MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Todien notika ari kāds nepatīkams starpgadījums, kuru es aiz politiskiem apsvērumiem liku priesterim izsvītrot no turnīra protokola. Kā jūs jau būsiet pamanījuši, Garijs spoži izcēlās tāsdienas kaujās. Ar Gariju es domāju seru Garetu. Tā es viņu pie sevis dēvēju; jūs nopratīsiet, ka es jutu pret viņu dziļas simpātijas, un būsiet uzminējuši. Bet, protams, tikai domās, nekad tā nenosaukdams viņu sarunā ar citiem un nekādi jau ne sarunā ar viņu pašu, jo, būdams dižciltīgs, viņš neciestu ne mazāko familiari- tāti no manas necilās personas. Labi, stāstīšu tālāk: es sēdēju savā ložā, kā pieklājas karaļa ministram. Sers Di- nadans, gaidīdams kārtu iziešanai laukumā, ienāca pie manis, apsēdās un sāka pļāpāt, viņš allaž plijās man virsū, jo es biju svešinieks un viņš meklēja jaunu tirgu saviem jokiem, tik loti nodeldētiem no ilgas lietošanas, ka stāstītājam vajadzēja smieties pašam, jo klausītājam me­tās nelaba dūša. Es cik nu spēdams izrādīju atsaucību viņa pūliņiem, jo, ja arī ļaunajam liktenim labpatikās, ka viņš zinātu to vienu anekdoti, ko es savā mūžā biju dzir­dējis, ienīdis un nolādējis visbiežāk, tad man viņš to ne­stāstīja. Protiet, to pašu, ko piedēvēja ikvienam ar humoru apveltītam vīram, kas jebkad spēris kāju uz Amerikas ze­mes no Kolumba līdz Artemusam Vordam. Anekdoti par humoristu, kas veselu stundu bārstījis savus spožākos jokus neaptēstas auditorijas priekšā, neizspiezdams ne puš­plēsta smiekliņa, un, kad viņš beidzis, daži plānprātīgi večuki pateikdamies spieduši viņam roku un sacījuši, ka tik jocīgu sprediķi viņiem gan neesot gadījies dzirdēt, vi­ņiem bijis jāvaldās, lai neiesmietos dievkalpojuma vidū. Šī anekdote man nekad nav likusies stāstīšanas vērta, un tomēr esmu bijis spiests to noklausīties simtiem un tūk­stošiem, un miljoniem, un biljoniem reižu, lejot izmi­suma asaras un rūgti nolādot savu likteni. Un kas gan būtu spējis iedomāties, ka šis bruņās kaltais ēzelis sāks to stāstīt dziļā senatnes tumsā, vēl ilgi pirms vēstures rītausmas, kad pašu Laktanciju varēja saukt par «nelaiķi Laktanciju» un līdz krustnešu dzimšanai vajadzēja paiet vēl piecsimt gadiem? Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca pāžs un aicināja viņu arēnā; dēmoniskos smieklos kratīdamies un savus dzelžus dārdinādams un pļerkstinādams, viņš aizgāja, bet man no nelabuma sagriezās melns gar acīm. Pagāja dažas minūtes, kamēr es atjēdzos un atvēru acis īstajā bridi, lai ieraudzītu, ka sers Garets ar drausmīgu sitienu nogāž viņu zemē; neviļus man paspruka vēlējums: «Žēlīgais dievs, liec, lai viņš būtu nokauts!» Man par ne­laimi, es vēl nebiju ne pusteikumā, kad sers Garets metās uz seru Sagramoru Ilgoto un ar varenu dārdienu pār­svieda viņu pār zirga dibenu, un sers Sagramors krizdams dzirdēja manus vārdus un nodomāja, ka tie attiecas uz viņu.

Un, redzat, ja kāds no šiem vīriem bija kaut ko ieņēmies galvā, tad tur nelīdzēja nekas. To es zināju, tāpēc netē­rēju veltus vārdus un pat nemēģināju izskaidroties. Tiklīdz sers Sagramors bija atlabis, viņš deva man ziņu, ka mums nokārtojams neliels rēķins, un nozīmēja dienu pēc kādiem trim vai četriem gadiem, kā arī divkaujas vietu, to pašu arēnu, kurā biju viņu apvainojis. Es atbildēju, ka uz viņa atgriešanos būšu gatavs cīnīties. Viņš, protiet, devās mek­lēt Svēto Grālu. Visi šie zeļļi laiku pa laikam aizsvilās uz Svētā Grāla meklēšanu. Tāds ceļojums prasīja vairākus gadus. Viņi ilgi blandījās pa pasauli, pēc labākās sirds­apziņas izokšķerēdami malu malas, kaut gan nevienam no viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kā šis Svētais Grāls izskatās, un es domāju, ka neviens no viņiem arī nemaz necerēja to atrast un nezinātu, ko lai ar to iesāk, ja kāds to patiešām atrastu. Vārdu sakot, grālošana bija apmēram kaut kas tāds kā mūsu Ziemeļrietumu jūras ceļa meklē­jumi. Katru gadu vairākas ekspedīcijas izjāja pēc Svētā Grāla un tikpat daudz glābšanas ekspedīciju savukārt de­vās meklēt pazudušos grālotājus. Slavas, cik uziet, bet ienākuma nekāda. Un viņi vēl gribēja ievilkt šajās tukša­jās blēņās ari mani! Par to man atlika vienīgi pasmaidīt.

