MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Mani darbi rādīja, ko var paveikt despots, ja viņa rīcībā ir veselas karaļvalsts spēki. Sī tumsonīgā zeme pat neno­jauta, ka esmu ieperinājis deviņpadsmitā gadsimta civi­lizāciju tai pašā deguna galā! Gan cieši noslēpta ziņkā­rīgām acīm, tā tomēr pastāvēja kā neapejams un neapgā­žams fakts, ar ko vajadzēs rēķināties, ja man būs lemts dzīvot un veiksies arī turpmāk. Sis fakts bija tikpat drošs un reāls kā mierīgs vulkāns, kas nevainīgi slienas zilās debesīs, ne dūmu mutulīša neizpūzdams un nelikdams manīt, kāda elle vārās tā dziļumos. Manas skolas un baz­nīcas pirms četriem gadiem bija bērni — nu tās bija pieau­gušas, manas darbnīcas bija izvērtušās par fabrikām; tur, kur agrāk man bija ducis speciālistu, tagad bija tūkstotis; kur agrāk bija viens spožs eksperts, tagad bija piecdesmit. Es, tā sacīt, stāvēju ar pirkstu uz slēdža, gatavs jebkuru brīdi nospiest to un pasaules nakti pārvērst gaismā. Bet es nebūt netaisījos darīt to piepeši. Tas nebija manā daba. Cilvēki neizturētu tādu satricinājumu, bez tam — kas vēl bīstamāk — tajā pašā brīdī ar visu savas autoritātes spēku man kluptu pie rīkles Romas katoļu baznīca.

Nē, es virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi. Visā zemē slepeni darbojās manas uzticības personas, kuru uzdevums bija pa\kripatiņai vien graut bruņniecības spožumu, iecirst pa robam gan šādā, gan tādā aizspriedumā un pakāpeniski līdzināt ceļu saprātīgākai iekārtai. Savā apgaismošanas sistēmā es ar katru reizi iededzu tikai pa vienam vatam vairāk, ne citādi, un taisījos arī turpināt tādā garā.

Visā slepenībā es biju izkaisījis pa karaļa Artura valsti arī virkni speciālu skolu dažādās nozarēs, un tās strādāja labi. Biju nolēmis savu izglītības tīklu laika gaitā papla­šināt arvien vairāk un vairāk, ja vien mani no tā neattu­rētu kādi negaidīti šķēršļi. Viens no maniem dziļākajiem noslēpumiem bija mana Vestpointa — mana kara akadē­mija. To es viscentīgāk slēpu no citu acīm, tāpat arī savu kara flotes akadēmiju, ko es biju dibinājis nomaļā ostā. Abas plauka, man par lielu gandarījumu.

Klarensam nu jau bija divdesmit divi gadi, viņš bija mans vietnieks, mana labā roka. Viņš bija īsta pērle, uz­tici, ko gribi, — ar visu tiks galā. Pēdējā laikā es gata­voju viņu žurnālista darbam, jo tuvs likās brīdis, kad va­rēsim ķerties pie laikraksta izdošanas, sākumam neko lielu — sīku iknedēļas avīzi, ko eksperimenta pēc varētu izplatīt manos civilizācijas bērnudārzos. Viņš metās šajā darbā ar pilnu krūti, goda vārds, viņš bija dzimis izdevējs. Pašlaik viņš gan pārdzīvoja personības dalīšanos: runāja sestā gadsimta valodā, rakstīja —. deviņpadsmitā. Viņa žurnālistikas stils jo dienas kļuva augstāks, tas jau bija sasniedzis Alabamas štata avīžniecības spožākās virsotnes, ne pēc satura, ne pēc formas to nevarēja atšķirt no šī no­vada žurnālistu produkcijas.

Un vēl mums bija kāds liels ieguvums. Tas bija tele­grāfs un telefons, mūsu pirmā pārdrošība šajā plāksnē. Līnijas kalpoja tikai dienesta vajadzībām, un tās vaja­dzēja turēt noslēpumā līdz piemērotākam laikam. Līnijas licēju komanda strādāja galvenokārt pa naktīm. Viņi iekār­toja pazemes vadus, jo stabus sliet mēs baidījāmies, tie varētu izraisīt nevēlamu ziņkāri. Pazemes vadi bija pie­tiekami labi abām vajadzībām, jo par izolāciju biju parū­pējies es pats, un manis izgudrotais izolācijas materiāls kalpoja nevainojami. Manām komandām bija uzdots vilkt līnijas taisni pār laukiem, izvairoties no ceļiem, un nodibi­nāt sakarus starp visām daudzmaz ievērojamām pilsētām, nosakot to atrašanās vietas pēc uguņu atspīdumiem un at­stājot katrā sakaru punktā pa dežurantam. Sajā karaļ­valstī vispār neviens nevarēja pateikt, kur kāda vieta

atrodas, jo neviens nekad nedevās ceļā uz kādu noteiktu vietu, savos klejojumos uzdūrās tai tikar nejauši un devās tālāk, pat neiedomājoties pavaicāt, kā to sauc. Laiku pa laikam mēs izsūtījām topogrāfiskas ekspedīcijas pētīt zemi un sastādīt karaļvalsts karti, bet vienmēr iejaucās garīdz­nieki un cēla skandālus. Tāpēc no šī darba mums vaja­dzēja pagaidām atteikties; nebūtu prātīgi izsaukt pār savu galvu Baznīcas dusmas.

