MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Laiks gāja, turnīri notika turpat vai katru nedēļu, un dažu labu reizi šie lāga zēni, tas ir, sers Lanselots un citi bruņinieki, mēģināja mani pierunāt, lai taču piedalos arī es, bet es atrunājos, ka gan jau paspēšu, nav kur steig­ties, tagad man pietiek noņemšanās ar valsts aparātu, kam jābūt kārtīgi noregulētam, ieeļļotam un tad tikai lai­žamam darbā.

Viens tāds turnīrs vilkās no dienas dienā vairāk nekā nedēļu, tajā piedalījās apmēram piecsimt bruņinieku no pirmā līdz pēdējam. Bija vajadzīgas vairākas nedēļas, lai viņi sapulcētos vien. Viņi jāja zirgos no malu malām, no karaļvalsts vistālākajiem nostūriem, pat no aizjūras zemēm; daudziem bija līdzi dāmas, visiem — ieroču nesēji un veseli bari kalpotāju. Drānas šim raibajam pūlim bija spilgtas un greznas pēc tā laika smalkākajām prasībām, dzīvesprieks neizmērojams, valoda nevainīgi neķītra un vienaldzība pret labiem tikumiem — pilnīga. Viņi cīnījās vai noskatījās, kā citi cīnās augu dienu un no dienas dienā, dziedāja, meta kauliņus, dejoja un ik vakarus līdz vēlai naktij žūpoja. Tā bija īsti dižciltīga laika pavadīšana. Kas par cilvēkiem — savu mūžu jūs tādus nebūsit redzējuši! Nu kaut vai šīs barbariskā greznībā spīdošās daiļās dāmas skatītāju rindās, viņas varēja nolūkoties, kā jātnieku ierindā bruņinieks, asinīm žļādzot, gāžas no zirga, potītes resna pīķa caurdurts, pašas nebūt nekrizdamas tāpēc ģī­bonī, nē, viņas sita plaukstas un spiedās cita citai virsū, lai labāk redzētu; tikai pa brīžiem kāda ar plašu izmisuma žestu ieslēpa seju mutautiņā, un tad jūs varējāt droši likt divi pret vienu, ka tur bijis kāds piedauzīgs sakars un dāma baidās, ka citādi tas paliks publikai nezināms.

Dzīru troksni pa naktīm, kas citos apstākļos kristu man uz nerviem, es tagad neņēmu ļaunā, jo, tikai pateicoties tam, man nevajadzēja klausīties, kā viņu pūšļotāji griež nost kājas un rokas pa dienu sakropļotajiem bruņiniekiem. Viņi sabojāja manu lielisko zāģi un steķīti arī salauza, bet es neko neteicu. Un, kas attiecas uz manu cirvi… ja man vēlreiz vajadzētu aizdot cirvi hirurgam, es, goda vārds, būtu bēdzis atpakaļ pats uz savu gadsimteni.

Es ne tikai katru dienu noskatījos šo turnīru, bet arī izmeklēju kādu inteliģentāku priesteri no mana Tikumības un Agrikultūras Departamenta un liku viņam visu notie­košo pierakstīt, jo ar laiku, kad tauta būs tam sagatavota, biju iecerējis izdot laikrakstu. Pirmais, kas nepieciešams jaunai zemei, ir patentu birojs, tad jādibina izglītības sis­tēma un tūlīt pēc tam — jāsāk izdot avīzes. Laikrakstiem ir savas ēnas puses un ne mazums, tomēr tieši laikraksts ir bazūnes pūtiens, kas ceļ nāciju no miroņiem, to nedrīkst aizmirst. Bez laikraksta nāciju neatmodināsi, cita ceļa vienkārši nav. Tāpēc es jau laikus sāku izmēģināt un pētīt, kādu žurnālistikas materiālu varēs izspiest no sestā gad­simta, kad pienāks brīdis likt to lietā.

Un jāatzīst, ka šis priesteris ar savu uzdevumu tika galā it labi. Viņš nepalaida garām nevienu detaļu, un tas ir ļoti svarīgi vietējo notikumu hronikai; jaunībā viņš bija vedis savas baznīcas apbedīšanas grāmatas, un tur, kā zināms, katra detaļa nozīmēja peļņu, jo vairāk detaļu, jo lielāks laupījums: nesēji, pavadītāji, sveces, lūgšanas — viss ietilpa rēķinā; un, ja sērojošais pakaļpalicējs no- skopojās ar lūgšanām, varēja dubultot sveču skaitu — un atkal rēķins kārtībā. Viņš bija iemācījies arī vietumis pasviest pa komplimentam bruņiniekiem, no kuriem varēja gaidīt sludinājumus, tas ir, es gribēju teikt, bruņiniekiem ar vārdu un svaru, tāpat viņam piemita jauks pārspīlēša­nas talants, jo savā laikā viņš bija kalpojis par durvju sargu svētam vientuļniekam, kurš dzīvoja cūkkūtī un darīja brīnumus.