Apaļais Galds drīz vien uzzināja par izaicinājumu un ņēmās to dedzīgi apspriest, jo tādas lietas puišus sevišķi interesēja. Karalis domāja, ka nu man jādodas meklēt piedzīvojumus, lai es izpelnītos slavu un godu un būtu cienīgs pretinieks Sagramoram, kad viņa grālošanas gadi būs apritējuši. Es lūdzu mani atvainot, es sacīju, ka man vispirms vajadzīgi kādi trīs vai četri gadi, lai mani val­stiskie pasākumi ieietu pareizās sliedēs; tad būšu gatavs ce|otājs; galu galā sers Sagramors ap to laiku vēl tāpat nebūs atgriezies no grālošanas, tāpēc mana aizkavēšanās neko negrozīs, vienīgi laiks nebūs velti nosists; tad es būtu jau sešus vai septiņus gadus pavadījis savā postenī, un man- bija pamats cerēt, ka tikmēr manis veidotais valsts aparāts būs pietiekami nostiprinājies, lai es varētu droši ņemt atvaļinājumu.

Es jutos visai apmierināts ar to, ko man jau bija izde­vies paveikt. Daudzās slepenās vietās un klusos nostūros biju iekārtojis visdažādākās pagrīdes rūpnīcas — nākot­nes industrijas kodolu, tādus kā dzelzs un tērauda misio­nārus manis ieplānotajai civilizācijai. Tur es biju savācis visus jaunekļus ar gaišākiem prātiem, ko man bija izde­vies sameklēt, un mani aģenti visu laiku siroja pa zemi, meklēdami papildspēkus. Es apmācīju nejēgu barus un pārvērtu tos speciālistos — jebkura amatniecības darba un zinātnieciskas ievirzes speciālistos. Sie mani bērnudārzi plauka slepenībā nezināmās nomalēs, un neviens tur ne­drīkstēja iegriezties bez speciālas atļaujas — jo man bija jābaidās no Baznīcas.

Sācis es biju ar skolotāju sagatavošanu un veselu virkni svētdienas skolu, rezultātā man šajās vietās tagad bija labas pamatskolas, kas darbojās pilnā sparā, tāpat arī vesels komplekts visdažādāko protestantu kongregāciju, kas visas zēla un plauka. Katrs varēja izvēlēties kristīgo ticību pēc savas gaumes, šajā ziņā valdīja pilnīga brīvība. Bet ar ticības mācību vajadzēja nodarboties pašām baz­nīcām un svētdienas skolām, manās mācību iestādēs to nepasniedza. Es jau varētu dot priekšroku savai sektai un bez kādām grūtībām pārvērst visus par prezbiteriāņiem, bet tas būtu apvainojums cilvēka dabai vispār; cilvēku cilts garīgās prasības ir tikpat dažādas kā vēdera prasī­bas, ādas krāsa un sejas panti, un cilvēks tikai tad sa­sniedz īsto tikumisko briedumu, kad viņa reliģiozais ietērps pēc sava piegriezuma, krāsas un izmēra vislabāk pieguļ viņa garīgajam augumam ar visu tā stūrainību un atšķirībām; un bez tam mani biedēja vienota baznīca; tā kļūst par varenu spēku, varbūt pašu varenāko no iespēja­miem, un, kad vēl tās vadība nokļūst savtīgās rokās, kā tas palaikam ari notiek, tā nozīmē nāvi cilvēka brīvībai un paralīzi cilvēka domām.

Visas rūdas raktuves piederēja karalim, un to bija daudz. Agrāk raktuves izmantoja tā, kā jau mežoņi mēdz darīt — viņi nesa rūdu ar maisiem no zeme ieraktām bedrēm, iegūstot ne vairāk par tonnu dienā; es nostādīju raktuvju izmantošanu uz zinātniskiem pamatiem, tiklīdz tas kļuva iespējams.

Jā, es biju raženi darbojies progresa labā, kad mani pārsteidza sera Sagramora izaicinājums.

Četri gadi apritēja — un tad! Jūs ne iedomāties neva­rat, ka kaut kas tāds pasaulē iespējams. Neierobežota vara ir ideāla lieta, ja tā ir īstajās rokās. Debesu despotisms ir absolūti perfekts valdīšanas veids. Zemes despotisms arī varētu būt absolūti perfekts valdīšanas veids, ja notei­kumi būtu tie paši, protiet, ja despots būtu vispilnīgākais cilvēku cilts pārstāvis un viņa mūžs — bezgalīgs. Bet, tā kā arī vispilnīgākajam cilvēkam reiz jāmirst un jāat­stāj despotisma groži nepilnīga pēcnācēja rokās, zemes despotisms ir ne vien slikts valdīšanas veids, bet pat vis­sliktākais no iespējamiem.