Kas attiecas uz valsts vispārējo stāvokli, tas nelikās citāds kā pirms manas parādīšanās, lai gan patiesībā bija daudzējādi mainījies, taču tik viegli un paslepus, ka pār­maiņas nelikās manāmas. Es, piemēram, pat nebiju aiz­skāris nodevu ņemšanas kārtību, ja nu vienīgi karaļa kasei paredzētās nodevas. Tās es biju sistematizējis un nostādījis uz efektīgiem un taisnīgiem pamatiem. Rezul­tātā ienākumi bija gandrīz četrreiz lielāki, bet no­dokļu nasta sadalīta daudz vienmērīgāk, tā ka visa ka­raļvalsts atviegloti uzelpoja un no sirds cildināja manu valdīšanu.

Godīgi sakot, uzspiestais atvaļinājums nāca īstā reizē,- un es neiebildu. Agrāk tas mani saniknotu, bet tagad viss bija drošās rokās un gāja kā pa diegu. Karalis man pēdējā laikā jau vairākkārt bija atgādinājis, ka ceļojuma atlik­šana, ko es prasiju pirms četriem gadiem, vairs nav tālāk pieciešama. Nepārprotams mājiens, ka man jādodas meklēt piedzīvojumus un jāgādā par savu reputāciju, lai es būtu cienīgs krustot šķēpus ar seru Sagramoru, kurš gan vēl arvien meklēja Svēto Grālu, bet viņam pakaļ jau bija izsū­tītas vairākas glābšanas ekspedīcijas, un kuru katru gadu varēja notikt, ka viņu patiešām atrod. Tā kā, redzat, es šo piespiedu atvaļinājumu jau biju paredzējis, tas mani ne­pārsteidza nesagatavotu.

Sī zeme bija kā radīta abu dzimumu apkārtklīstošiem meļiem, un viņu arī netrūka. Reti kāds mēnesis pagāja bez šāda klaidoņa parādīšanās un kārtējā briesmu stāsta par princesi vai citu augstu personu, kas gaida, lai viņu iz­pestī no kādas tālas pils, kur viņu tur gūstā šaušalīgs

neģēlis, parasti milzis. Jūs droši vien domāsit, ka, noklau­sījies šādu pasaciņu no galīgi nepazīstama cilvēka mutes, karalis vispirmām kārtām prasītu, lai stāstītājs uzrāda kādus dokumentus vai pierādījumus, tad apjautātos, kur šī pils atrodas, kā tur vislabāk nokļūt un tā tālāk. Bet tik vienkārša un parasta doma nevienam neienāca prātā. Nē, ikviens šo klaidoņu melus norija kā zemeņu ogu, neko nepārbaudot un neuzstādot jautājumus. Un tā kādu dienu, kad es nebiju mājās, atkal uzklīda kārtējā pļāpukule — tagad sieviešu kārtas. Sās pavēlniece esot ieslodzīta mil­zīgā un drūmā pilī kopā ar četrdesmit četrām jaunām, daiļām meitenēm, kas arī gandrīz visas esot princeses; viņas nīkstot nežēlīgajā gūstniecībā jau divdesmit sešus gadus; pils piederot četriem neredzētiem brāļiem, katram esot četras rokas un pieres vidū viena pati acs — tik liela kā auglis. Kāds auglis — netika minēts, parastā ne­vērība pret faktiem.

Un varat iedomāties? Karalis un viss Apaļais Galds bija stāvā sajūsmā par tik neprātīga piedzīvojuma iespējām. Ikviens no Apaļā Galda bruņiniekiem steidzās^ izlūgties šo godu; bet karalis, par dusmām un sarūgtinājumu vi­ņiem visiem, uzticēja to man, kaut gan es to nebūt ne­prasīju.

Man vajadzēja krietni piespiesties, lai neizrādītu savas jūtas, kad Klarenss atnesa man šo vēsti. Toties viņam gan nevajadzēja. Viņa lūpas pludot pludoja sajūsmā un pa­teicībā — sajūsmā par manu^laimīgo likteni un pateicībā par neredzēto žēlastību, ko karalis man izrādījis. Viņš nespēja novaldīt kājas un virpuļoja pa visu istabu gaisīgā svētlaimības ekstāzē.