Protams, mana iesācēja reportāžām trūka blīkšķa un bļāviena, proti, sensācijas īstā skanējuma; bet to senat­nīgā izteiksme bija īpatna, jauka un vientiesīga, tā izsta­roja sava laika aromātu un noskaņu, un šie stila ziedi bija zināma kompensācija par daudziem būtiskajiem trūku­miem. Pievedu te mazu izvilkumu no viņa reportāžas.

Tad sers Brians Salinieks un Grumors Grumorsums, pils bruņinieki, cīkstējās ar seru Aglovalu un seru Toru — un seru Grumoru Grumor- sumu pie zemes notrieca. Tad uzjāja sers Karadoss no Skumības torņa un sers Tirkvēns, galma bruņinieki, un cīkstējās ar seru Persivalu no Galisu cilts un seru Lamoraku no Galisu cilts, kas brāļi bija, un sers Persivals cirtās ar seru Karadosu, ka šķēpus līdz pašiem turekļiem nolauza, bet sers Tirkvēns ar seru Lamoraku cirtās tik sirdīgi, ka abi pie zemes ar visiem zirgiem nogāzās, un tie otri divi līdzēja viņiem cel­ties un zirgos atpakaļ tapt. Un sers Arnolds un sers Goters, pils bru­ņinieki, cīkstējās ar seru Brendailu un seru Keju, un šie četri bruņinieki ar tādu bargumu cirtās, ka aplauza šķēpus līdz pašiem turekļiem. Tad uz­jāja sers Pertolops no pils — un stājās pret viņu sers Laionels, un sers Pertolops, zaļais bruņinieks, nogāza pie zemes seru Laionelu, sera Lanselota miesīgu brāli. Un dižciltīgi heroldi, taures pūzdami un viņu vārdus saukdami, uzvarētājus slavināja. Tad sers Bleobaris tik dūšīgi seru Garetu ar šķēpu dūra, ka šķēps salūza un pats sers Bleobaris gar zemi nokrita. Kad sers Galihodins to ieraudzīja, viņš stājās pret seru Garetu — un sers Garets notrieca gar zemi viņu arī. Tad sers Galihads tvēra šķēpu, lai savu brāli atriebtu, un tādā vīzē sers Garets notrieca tiklab viņu, kā seru Dinadanu un viņa brāli seru Lakotu Vīraspēku, un seru Sagramoru Ilgoto, un seru Dodinasu Mežonīgo; un visus tos bru­ņiniekus viņš ar vienu šķēpu pievārēja. Kad nu īru zemes karalis Agvisans seru Garetu tik diženi cīkstamies redzēja, viņš brīnojās, kas tas būtu par bruņinieku, kas vienu reizi zaļš uzjāj un otru atkal zils. Un tā, katru reizi uzjādams, viņš krāsas mainīja, ka nedz karalis, nedz citi bruņinieki viņu pazīt nejaudāja. Tad sers Agvisans, zemes karalis, pret seru Garetu stājās un sers Garets viņu no sedliem izsita un no zirga gāza. Un uzjāja sers Karadoss, skotu zemes karalis, un sers Garets tiklab jātnieku, kā zirgu gar zemi trieca. Un tāpat viņš ar seru Uriensu, Kalnu zemes karali, darīja. Un uzjāja sers Bagdemaguss, un sers Garets atkal trieca pie zemes tiklab zirgu, kā jātnieku. Un Bagdemagusa dēls Meliganuss ar jo niknu spēku savu šķēpu pret seru Garetu salauza. Un tad cēlais princis sers Galaholts pilnā balsī sauca: «Bruņiniek ar daudzajām krāsām, jebšu krietni tu cīnījies, raugi, ka vari man pretim stāties, ka es ar tevi cīnos!» Sers Garets uzklausīja viņa vārdus un tvēra šķēpu, un viņi ar tādu spēku cirtās, ka prinča šķēps lūza, bet sers Garets viņam pa bruņu cepuri no kreisā sāna iesita, ka viņš līgoties līgojās un no zirga nogāzies būtu, ja karakalpi viņu nenoturējuši. «Tik tiešām,» karalis Arturs sacīja, «dižens ir šis bruņinieks ar daudzajām krāsām.» Tālab karalis lika seru Lanselotu pa­saukt un ar šo bruņinieku cīnīties vēlēja. «Valdniek,» sacīja sers Lan­selots, «mana sirds liedzas pret viņu stāties, jo viņš šodien gana grūti cīnījies, un, kad labs bruņinieks visu dienu tik krietni uzvarējis, tad neklājas citam bruņiniekam viņa pelnīto slavu laupīt, jo mēs nezinām, kas par ieganstu viņa cīniņam, tiklab nezinām arī, vai viņa sirds- mīļotā dāma nenoskatās, jo mēs redzam, ka viņš pūliņus nežēlo un' uz lieliem varoņa darbiem dzenas, un tālabad,» sacīja sers Lanselots, «man tiktos viņam šo godu atstāt; jebšu manos spēkos viņam to lau­pīt, es to nedarīšu.»