MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Mantotas idejas ir dīvaina dabas parādība, ko intere­santi novērot un pētīt. Man bija savas, karalim un pado­tajiem savas. Abos gadījumos tās sakņojās dziļi savā laikā un paradumos, un cilvēkam, kurš ķertos ar loģiku un pārliecināšanu tās iznīdēt, tāda darba veikšanai gan vaja­dzētu slēgt visai ilga termiņa līgumu. Tā, piemēram, šiem ļaudīm bija pārmantota doma, ka cilvēks bez titula un garas senču rindas, lai kādi būtu viņa talanti un sasnie­gumi, radības kāpnēs nestāv neko augstāk par kustoni, tārpu vai kukaini, toties es biju mantojis atziņu, ka par šīm cilvēku cilts vārnām, kas greznojas senču goda un nepel­nītu titulu pāva spalvās, vērts tikai pasmieties. Attieksme pret mani bija dīvaina, toties dabiska. Uz mani skatījās tā, kā zvērnīcas īpašnieks un publika skatās uz ziloni, precīzāk nepateiksi. Ļaudis, protams, bijīgi apjūsmo viņa milzīgo augumu un neticamo spēku, viņi ar lepnumu runā par brīnumiem, ko atšķirībā no viņiem var paveikt zilonis; tāpat viņi nezin kāpēc lepojas ar to, ka saniknots zilonis var iedzīt panikā tūkstoš vīrus. Bet vai tas padara ziloni par vienu no viņiem? Visskrandainākais klaidonis, grāvī gulēdams, par tādu iedomu tikai pasmīnētu. To viņš ne­spētu ne saprast, ne aptvert, ne kaut vai aptuveni stādīties priekšā. Nu, tad redzat, karalim, augstmaņiem un visai tautai, līdz pašam pēdējam vergam un klaidonim, es biju tikai tāds zilonis un ne vairāk. Mani apbrīnoja un no manis baidījās, bet tā, kā apbrīno un bīstas no stipra zvēra. Dzīvnieks nebauda cieņu — gluži tāpat kā es, mani pat nerespektēja. Man nebija ne dižas cilts, ne mantota titula, tāpēc karaļa un augstmaņu acīs es biju tikai zemes tārps; tauta mani apbrīnoja bijīgās šausmās, bet viņu šausmām nebija piejaukts ne krislītis cieņas, jo viņi bija dzimuši un auguši pārliecībā, ka cieņa pienākas tikai dižciltībai un lorda titulam. Te nu jūs redzat, ko spēj Ro­mas katoļu baznīcas visvarenā roka. Nieka divos vai trijos gadsimtos tā bija pārvērtusi cilvēku dzimumu tārpu dzi­mumā. Pirms baznīca kļuva par augstāko varu pasaulē, cilvēki bija cilvēki, staigāja paceltām galvām, viņiem piemita vīra lepnums, drosme un neatkarība, un, ja kāds sasniedza augstu stāvokli, tad parasti pats saviem spē­kiem, nevis pēc radu rakstiem. Bet tad priekšplānā izvir­zījās Baznīca ar kara cirvi rokās, gudra un viltīga, tā visdažādākajos veidos prata novilkt ādu pār acīm kaķim vai, sacīsim, tautai; tā bija Baznīca, kas izgudroja «karaļa dievišķās tiesības» un iemūrēja tām — ķieģelīti pa ķieģe­lītim — pamatu no desmit baušļiem, izvilkdama ķieģeļus no krietnas celtnes, lai uzbūvētu nekrietnu; tā sludināja (vienkāršajai tautai) pazemību, paklausību augstākstāvo­šiem, pašaizliedzības skaistumu; tā sludināja (vienkaršai tautai) iecietību pret pāridarījumu; tā sludināja (atkal vienkāršai tautai, tikai vienkāršai tautai) panesību, gara nabadzību, nepretošanos ļaunumam; tā nodibināja sabied­rības kārtas un aristokrātiju un mācīja visu kristīgo pa­sauli liekties šo kārtu priekšā un pielūgt tās. Sī inde turē­jās kristietības asinīs līdz manam dzimtajam gadsimtam, un pat krietnākie angļu tautas pārstāvji mierīgi noskatī­jās, kā tie, kas nebija viņu mazā pirkstiņa vērti, nekau­nīgi manto un patur lordu kārtas privilēģijas un troni, un ne tikai bija mierā ar tik dīvainu sabiedrisko kārtību, bet pat no sirds lepojās ar to. Tas lieku reizi pierāda, ka nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paciest, ja kopš dzimšanas tā radināts. Protams, šī kauna pilnā rangu un titulu godi­nāšana bija asinīs arī amerikāņiem — vai nu man to nezināt; bet, kad es pametu Ameriku, tā jau bija iznīkusi — vismaz tautas apziņā. Ar to noņēmās vairs tikai saujiņa snobu. Un, ja slimība manāma vairs vienīgi šaurā lokā, tad var droši apgalvot, ka epidēmija principā pārvarēta.

