un kas eļļā ar sīpolu un arīdzan šķipsniņu sāls novārīta esot…

— Kas, karte? Par ko tu runā? Tu nezini, kas ir karte? Labi, labi, nevajag, tikai nesāc paskaidrot, es neciešu paskaidrojumus; tie visu sarežģī tā, ka neko vairs nevar saprast. Ej vien projām, uz redzēšanos, Klarens, pavadi viņu!

Nu man reiz bija galīgi skaidrs, kāpēc šie ēzeļi nemē­ģina izzināt no meļiem nekādus sīkumus. Var jau būt, ka šī skuķa paurī bija kāds faktiņš, bet to nevarēja iz­pumpēt pat ne ar hidraulisko sūkni, nedz arī izsist laukā ar primitīvām spridzināšanas metodēm, te bija darbs jau dinamītam. Viņa taču bija gatavā zoss, bet karalis ar sa­viem bruņiniekiem uzklausīja viņu kā lappusi no svētiem rakstiem. Spriediet paši, kas tā bija par kompāniju. Un tiklab arī par galma vientiesīgiem tikumiem — šai klai­donei nebija grūtāk piekļūt pie paša karaļa viņa pilī, kā manā zemē un laikā pie kāda veča nabagmājā, kur nu; karalis bija priecīgs viņu redzēt un priecīgs uzklausīt: ar tādu dēku azotē šī skuķe viņam bija tikpat mīļa kā līķis apbedītājam.

Es tikko biju galā ar savām pārdomām, kad atgriezās Klarenss. Es nosūkstījos par veltīgajiem pūliņiem izdibi­nāt no meitenes kaut jel vienu pieturas punktu pils atra­šanai. Jauneklis izskatījās tā kā pārsteigts, tā kā apjucis un atzinās, ka viņš savukārt esot brīnījies, kāpēc es mei­tenei visus šos jautājumus uzdodu.

— Žēlīgā debess! — es iesaucos. — Vai tad man nav jāatrod šī pils? Kā es, tavuprāt, to izdarīšu?

— Brīnums gan, jūsu godība, uz to atbildēt vieglāk par vieglu. Viņa jās tev līdzi. Tā viņas allažiņ dara. Viņa jās kopā ar tevi.

— Ar mani? Kas par muļķībām?

• — Tik tiešām, ka viņa to darīs. Viņa jās tev līdzi. Pats redzēsi.

— Ko? Viņa blandīsies ar mani pa kalniem un lejām, dauzīsies ar mani pa mežiem — divatā ar mani, kur es taču esmu tikpat kā saderināts! Tas būtu skandāls. Pa­domā pats, pēc kā tas izskatīsies!

Ai, mīļā sejiņa, kas atausa manā priekšā! Zēns aizsvilās ziņkārē par šo maigo noslēpumu. Es nozvērināju viņu nevienam to neizpaust un čukstus nosaucu vārdu: «Pusija Flenegana.» Viņš izskatījās vīlies un teica, ka neatceroties grāfieni ar tādu vārdu. Kas gan šim mazajam galminie­kam varēja būt dabiskāks par tūlītēju titula meklēšanu! Klarenss jautāja, kur viņa dzīvojot.

— Austrumu Hār… — Es atjēdzos un paliku pus­vārdā, mazliet apmulsis es piebildu: — Lai tas pagaidām paliek, parunāsim kādu citu reizi.