Bet atgriezīsimies pie mana nenormālā stāvokļa karaļa Artura valstībā. Te nu es biju, milzis starp punduriem, pieaudzis cilvēks starp bērniem, saprāta bāka starp kurmju cienīgiem prātiņiem, pēc jebkuras loģiskas mērauklas vie­nīgais patiesi lielais cilvēks visā britu zemē; taču gluži tāpat, kā tas bija Anglijā ap to laiku, kad es piedzimu, jebkurš visstulbākais grāfs, kas varēja pieradīt, ka viņa ciltskoks neminamos laikos cēlies no kādas Londonas pa­dibenēs sameklētas karaļa piegulētājas, skaitījās augstā­kas kārtas par mani. Tāds tips Artura karaļvalstī baudīja godu un cieņu, lai arī viņa personība būtu tikpat tumša kā viņa prāts un tikumi tikpat netīri kā izcelšanās. Bija gadī­jumi, kad viņš drīkstēja sēdēt karaļa klātbūtnē; es to ne­drīkstēju nekad. Es viegli varētu tikt pie kāda titula un lidz ar to pacelties krietni augstāk ļaužu un pat karaļa acīs, neraugoties uz to, ka viņš pats būtu šī titula piešķī­rējs. Bet es neprasīju titulu un atteicos, kad man to pie­dāvāja. Cilvēkam ar maniem uzskatiem tāds tituls nedarītu prieku, un tas nebūtu arī godīgi pret manu dzimtu, kurai, ciktāl man zināms, nekad nebija nekas kopīgs ar melno bastarda šķērssvītru ģerbonī. Nekāds tituls nespētu dot gandarījumu manai pašcieņai un lepnumam, ja to man nebūtu piešķīrusi pati tauta, vienīgā, kam uz to likumīgas tiesības; tādu titulu es cerēju iekarot; un patiešām — ilgos krietna un godājama darba gados es to iekaroju un nēsāju ar augstu un tīru lepnumu. So titulu kādu dienu neviļus izmeta ciema kalējs, citi to priecīgi pārķēra kā īsti trāpīgu vārdu, ar smiekliem un piekrišanas saucieniem par mani nobalsots, tas lidoja no mutes mutē, desmit dienās pār­skrēja visu karaļvalsti un kļuva tikpat pazīstams kā paša karaļa vārds. Nekā citādi mani pēc tam vairs nesauca ne tautas valodās, ne karaļa padomes svinīgajās apspriedēs par valsts lietām. Sis tituls bija — Saimnieks. Pašas tau­tas izvēlēts. Tas man patika. Arī pēc sava augstuma. Ne­bija daudz tādu, kas iztika ar vienu vārdu. Ja runāja par hercogu, grāfu vai bīskapu, tad taču nevarēja zināt, par kuru no viņiem, vai ne? Bet, ja runāja par Karali, Kara­lieni vai Saimnieku, tad tikai par vienīgo.

Starp citu, karalis man patika, un kā karali es viņu cienīju — cienīdams viņa ieņemamo amatu; tas ir, cienīju tik, cik nu vispār biju spējīgs cienīt jebkuru nepelnītu virskundzību, bet kā uz cilvēkiem es uz viņu un viņa galminiekiem skatījos no augšas uz leju, to neizrādot. Es viņiem arī patiku, un viņi cienīja manu ieņemamo amatu, bet es patiku viņiem kā dzīvnieks bez izcelšanās un kaut vai viltotas dižciltības, viņi skatījās no augšas uz mani, bet īpaši necentās to neizrādīt. Es neuztiepu savu attieksmi viņiem, viņi neuztiepa savu attieksmi man, mēs bijām kviti, mūsu savstarpējie rēķini ideālā līdzsvarā un visi apmierināti.

Lai nu ko, bet turnīrus Kamelota rīkoja bieži un ar plašu vērienu, vispār tās bija aizraujošas, gleznainas un smieklīgas vēršu cīņas divkājainajiem lopiņiem, tomēr cilvēkam ar praktisku ievirzi diezgan apnicīgas. Taču es tos vienmēr apmeklēju divu iemeslu dēļ, pirmkārt, ja kāds — un valstsvīrs jo sevišķi — vēlas būt ieredzēts, tad viņš nedrīkst atrauties no savu draugu un sabiedrības iecienītajām izpriecām, otrkārt, gan kā valstsvīrs, gan kā praktisks cilvēks es gribēju pamatīgi izpētīt turnīrus, lai redzētu, vai tos nevar kaut kādi racionalizēt. Te nu man jāpiezīmē, ka mans pirmais administratīvais iestādījums — un jau pirmajā dienā, kopš stājos amatā, — bija patentu birojs, jo es zināju, ka bez patentu birojiem un krietniem patentu aizsardzības likumiem jebkura valsts ir līdzīga krabim, kas nevar virzīties uz priekšu, bet tikai sāniski vai atpakaļ.